Rita Lūriņa Latvijas Radio raidījumā "Augstāk par zemi" uzsvēra, ka jēdziens "skatuves kustība" kā mācību priekšmets aktieru izglītībā tika ieviests līdz ar padomju varas ienākšanu. "Arī Dailes teātra 1. studijas smalkajos [Jāņa] Munča, [Eduarda] Smiļģa un [Felicitas] Ertneres plānos ir apzīmējums "skatuves kustība", bet tur apakšā ir deja, paukošana un ļoti daudz disciplīnu. Tāda skatuves kustība vairāk nekur neparādās," skaidroja Lūriņa, tādēļ pētījumā termina "skatuves kustība" vietā izmanto terminu "žests", kas ieviests vēl neatkarīgās Latvijas laikā.
Anša Rūtentāla kustību teātris, kurā līdzdarbojoties Rita Lūriņa atklāja skatuves žestu, meklēja no padomju laikos dominējošās skatuves mākslas atšķirīgu, iespējams, rietumnieciskāku izpausmi. Rita Lūriņa pētot nākusi pie secinājuma, ka pirms kara Latvijā bija sava aktiermākslas skola, kuru varmācīgi pārtrauca padomju laiki, un deviņdesmitajos, pēc Latvijas valstiskās neatkarības atgūšanas, atgriešanās pie rietumnieciskā bija arī sava veida atgriešanās pie pirmskara Latvijas teātra.
Ansis Rūtentāls, būdams izcils mīms un mūzikā augsti skolots melomāns, uzsāka Latvijā nezināmu un novatorisku ceļu pie tā, ko šobrīd dēvē par laikmetīgo deju. "Viņš mēdza teikt "mēs nedejojam, mēs veidojam kompozīcijas, kas ir mūzikas vizuālā izpratne", viņš no mums izvilka pilnīgi netverami trauslo muzikalitāti, poētismu un savstarpējo uzticēšanos, ko tagad sauc par kontaktimprovizāciju," skaidroja Lūriņa.
"Šobrīd ķermeņa mācīšana jeb ķermeņa izglītošana ir ļoti, ļoti sazarota un daudzveidīga Kultūras akadēmijā. Mēs skrienam pa parku, skrienam, dziedam un elpojam, tādējādi apvienojot visu psihofizisko kompleksu, kas saucas prieks par dzīvi, prieks par savu esību un vienlaikus arī tehniska iespēja skanēt un kustēties," stāstīja pedagoģe Lūriņa. Skatuves kustības apguvē tiek izmantoti gan jogas elementi, gan balss un skanējuma elementi.
"Mans iekšējais virsuzdevums ir aizvest studentu līdz mimodrāmai, tādā izpratnē, kāda bija šī vārda oriģinālā izcelsmē, respektīvi, bezvārdu etīdei, kurā fiziskajā kustībā aktieris spēj izdzīvot savu pārdzīvojumu," uzsvēra Lūriņa.
Līdz 1940. gadam latviešu teātris bija gatavs savai teātra skolai, par to tika spriests, runāts un tā bija jau izveidojusies. "Taču ar šo gadu beidzās visa saviesīgā dzīve, ienāca cita ideoloģija un tika uzspiesta cita kultūras izpratne. Vairs netika dejotas tās dejas, kas mūsu šajā mierīgajā, varbūt mazliet mietpilsoniskajā vidē bija tik ļoti ierastas jau sākot ar 19. gadsimtu," skaidroja Lūriņa.
Lūriņa uzsvēra, ka ir svarīgi atskatīties pagātnē un aplūkot 20. gadsimta sākuma posmu, kad vēl tikai veidojās doma par Latvijas valsti, un saprast šīs nācijas un teritorijas sapņus. Tāpat izprast, kāpēc 20. gados Latvija kļuva par vietu, kur patverties daudziem no Krievijas bēgošiem kultūras cilvēkiem.
