Piedzīvojusi kara šausmas, viņa Latvijā ar bērniem ieradās pirms diviem gadiem. Pa šo laiku viņa daudzus apbūrusi ar savu bandūras spēli, sadarbojusies ar Latvijas mūziķiem, veikusi mūzikas ierakstus.
Viņas vīrs Ukrainā turpina aizstāvēt dzimteni, un Darja vīru spēcina, sūtot speciāli viņam ierakstītas dziesmas. Arī pašai mūzika ir viens no lielākajiem spēka avotiem.
Tikšanās reizē ar Darju Leleko atkal pēc nepilniem diviem gadiem viņai, protams, nemainīgi līdzi ir bandūra, viņas skaistule, kā viņa to sauc, un dziesmu pūram klāt nākusi vēl viena latviešu tautasdziesma "Pie Dieviņa gari galdi".
Divu gadu laikā Darjas bandūras spēle skanējusi daudzviet Latvijā. Viņa sadarbojas gan ar Latvijas, gan Latvijā dzīvojošajiem ukraiņu mūziķiem. Vairāki projekti viņai bijuši kopā ar čellistu Kārli Auzānu, viņu dueta saspēle iemūžināta arī ierakstos Latvijas Radio.
Siguldas baznīcā viņa piepildījusi arī savu sapni spēlēt kopā ar ērģelēm: "Jūs ziniet, to vajag dzirdēt – šo ērģeļu un bandūras saspēli. Ērģelēm skaņa ir daudz dziļāka, spēcīgāka, bandūra ar to ļoti interesanti sasaucas. Es labprāt šo sapni turpinātu piepildīt arī kādā Rīgas baznīcā."
Līdz pat aizvadītā gada nogalei Darja dzīvoja un strādāja ar mūziku nesaistītu darbu Siguldā.
Šobrīd viņa pārcēlusies uz Rīgu, ir darba meklējumos un viņas sirds ļoti ilgojas pēc darba tieši savā mūziķes profesijā.
Tēti, tēti, tēti...
Šobrīd ļoti daudz laiks Darjai jāvelta savām meitām – Uļjanai ir pieci gadi un viņa iet bērnudārzā, bet Marijai – 11 un viņa mācās attālināti Ukrainas skolā.
Visām viņām ir milzīgas ilgas pēc dzimtenes, ģimenes Mikolajivā un jo īpaši pēc vīra un tēta, kurš Ukrainā turpina cīnīties. Darja jau pagājušovasar bija nolēmusi, neraugoties ne uz ko, doties uz mājām un palikt, bet draugi Latvijā viņu atrunāja, jo Mikolajivā patiešām vēl ir ļoti nedroši: "Vīrs joprojām karo. Viņam pagājušajā vasarā iedeva atvaļinājumu, un mēs ar meitiņām pie viņa aizbraucām. Es biju nolēmusi palikt pavisam, jo pēc šādas satikšanās atkal aizbraukt projām ir sevišķi sāpīgi un smagi. It īpaši bērniem. Mazākā meitiņa vēl ilgi pārdzīvoja, ka atkal bija jāšķiras no tēta, visu laiku tikai atkārtoja: "Tēti, tēti, tēti…". Taču draugi Latvijā mani atrunāja no šāda soļa, viņi teica – nu, Daša, tu vēl nedrīksti braukt uz mājām, tur joprojām ir karš, bumbas krīt! Tev ir bērni! Jā, tā tiešām ir, to nevar noliegt, un tā es joprojām esmu Latvijā."
Darja mācās latviešu valodu, bet viņai un arī lielākajai meitai nesokas tik labi kā mazajai Uļjanai: "Siguldas bērnudārzā, kur gāja mana mazā meita, visi bērni runāja latviski. Viņa kādu pusgadu tur klusēja, bet tad pēkšņi sāka runāt! Un runāt brīvi latviski. Tagad viņa mani konsultē, kad es mēģinu kaut ko lasīt vai dziedāt latviešu dziesmas, viņa māca, kā vajag, kāda ir pareiza izruna."
Bandūristes misija
Ja Darja pirms kara kādreiz vēl bija apsvērusi bandūru vairs nespēlēt un pievērsties vienkāršākam ceļam mūzikā, tad tieši skarbā pieredze viņai deva pilnu pārliecību, ka tā ir viņas dzīves misija: "Un tieši šeit, Latvijā, es pirms tiem diviem gadiem sev pateicu – jā, es esmu bandūriste, es esmu medijs vai starpnieks, kas caur mūziku uzrunā un informē cilvēkus. Jo tieši tāda pirms simts un vairāk gadiem bija bandūristu misija – viņi ceļoja no vienas vietas uz otru, tirgus plačos muzicēja, iedvesmojot un informējot cilvēkus. Tā arī es ar savām dziesmām atbalstu ukraiņus un esmu arī kā starpnieks starp ukraiņu un latviešu kultūrām."
Jau izveidojies par tradīciju, ka Darja ieraksta savas dziesmas un sūta vīram uz fronti, tas ir kā spēcinājums viņiem abiem. Darja Leleko būs viena no dalībniecēm arī Osokina brīvības festivālā Ukrainai, kas skanējumu sāks 5. aprīlī.
