- Ir pagājuši apmēram trīs mēneši, kopš ir iznācis tavs albums “Īstas acis”. Kā skaties uz paveikto?
- Esmu mazliet pārsteigts, ka albums ir iznācis pirms trim mēnešiem. Sajūtu ziņā man šķiet, ka tas būtu iznācis pirms apmēram deviņiem mēnešiem, es to vairs nejūtu kā “svaigu” materiālu. Es “Īstas acis” atkal noklausījos nesen, meklējot vietas, kas man tajā varētu nepatikt, un tādas neatradu. Mani viss apmierina. Varbūt man ir grūti uz to paskatīties no malas, jo es šim albumam biju izvirzījis konkrētus mērķus, uz kuriem iet. Piemēram, šajā albumā ir mazāk garu pantu. Tāpat arī dziesmu saturi ir pārsvarā konkrēti. “Mana dzīve” atsaucas uz to, ka ir n-tie veidi, kā dzīvot labi, bet mums rāda tikai apmēram piecus variantus. “Mani sapņi” atsaucas uz to, no kurienes nāk mani sapņi, kāpēc es vēlos to "miljonu". “Zilie ekrāni” runā par to, kā mēs vēlamies, lai mūsu dzīve ir kā popkultūras zvaigžņu dziesmas vai filmas, kaut arī realitātē mums ar to nav gandrīz nekādas sasaistes. Līdzīga tēma ir arī dziesmā “Ko darītu tu”. Pēc tam seko “Izvēles”, kas runā par to, kāds efekts ir alkoholam, cigaretēm, kā arī nelegālām vielām. Tad ir tāda dziesma kā “Būtu brīvs”, kur es ieeju dziļi savās personiskajās dzīves pārdomās. Un tā tālāk.
Varbūt tādēļ, ka katrai dziesmai bija savs mērķis, varu teikt, ka šis ir pirmais albums, kur es esmu apmierināts ar visu kopējo rezultātu un nejūtos pārāk paškritisks ne par vienu no dziesmām.
- Kad un kā tu uzsāki rakstīt šo materiālu? Kāds bija rakstīšanas process?
- Es šo albumu sāku rakstīt, mēģinot izdarīt kaut ko savādāk nekā ierasts. Tas sākās pirms apmēram diviem gadiem, viena no manām pirmajām dziesmām bija “Mana dzīve”. Tajā ir manāmas iezīmes no mazliet ignorantākiem repa gabaliem, piemēram, piedziedājums. Radot albumu, es mēģināju pieiet brīvāk izveides procesam, eksperimentēju ar mūsdienīgāku pasniegšanas stilu un skanējumu, taču tie bija uzmanīgi soļi, es vēl pataustīju to ūdeni. Albumā ir panti, kas apzināti tapuši ar izteikti garām vai īsām rindām, tas ir tapis mazāk sekojot maniem uzstādījumiem, kas ir manāmi iepriekšējos albumos.
- Tu jau ieminējies par pāris šī albuma mērķiem. Kādus vēl mērķus tu uzstādīji “Īstām acīm”?
- Es vairāk ņēmu vērā uzstāšanās faktoru. Laikā, kad rakstīju “Īstas acis”, mani aktīvi aicināja uzstāties pilsētu svētkos, jauniešu centros, kultūras namos un tā tālāk. Ir pagājuši jau trīs gadi, kopš man vasaras ir pilnas ar dažādiem pasākumiem un koncertiem. Tas ir ietekmējis manu pieeju dziesmu tekstu rakstīšanā. Es kā svarīgu faktoru izvirzīju to, kā mans teksts var kļūt vieglāk uztverams dzīvajā performancē, kādam ir jābūt pavadījumam, rindu garumiem un izpildījumam. Uztveramību es centos sasniegt arī teksta ziņā, spēt padarīt dziesmas vieglāk uztveramas, nezaudējot kvalitāti saturā. Vai tas izdevās – ne visās dziesmās. Rakstīt sarežģīti ir jau kā pieradums, un šis bija tīkams izaicinājums.
- Nesen, atkārtoti klausoties tavu albumu, man šķita, ka tajā ir pāris dziesmas, kas kalpo kā atslēgas punkti klausītājam. Es kā šādas dziesmas izvirzītu “Būtu brīvs” un “Mani sapņi”. Vai tu tam piekrīti?
- Manuprāt, “Būtu brīvs” ir tā dziesma, kas parāda, kas ir iekšpusē, kur ir noņemti daudzi virsslāņi. Salīdzinot, dziesma “Ko darītu Tu” uzskatāmi parāda, kas notiek ārpusē. Tevis minētās dziesmas es nesauktu par atslēgas punktiem, taču domu gājiens, kas atspoguļojas “Būtu brīvs”, ir iemesls tādai dziesmai kā “Mani sapņi”, kas savukārt ir iemesls dziesmām “Mana dzīve”, “Zilie ekrāni” un tā tālāk.
- Starp citu, vai albuma ievadā (intro) tu atsaucies uz sevi bērnībā?
- Jā, bet es atceros, ka manā gadījumā tā bija neapzināta izvēle. Es aizdomājos, kāpēc gan vispār es vēlējos būt par reperi. Pirmkārt, jo man patika tas muzikālais formāts. Tāpat arī paskatoties uz reperiem, kas ir bagāti, sportiski un runā, ko domā, jaunietim var rasties vēlme kļūt par reperi.
Par reperi nekļūst tādēļ, ka tevi pameta draudzene. Manuprāt, par reperi kļūst tādēļ, ka tev ir iespēja un vēlme izteikties. Tu vari paskatīties uz kādu un nodomāt “Tas cilvēks dzīvo dzīvi kā viņš grib un es arī to vēlos”.
- Tava albuma nosaukums ir atvasināts no latviski pārtulkotā izteiciena “Real eyes realise real lies”. Tad nu vēlos tev pavaicāt par meliem. Sabiedrībā nereti ir dzirdams šāds pretnostatījums – rūgta patiesība vai saldi meli. Kāds ir tavs skatījums uz šādu pretnostatījumu?
- Domāju, ka diezgan lielu savas dzīves daļu es dzīvoju saldos melos. Saldi meli ir saistīti ar pagātnes idealizēšanu, vīzijām par nākotni. Manuprāt, visu lieko atmest ir grūti. Ir grūti apzināties, ka patiesībā tā dzīve, kuru tu vēlies dzīvot, ir sveša cilvēka dzīve, citā sabiedrībā, laikjoslā, citos platuma grādos. Un tie saldie meli ir vieglākā izeja. Ir vieglāk iedomāties, ka laimes atslēga slēpjas naudā. Par patiesību runājot, es neteiktu “rūgta”, bet, manuprāt, ir svarīgi apzināties to, ka tu esi šeit un tagad, apzināties to, kas tev ir apkārt.
Tu labāk apzinies, kas tu esi, kas tev ir pieejams, tu beidz melot sev un saproti, ko tu reāli vari izdarīt. Un, kad tu sāc kaut ko darīt, tad pamazām tu ej uz priekšu. Manuprāt, viens no saldajiem meliem ir pēcnāves dzīve. Uzskats, ka - tad, kad nomiršu, es uzzināšu kā viss notiek. Bet es uzskatu, ka ir tieši pretēji – kad tu nomirsti, tu zaudē savu fizisko ķermeni un, visticamāk, tu vari uztvert mazāk nekā šajā dzīvē. Vai arī uztvert informāciju vēl mums nezināmā veidā.
Tāpēc domāju - asiociēt pēcnāves dzīvi ar šo fizisko pasauli ir saldi meli. Kad tu paskaties uz lietām šādā veidā, tagadne iegūst lielāku nozīmi.
- Cik lielu daļu no taviem koncertiem aizņem “Īstas acis” un, kāda ir klausītāju attieksme pret tavu jauno materiālu?
- Apmēram četrdesmit līdz piecdesmit procenti ir jaunais albums. Tagad, pēc trīs mēnešiem, ir interesanti manīt to, kā klausītāji reaģē uz jaunajām dziesmām. Pašā sākumā cilvēki nereaģēja uz jaunajām dziesmām, šobrīd viņi tām zina visus vārdus. Un tas rada labu sajūtu, apziņu, ka tās tēmas, kas man ir vai bija aktuālas, uzrunā cilvēkus.
- Nesen tu esi eksperimentējis ne tikai ar albumu. Tavā ''Youtube'' kanālā ir atrodami vairāki videoatskati, gandrīz vai no katras tavas nesenās uzstāšanās. Ko tu ar tiem centies panākt, un vai tas sanāk?
- Jā, man ir jau septiņi videoatskati. Videoatskatus no koncertiem taisa diezgan daudz mūziķi, manuprāt, viens no spilgtākajiem piemēriem Latvijas kontekstā ir Gacho. Tā kā man bija samērā daudz ieplānotu koncertu, es iedomājos, ka laba ideja būtu tos iemūžināt. Savulaik, kad man bija draugiem.lv mūzikas sadaļa, man bija saglabāts saraksts ar koncertiem, kur esmu bijis. Tagad kas tamlīdzīgs ir manā mājaslapā.
Tas man patīk un vienmēr ir licies svarīgi – iegrāmatot, kur esmu bijis. Savukārt iemūžināšana tam piedod papildu dimensiju. Caur to es varu parādīt, kā ir būt reperim Latvijā, kā ir būt “Edavārdiem”, padalīties ar visām pozitīvajām un mazāk pozitīvajām pieredzēm, apmeklētāju skaitu, sajūtām, pārdomām un visu pārējo.
Ja tā paskatās, Latvijā ir tik dažādas uztveres par to, kas ir daļa no repa koncerta. Piemēram, vienā vietā mani sagaida tikai divas tumbas un putekļains mikrofons, citā pirms manis 30 minūtes strādā haipmens un dejo meitenes, vēl citā klausītāji visu koncertu stāv kā sālsstabi. Katrs koncerts ir piedzīvojums, un ir forši parādīt to ceļu - bez izskaistinājumiem, bet tā, kā tas ir.
- Runājot par tavu kā mākslinieka ceļu, vai tu virzies uz repu kā savu pamatnodarbošanos?
- Ja godīgi, nē. Pašlaik es vairāk mēģinu izmantot iespējas, kur mani aicina uz dažādiem pasākumiem, ne tikai saistītiem ar repu. Es vēlos un izmantoju daudzas no tām, jo jūtu, ka šīs iespējas agri vai vēlu beigsies, vai arī var beigties. Tas, ka tieku aicināts uz šiem pasākumiem, ir principā atkarīgs tikai no cilvēkiem. Un cilvēkiem var zust interese, var iestāties krīze vai finansiālas problēmas, kas rezultētos tajā, ka mani vairs neaicina. Protams, ir varianti veidot koncertus pašam, bet tā būtu jau cita situācija.
Savulaik, kad es sāku rakstīt repu, es biju aizdomājies par to, ko gan reperis var izdarīt. Tas šķita ļoti specifisks formāts, kas domāts nišas auditorijai. Likās, ka nākotne sola koncertus puspilnos klubos un neko vairāk. Tagad, kad man caur repu ir iespēja nonākt visdažādākajās vietās – Lielajā ģildē, Mūzikas gada balvā, koru pasākumos un citur – domāju, ka būtu iedomīgi atteikties no šīm iespējām, sakot: “Es šādām aktivitātēm esmu par stilīgu”. Jo tas ir tas, ko es esmu vēlējies sasniegt - caur repu satikt daudz dažādus cilvēkus un piedalīties daudz dažādos pasākumos.
Sākot no sadarbībām ar bērnu popgrupu, līdz sadarbībām ar pasākumu organizatoriem, Jūrmalas pilsētas svētkiem. Satiekoties ar šiem cilvēkiem, es varu pieslēgties citam pasaules redzējumam, citai “pasaulei”, kur priekšstats par repu var būt virspusējs un sekls. Tā ir pieredze, kuru es pēc tam varu izmantot savos pasākumos. Protams, uzstāties hiphopa pasākumos ir liels atvieglojums un patīkama sajūta. Būt tur, kur cilvēki saprot, ko un kāpēc tu dari. Bet arī citi pasākumi, kā bērnu izrādes, svētki un kas tāds, trenē disciplīnu. Tie ir pasākumi ar termiņiem, līgumiem, kā arī konkrētiem atalgojumiem. Un repa pasaulē to ir grūti atrast, tur tu pārsvarā dari, ko, kā un kad tu gribi.
Tas ir nogurdinoši un ne pārāk ērti, taču tā ir noderīga pieredze. Es nebūtu domājis, ka ar repu es pie šādām iespējām varētu tikt.
- Piemēram, dažādu brendu reklamēšana ''Instagramā''.
- Jā, un es vēlos uzsvērt, ka tas notiek repa dēļ! Brends pienāk un piedāvā sadarboties, ja es ielikšu tādu un tādu bildi. Pirms desmit gadiem kaut kas tāds man liktos pilnīgs kosmoss un neiespējamība.
Reps Latvijā pirms desmit, piecpadsmit gadiem bija ļoti nerentabla nodarbe. Bija skaidrs – ja tu sāc repot, tad tu nevarēsi ar to neko nopelnīt vai arī tevi neklausīsies. Tā vismaz man savulaik likās. Tagad, kad pagājis kāds laiks, nomainījušās paaudzes un cilvēkiem, kuri ir atbildīgi par dažādiem ar mūziku saistītiem lauciņiem, repmūzika nav sveša.
Tā ir bijusi daļa no viņu jaunības vai bērnības. Un tāpēc pastāv pasākumi, kas savulaik liktos neiespējami – piemēram, iespēja iegūt “Štuku par bazaru”, ko ir iespēja iegūt labākajiem brīvrunātājiem, kamēr viņus vērtē cilvēki, kas ir nozīmīga daļa no Latvijas repa scēnas.
- Manuprāt, šo pārmaiņu Latvijā arī ilustrē tādas straumēšanas applikācijas kā ''Spotify'', kur pašlaik Latvijas topā no pašmāju izpildītājiem vienīgais ir ansis (intervija veikta 12.07.2017 - autora piezīme), kā arī topā ir manāmi vairāki ārzemju reperi.
- Reps jau kādu laiku ir viens no vadošajiem mūzikas stiliem visā pasaulē. Mani ir pārliecinājis apgalvojums, ka tas, kas notiek pasaules mūzikā, Latvijā notiek pēc desmit gadiem. Un kā uzskatāmu piemēru es varētu nosaukt Kurtu, kurš 2011. gadā izdeva dziesmu, kurā viņš dzied ar autotune.
Un tolaik cilvēki nebija kam tādam gatavi, viņi bija sašutuši. Tagad, patinam visu sešus gadus uz priekšu, un gandrīz visi izmanto autotune. Pat ansim albumā ir mazliet autotune, uz to atsaucās arī producenti un bītmeikeri. Man šķiet, ka tas ir labs piemērs, kas norāda uz to, ka pārmaiņās vienmēr būs kāds, kurš būs priekšā laikam, kaut arī tas nav izdevīgi. Nav izdevīgi ne būt priekšā laikam, ne par daudz kavēties, bet trāpīt tieši laikā, būt uz tā viļņa. Ir interesanti pavērot to, kā šī viļņa vadīti izpildītāji, pat savā starpā nerunājot, sāk rīkoties līdzīgi. Piemēram, publicēties ''Spotify''. Tas ir kļuvis par mūsdienu standartu, kaut savulaik, ap 2014. gadu “Spotifajā” biju tikai es, DDA izlases un varbūt kaut kas no Gustavo.
- Mūsu sarunā pirms gada tu sacīji, ka vēlies izdot jaunu albumu katru gadu. Vai šī vēlme tev pastāv joprojām?
- Jā, es labprāt izdotu jaunu albumu nākamgad. Kā jau toreiz teicu, es neredzu jēgu iepauzēt, turklāt man ir vēlme paeksperimentēt ar to, kā iespējams uzrunāt klausītājus caur dziesmām. Piemēram, dziesma “Pa īsto” ir viens šāds eksperiments, kurā tekstu es centos rakstīt melodisku un viegli uztveramu. Un tas nostrādāja, koncertos klausītāji zina šai dziesmai visus vārdus! Tāpēc tas man šķiet interesanti – kā, pamainot dažādus dziesmas elementus, iespējams nonākt pie citāda rezultāta.
Jāsaka, ka par “melno avi” es varētu nosaukt dziesmu “Galvaskauss”, jo tā nav dziesma, kuru būtu viegli uztvert. Tā ir dziesma, kuru pieprasa koncertos par spīti tam, ka dziesmā panti tiek izpildīti lielā ātrumā un tematika ir par abstraktu iekšējās pasaules pārdzīvojumu, kas absolūti nesaistās ar singlu.
Koncertos klausītāji dzied līdzi visiem “Galvaskausa” vārdiem. Es tiešām nesaprotu, kas šajā dziesmā nostrādāja, un šķiet, ka es vairs nespēšu ko tādu atkārtot.
