Ieskats tūkstoš gadu senā mūzikas vēsturē - izstāde «Pierakstītā skaņa»

Vai esat aizdomājušies, kā radies šodien tik pazīstamais nošu pieraksts? Kas un kad sāka uz papīra fiksēt melodijas un vārdus, kas gadsimtiem ilgi tika nodoti no paaudzes paaudzē tikai mutiski? Un kāpēc? Atbildes uz šiem un citiem jautājumiem meklē izstāde „Pierakstītā skaņa”, kas vēl līdz 1.oktobrim skatāma Latvijas Nacionālajā bibliotēkā.

Ieskats tūkstoš gadu senā mūzikas vēsturē - izstāde «Pierakstītā skaņa»Māra Rozenberga/LR

    Izstādes pēdējās nedēļās to var apskatīt arī vairākās īpašās ekskursijās, ko vada augstas raudzes mūzikas zinātāji. Latvijas Radio devās vienā no tām, kur par mūsdienu nošu raksta rašanās vēsturi stāstīja senās mūzikas pētnieks un Mūzikas akadēmijas jaunais rektors Guntars Prānis.

    Guntars Prānis

    „Nebija kā šodien, kad cilvēkam jau bērnu mūzikas skolā tiek iedota nošu burtnīca, un skolotāja māca, kā tad to visu pierakstīt. Bet toreiz nekā tāda nebija,” viņš stāsta. 

    Sakot „toreiz”, pētnieks Guntars Prānis atsaucas uz tūkstoš gadu senu pagātni, kurā aizved senākie no izstādes „Pierakstītā skaņa” eksponātiem. Tās ir liecības tam, cik lielu lomu mūzikas tālāknodošanā gadsimtiem ilgi spēlēja mutiskā tradīcija un cik maz tika pierakstīts.

    „Mēs redzam, ka pirmie mūzikas pieraksti ir teksti. Tur nav nevienas zīmes, kas liecina par melodiju. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka šeit darbojas asociatīvais līmenis – ar tekstiem pietiek, lai cilvēki atcerētos, kas jādzied. Mutiskā tradīcija, atcerēšanās vēl ir ļoti spēcīga. Pierakstītā skaņa sākas ar to, ka cilvēks kā inteliģenta būtne, kas atceras melodiju, vēl joprojām ir galvenā atslēga. Un ar tekstu pietiek, lai to aizvestu līdz skanēšanai," Prānis atklāj.

    Pirmie mēģinājumi precīzāk pierakstīt, kā tekstam jāskan, meklējami 10.gadsimta gregoriskajos dziedājumos.

    „Mēģinām iedomāties situāciju – nekā nav. Nav kaut kādas fiksētas nošu sistēmas, kā to darīt. No kurienes vispār sākt? Esmu fantazējis par to, cik dziļam jābūt vecāko mūku izmisumam, kuri konstatē, ka jaunākie vairs nesaprot, kā vajag. Viņi nezina smalkumos, kā šiem dziedājumiem ir jāizskan," spriež mūzikas eksperts.

    Viņš vedina aplūkot vienu no izstādes eksponātiem, kas rāda pirmos mēģinājumus to fiksēt.

    „Šis pirmais mazais faksimils ir no Einzīdelnes klostera šodienas Šveices teritorijā 10.gadsimta 3.ceturksnī. Tur ir konkrēts dziedājums „Dilexisti iustitiam”. Un virs šī teksta ir zīmes, kuras mēs saucam par neimām," norāda Prānis.

    Neimas agrīnā mūzikas pierakstā

    Neimas no grieķu vārda „neuma (Νεύμα)” – kustība jeb mājiens gaisā – virs teksta izskatās kā mazas svītriņas, vilnīši un āķīši, kas melodijas zinātājiem deva priekšstatu par teksta virzību un ritmu. Šos rokrakstus gan nezinātājs šodien nodziedāt nevar. Bet Guntars Prānis ekskursantiem nodiriģē, kā varētu būt izskatījušās pierakstītās roku kustības.

    Lai gan pirmās liecības par mūzikas pierakstu ir jau no senās Grieķijas, saglabājies ir gaužām maz. Pilnīgāku ieskatu skaņu pieraksta vēsturē var gūt, tikai sākot no devītā gadsimta. Izstādes „Pierakstītā skaņa” senākajai vēsturei veltītajā daļā apskatāmas arī mūzikas liecības no 12., 14. un 15.gadsimta, kas parāda, cik dažādi bijuši ceļi un meklējumi skaņas pierakstam.

    „Šeit ir viens 14.gadsimta manuskripts, kas ir vēl solis uz priekšu. Tā saucamā kvadrātnotācija, jo notis izskatās kā kvadrāti. Faktiski tai ir daudz senāka izcelsme – mēs to bieži saistām ar Gvido d’Areco, kurš dzīvoja 11.gadsimta pirmajā pusē un bija nozīmīgs mūzikas teorētiķis," atklāj Prānis.

    Starp citu, tieši Gvido no Areco varam pateikties par šodienas nošu nosaukumiem. Izrādās, tie ņemti no kāda gregoriskā dziedājuma vārdu pirmajām zilbēm.

    „Ut queant laxis / resonare fibris / Mira gestorum / famuli tuorum,/ Solve polluti / labii reatum, / Sancte Iohannes. – ut, re, mi, fa, sol, la, si. Viņš pamanīja, ka katra šīs himnas pusrinda iesākas vienu diatonisku pakāpi augstāk un ka katrai ir pretī šīs zīmīgās zilbes. Tātad arī nošu nosaukumi nāk no viduslaikiem un gregoriskā korāļa. Starp citu, vai zināt, kas notika ar „ut”? Vai „uuuuut” ir ērti dziedams? Do ir ērtāks, vai ne? Tāpat domāja arī viens 14.gadsimta itāļu komponists un mūzikas teorētiķis. Viņu sauca Džovanni Doni…” stāstījumu turpina Guntars Prānis. 

    Ideja par to, ka uz papīra jāfiksē viss, kam mūzikā būtu jāskan – sākot no vārdiem un skaņu augstuma līdz tempam, dinamikai, instrumentācijai un frāzējumam – pieder tikai 19.gadsimtam. Tāpēc varam tikai minēt, cik tuvu šodienas atskaņojumos esam tam, kā patiesībā skanēja senāka mūzika.

    Taču izstāde „Pierakstītā skaņa” ļauj tam mazliet pietuvoties.

    Izstāde „Pierakstītā skaņa” Latvijas Nacionālajā bibliotēkā būs skatāma vēl tikai nedēļu – līdz 1.oktobrim. Ja vēlaties paši doties līdzīgā ekskursijā, vēl 27.septembrī iespējams baudīt  komponista un izstādes kuratora Rolanda Kronlaka vadīto ekskursiju par mūzikas notāciju 20. un 21.gadsimtā.

    Klausieties arī Latvijas Radio apmeklēto ekskursiju visā pilnībā.

    Guntara Prāņa ekskursija izrādē "Pierakstīta skaņa"Māra Rozenberga/LR
      0 komentāri
      Pievienot komentāru
      Komentēt vari ar kādu no saviem sociālajiem profiliem
      Mūzika
      Kultūra
      Jaunākie
      Populārākie
      Interesanti