Antons Rosputjko dzimis Jūrmalā, kur arī sācis savas mūziķa gaitas, mācoties Jūrmalas Mūzikas skolā. 16 gadu vecumā iestājies Zalcburgas "Mozarteum", ko beidzis ar izcilību. Šobrīd Antons Rosputjko turpina pilnveidot savu meistarību Itālijā. Viņš ir vairāku starptautisku konkursu laureāts un dažādu festivālu dalībnieks, aktīvi uzstājas Austrijā, Vācijā un citās Eiropas valstīs. Taču mūziķis neslēpj – vislielākais prieks viņam esot uzstāties klausītājiem dzimtenē.
Vēl pirms trim gadiem viņa dzīves un studiju vieta bija Zalcburga. Kādi ceļi mūziķi aizveduši uz Vīni? "Pēc septiņiem Zalcburgā pavadītajiem gadiem likās, ka būtu kaut kas jāmaina – gribēju doties uz lielāku pilsētu ar plašākām iespējām, aktīvāku kultūras dzīvi – kur ir vairāk muzeju, koncertu un citu notikumu. Lai katra diena dotu iedvesmu vairāk nekā Zalcburga.
Ilgi nedomāju – vienkārši izvēlējos tās pašas valsts galvaspilsētu ar lielisku kultūru un fascinējošu vēsturi.
Studijām gan punkts nav pielikts – stažējos Itālijā, nelielā pilsētā blakus Boloņai, kur apmeklēju stundas pie slavenā krievu profesora Borisa Petrošanska, Maskavas skolas pārstāvja. Būtībā tās ir privātstundas, un man tās ir ļoti lietderīgas. Tā ka uz Itāliju dodos aptuveni reizi mēnesī, bet jūtos ļoti laimīgs, dzīvojot Vīnē," stāsta mūziķis, kurš pats ir īsts kultūras gardēdis: “Vīne ir Eiropas centrs gan ģeogrāfiskajā ziņā, gan arī kultūras ziņā – katru dienu kaut kas notiek visdažādākajās vietās. Katru dienu vari justies kā tūrists, atklājot ko jaunu," sajūsminās Rosputjko.
31. oktobra koncertā valdīs romantiskā mūzika. "Šķiet,
klavierspēli sāku mācīties, tieši sākot ar romantiskajiem opusiem – tā ir mana prioritāte repertuāra ziņā, jo pēc rakstura un iekšējās pasaules tomēr esmu romantiķis, līdz ar to šī mūzika man īpaši tuva.
Viss sāksies ar Brāmsu – arī nedaudz Vīnes kontekstā. Tās būs lieliskās, ne tik bieži spēlētās Variācijas par viņa paša tēmu Remažorā – lai gan mažorā, tas ir ļoti melanholisks skaņdarbs, kas, manuprāt, ļoti labi attēlo to Brāmsa dzīves periodu, kurā viņš mēģināja meklēt jauno muzikālo valodu un nedaudz atiet no Bēthovena ietekmes, kas ļoti skaidri dzirdama viņa agrīnajos skaņdarbos," stāsta mūziķis. "Tad sekos Šopēna Trešā sonāte, kas man ir ļoti sena mīlestība. Tā fascinē galvenokārt ar to, ka Šopēns, kad to rakstīja, piedzīvoja ļoti grūtu periodu savā dzīvē, taču mūzikā ļoti skaidri jūtams optimisma gars."
Koncerta otrajā daļā skanēs krievu romantiķu mūzika: "Sākšu ar Rahmaņinovu, kurš ir viens no maniem vismīļākajiem komponistiem. Spēlēšu vairākas "Etīdes-gleznas" un pēc tam būs divi Nikolaja Metnera skaņdarbi – varbūt kaut kas retāks Latvijas publikai, bet ļoti skaista un interesanta mūzika. "Vakara dziesma" no "Aizmirstajiem motīviem" opus 38, un pēc tam – traģiskā sonāte dominorā, ar to arī koncerts beigsies."
Veidojot savas koncertprogrammas, mūziķis pamatīgi iedziļinās visos iespējamos avotos par skaņdarbiem un to autoriem. "Man tuva aktieru pieeja – piemēram, ja jāspēlē karalis vai kāds cits vēsturisks personāžs, ir obligāti kaut kas jāizlasa!
Tāpat mūziķim vajag iedziļināties komponista iekšējā pasaulē – pats gan lasu, gan skatos dokumentālās filmas. Emocionālajā kontekstā tas ļoti labi palīdz."
Bet vai pianists spēlē tikai to mūziku, kas viņam patīk? "Cenšos, lai tā vienmēr būtu... Bijusi arī citāda pieredze – esmu spēlējis arī obligātos skaņdarbus, kas bijuši jāiestudē kādam eksāmenam vai konkursam, taču manī nav bijis komforta sajūtas, kad to daru. Esmu sev apsolījis, ka šādas pieredzes manā dzīvē vairs nebūs. Šis koncerts un šī programma ir tieši tas gadījums, kad mīlu visus tajā iekļautos skaņdarbus," atklāj mūziķis un īpaši uzsver divu nozīmīgu skolotāju lomu savā izglītībā:
"Būšu mūžīgi pateicīgs Tatjanai Pavļučenko un Jānim Maļeckim, kuri man devuši lieliskas zināšanas par klavierspēli. Mācības Zalcburgā un Itālijā ir kā pilnveidošanās, bet bāze, protams, ir no Jūrmalas.”
