"Viņa mūzikā ir tik daudz episkā, kliedzošā un eksistenciāli izsāpoša, ka viņš, protams, ļoti atbilstošs kino formātam, jo pēkšņi viņš šim vizuālajam materiālam piešķir patiešām tādu nepārvaramu smeldzi, kas, protams, jebkurai filmai ir vērtīgi," sarunā Latvijas Radio raidījumā "Kultūras Rondo" atzīst Dāvis Sīmanis.
"Bet nevajadzētu reducēt tikai līdz šim emocionālajam efektam, es domāju, tas ir arī tīri saturiski, ņemot vērā, ka Mālers jau savu mūziku arī ļoti pārdomāti komponēja.
Tas nozīmē, ka mūzikas dramaturģija ne tikai skaniski, bet arī intelektuāli pārceļas uz to filmu, kas izmanto šo mūziku," turpina Sīmanis.
Režisors uzskata, ka viņu dēvēt par māleristu ir pārpratums, lai arī viņam ir tuva Mālera mūzika. "Pēdējos desmit gadus Māleram bijusi patiešām viena no nozīmīgākajām muzikālajām ietekmēm manā dzīvē, turklāt arī ne tikai ikdienas režīmā, bet arī kino, jo savu dokumentālo filmu "Pēdējā tempļa hronikas" es veidoju, ņemot par muzikālo pamatu Mālera Pirmās simfonijas 1. daļu un mazliet arī no 4. daļas," atklāj Sīmanis.
Vai Mālera Piektās simfonijas 4. daļā, ko mēdz saukt par "Gustava mīlasvēstuli Almai”, ir vairāk mīlestības vai vientulības? - Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra blogā jautā Orests Silabriedis. Viņš piekrīt, ka Mālera Piektā simfonija ir viens no skaistākajiem darbiem Rietumu klasiskās mūzikas vēsturē, tāpat kā Astotās simfonijas beigas viņš min kā vienu no skaistākajiem darbiem.
"Bet tai pašā laikā uzreiz ienāca prātā arī visi tie cilvēki, kurus Mālers ik pa brīdim kaitina, un es esmu viens no tiem.
Tie cilvēki, kas uzskata, ka Mālers lielā mērā ir kaut kāda laikmeta beigas, un šajā ziņā "Slīkstošā Venēcija" ļoti spēcīgi un atbilstoša zīme tam, ko, piemēram, Alesandro Bariko raksta par Māleru, par viņa neapšaubāmo kinematogrāfiskumu," skaidro Orests Silabriedis.
Silabriedis arī vērtē, ka Mālers ir viens no spilgtākajiem piemēriem tam, cik viena komponista devums var neiedomājami aizgrābt un vienkārši neiedomājami kaitināt ar savu uzmācību.
"Man liekas, ka par Mālera dzīvi iespējams izstāstīt, tikai klausoties viņa mūziku, jo es pilnīgi noteikti nesāku ar viņa biogrāfiju lasīšanu, es sāku ar mūzikas klausīšanos agros pusaudža gados.
Visas tās zīmes, kas mani kaitināja tobrīd, mani joprojām kaitina, un viss skaistais, kas mani aizgrāba tobrīd, mani joprojām aizgrābj.
Biogrāfija apstiprina to, ko šajā mūzikā var dzirdēt, un to, ka viņš ir gigantisks, to, protams, nenoliegs neviens," atzīst Silabriedis.
Tikšanās pirms koncerta 13. martā būšot būtiska ir tiem, kam svarīgi sarunāties par mūziku, vērtē Silabriedis.
"Piektdienas sarunu mēs mēģināsim arī iegriezt šajā kino gultnē, ņemot vērā, ka Mālers patiešām ir plaši izmantots kino un tā ir viena no spēcīgām kino zīmēm," atzīmē Sīmanis. Viņš arī atzīst, ka sarunas ir svarīgas, lai uzzinātu vairāk par mūziku, lai apjaustu, par ko vēl interesēties.
