Ksavjē de Mestrs nav vienkārši virtuozs. Varētu sacīt, ka viņš savam instrumentam dāvājis jaunu dzīvi un jaunas emocijas, bet publikai – jaunu muzikālo pieredzi. Mākslinieks uzstājas labākajās koncertzālēs un sadarbojas ar pazīstamākajiem orķestriem, ir vācu skaņu ierakstu industrijas balvas "Echo Klassik" laureāts kategorijā "Gada instrumentālists" (2009). De Mestra vārds rotājis Milānas "La Scala" un Parīzes operu, Amsterdamas "Concertgebouw" un Vīnes "Musikverein" afišas, tas lasāms Zalcburgas, Verbjē, Budapeštas, Vircburgas un Šlēzvigas–Holšteinas festivālu programmās. Viņš ir arī pazīstamo solistu Diānas Damravas un Rolando Viljasona skatuves partneris, bet "Klasikas" klausītājiem, iespējams, pazīstams arī no Eiroradio sūtītajiem ierakstiem.
Inta Zēgnere: Vai atceraties, ka pirms 11 gadiem Latvijā bijāt kopā ar Ziemeļu simfonisko orķestri un diriģenti Anu Tali?
Ksavjē de Mestrs: Jā, atceros! Atceros, ka biju Rīgā kopā ar Anu Tali. Tas bija ļoti, ļoti jauks koncerts. Spēlēju Gliēra koncertu, un tagad ļoti gaidu atgriešanos Rīgā, jo atceros, ka publika bija ļoti sirsnīga un jauka. Man ir prieks atgriezties šeit ar solokoncertu pēc tik ilga laika.
Jā, jums ir pilnīga taisnība. Toreiz spēlējat Gliēru, un mums pat ir šī koncerta ieraksts. Vēlētos jums uzdot ļoti ierasto jautājumu par to, kā reiz nonācāt līdz savam instrumentam? Pārsvarā šķiet, ka meitenes sapņo par arfu un flautu. Bet kāds ir jūsu stāsts?
Kad man bija astoņi gadi, vecāki mani aizsūtīja uz mūzikas skolu Francijā. Tur es satiku arfas skolotāju, viņa ienāca un atslēdza klasi…
Francijā mācības jāsāk ar solfedžo, ar mūzikas teoriju. Viņa mācīja mūzikas teoriju un arī arfu, un es jutos viņā iemīlējies... Skolotāja bija tik skaista un jauka! Tieši tāpēc gribēju spēlēt instrumentu, ko viņa mācīja…
Tātad vispirms iemīlējāties skolotājā, un pēc tam – instrumentā?
Jā, tā bija gan... (smaida)
Manuprāt, Francijā ir īpašas arfas spēles tradīcijas Marijas Antuanetes dēļ. Pirms dažiem mēnešiem biju Versaļā un redzēju viņas arfu salonā. Vai varētu teikt, ka no tā laika arfām Francijā ir īpašs statuss?
Jums taisnība. 18. gadsimtā visām augstākās sabiedrības jaunkundzēm bija jāmācās spēlēt arfu. To, protams, spēlēja Marija Antuanete, bet arī karaļa Luija XV māsas. To spēlēja arī Napoleona sieva. Domāju, ka tieši no tā laika arfai ir šāds salona instrumenta tēls, kas piestāv dāmām un augstākās sabiedrības jaunkundzēm.
Bet skolotāji bija vīrieši un arī koncertos uzstājās vīrieši.
Arfas statuss patiešām ir piedzīvojis izaugsmi! Kad sāku savu solo karjeru, cilvēki nevarēja iedomāties arfu kā solo instrumentu, bet tagad arfa kļūst arvien populārāka, ir daudz vairāk arfas koncertu, notiek muzicēšana ar lielajiem simfoniskajiem orķestriem, notiek festivāli, tieku aicināts spēlēt lielās zālēs.
Arfa ir ne tikai instruments, kas der kamermūzikai vai spēlei ar orķestri, bet tas var būt arī solo instruments koncertam ļoti lielās koncertzālēs.
Tomēr Marijas Antuanetes laika tradīcija atstājusi iespaidu arī uz turpmāko laiku mūziķiem, jo pie jums Francijā ir daudz slavenu arfistu dažādos periodos: Karloss Salsedo un Lilī Laskine, vēlāk, protams, arī Marī Pjēra Langlamē un Fabriss Pjērs. Francijā šo instrumentu spēlē aizvien vairāk mūziķu.
Patiesi, mums ir ļoti spēcīgas tradīcijas. Savulaik katrā pilsētā bija arfas klase, un Parīzes konservatorijā bija labākā arfas skola pasaulē. Šī tradīcija tika kopta, un daudzos pasaules orķestros spēlēja tieši franču arfisti: Vācijas lielajos orķestros gandrīz visi arfisti bija francūži. Tagad tas ir nedaudz mainījies gan globalizācijas dēļ, gan arī tāpēc, ka arfa kļuvusi par populāru instrumentu daudzās valstīs, piemēram, Korejā, Ķīnā un arī Holandē. Tagad ir daudz labu arfas skolu, tai skaitā arī tāpēc, ka daudzi franču skolotāji ir emigrējuši un tagad strādā Vācijā un Amerikā. Tāpēc es domāju, ka tagad franču ietekme kļūst arvien izkliedētāka un vairs nav tik spēcīga kā agrāk.
Jūs pieminējāt franču skolotājus, bet arī jūs pats mācāt arfas spēli.
Mācu Vācijā, Hamburgā. Man ir ļoti laba klase ar astoņiem studentiem, ko esmu izvēlējies. Viņi nāk no visas pasaules, bet sākumā, kad es sāku pasniegt, puse no studentiem bija francūži, bet tagad es tā vairs nevaru teikt. Piemēram, tagad no astoņiem studentiem man ir divi francūži, viens students ir no Ungārijas, viens no Ķīnas, divi no Vācijas, viens no Austrijas un viens no Ukrainas. Var just, ka arfa starptautiski kļūst aizvien pieprasītāka un daudz labu mūziķu nāk no dažādām pasaules malām.
Pēc kādiem kritērijiem izvēlaties studentus? Skaidrs, ka viņiem jābūt muzikāliem, bet vai ir kādas sevišķas, tieši arfas spēlei piemērotas īpašības – varbūt gari pirksti vai gluži otrādi?
(smejas) Domāju, ka tas nav tik svarīgi – īss vai garš. Bet līdzīgi kā ar klavierēm: vajadzīga ļoti laba koordinācija, ļoti laba atmiņa.
Koordinācija ir ļoti svarīga, jo arfai ir 47 stīgas un septiņi pedāļi, ar kuru palīdzību tiek mainīta tonalitāte. Tādējādi tev visu laiku jāseko procesam. Arfa ir ļoti sarežģīts instruments. Protams, vajadzīgi veikli pirksti un laba galva.
Jaunībā nodarbojāties ar airēšanu. Vai sports palīdz arfas spēlē?
Jā, man tas ir svarīgi, jo ļoti daudz ceļoju, un man ir nepieciešams atjaunot enerģiju un stabilitāti. Tāpēc man patīk iet uz sporta zāli četras, piecas reizes nedēļā. Tas ļoti palīdz būt formā. Ja muskuļi ir trenēti, tas palīdz labāk tikt galā ar sasprindzinājumu. Tā ir mana izvēle. Saviem studentiem es iesaku nodarboties ar sportu, taču tikpat labi tā var būt peldēšana, kas palīdz atslābināties. Jo tā ir taisnība, runājot par visiem mūziķiem – ja visu dienu atrodies vienā pozīcijā, kad pleci augstu uzrauti un mugura sasprindzināta, tad patiešām sports ir nepieciešams.
Atgriezīsimies pie laika, kad kļuvāt par Bavārijas Radio simfoniskā orķestra un vēlāk arī Vīnes filharmoniķu arfistu. Kad sākāt spēlēt Bavārijas orķestrī, toreiz galvenais diriģents bija Lorins Māzels, bet vai jūs muzicējāt arī ar Marisu Jansonu? Ja ne Bavārijā, tad varbūt uz kādā citām skatuvēm?
Atstāju Bavārijas Radio orķestri, pirms Mariss bija stājies galvenā diriģenta postenī, bet vēlāk spēlēju viņa vadībā Vīnes filharmonijā, jo Mariss Jansons vienreiz gadā ieradās pie Vīnes filharmoniķiem.
Kāpēc nomainījāt Bavāriju pret Vīni? Vīne bija jūsu sapņu pilsēta?
Protams, sava nozīme bija arī Jaungada koncertiem, ko Vīnes filharmoniķi katru gadu spēlē 1. janvārī, un katru gadu es to skatījos, kad biju vēl bērns. Tas bija mans sapnis – atrasties viņu vidū. Bet vēl svarīgāk ir tas, ka es uzskatu, ka Vīnes filharmoniķi ir viens no vislabākajiem orķestriem pasaulē. Un bez tam Vīnē tu spēlē Vīnes Valsts operā, un arfistam tas ir daudz interesantāk – spēlēt operas izrādē, nevis simfoniskās mūzikas koncertā. Kad spēlē simfoniskajā koncertā, tu lielāko daļu laika pavadi, gaidot un skaitot taktis, toties operā arfai ir atvēlētas daudzas interesantas epizodes, īpaši Pučīni un Riharda Štrausa darbos.
Mani vienmēr vairāk vilinājusi spēle operas izrādēs nekā sēdēšana simfoniskajā orķestrī.
Un tomēr jūs nolēmāt pamest Vīnes filharmoniķus. Kas jūs iedvesmoja šim drosmīgajam solim? Tie bija komponisti, publika, vai varbūt ierakstu kompānijas? Kur jūs ņēmāt drosmi – pamest tik prestižu orķestri, lai sāktu solo karjeru?
Man jāsaka, ka
daudzi no kolēģiem centās mani atrunāt un sacīja, ka es to nožēlošu, ka nevienam arfistam vēl nav izdevies izveidot solista karjeru.
Bet es jau biju ievērojis, ka katru reizi, kad spēlēju solo, publika to uzņem ar lielu atsaucību. Bez tam man gribējās paplašināt repertuāru, jo, spēlējot vienu un to pašu, ātri sāku garlaikoties. Un tad, kad desmit gadus biju pavadījis Vīnes filharmoniķos, sapratu, ka negribu vēl trīsdesmit gadus turpināt darīt to pašu.
Man bija nepieciešamas izmaiņas, un, protams, man bija nepieciešama arī stratēģiska repertuāra izvēle. Noslēdzu līgumu ar ierakstu kompāniju. Un man jāsaka, ka nevienu pašu mirkli neesmu to nožēlojis, ja nu vienīgi pandēmijas laikā, kad viss tika atcelts, ienākumu no koncertiem nebija. Bet nē... Kad atstāju Vīnes filharmoniķus, toreiz pat nedomāju, ka spēlēšu tik lielās zālēs, tādās zālēs, kur parasti uzstājas lieli orķestri. Bet tagad gandrīz katru nedēļu sniedzu koncertus tādās brīnišķīgās zālēs kā Berlīnes filharmonija, Vīnes "Musikverein" vai Kārnegija zāle Ņujorkā. Īstenoju pats savus projektus. Man patīk būt aktīvam, un tas nav manā dabā – gaidīt, kad man kāds pateiks, ko darīt. Esmu ļoti laimīgs ar savu izvēli.
Jūs minējāt lielās koncertzāles. Kā tajās ar akustiku, ja runājam par arfu kā solo instrumentu?
Jā, arfas skanējums ir daudz spēcīgāks, nekā jūs varat iedomāties. Piemēram, kad spēlēju kamermūziku, sniedzu koncertus kopā ar Rolando Viljasonu un Diānu Damravu, vēlreiz pārliecinājos, ka arfa ir pietiekoši skanīga. Dažreiz, kad spēlēju kopā ar lielo simfonisko orķestri, skaņa nedaudz tiek pastiprināta, bet pavisam nedaudz – tā, ka to pat nevar pamanīt. Ja koncertzāle ir pietiekoši laba, tad vispār nav nekādu problēmu.
Un jūs joprojām spēlējat astoņdesmit, deviņdesmit koncertus gadā?
Jā. Kaut gan es tomēr cenšos samazināt skaitu, jo vēlos pavadīt laiku kopā ar savu ģimeni un negribu tik daudz ceļot.
Esmu nolēmis samazināt skaitu līdz sešdesmit, septiņdesmt koncertiem. Es vairs nespēlēju kamermūziku – vienīgi solo vai kopā ar orķestri. Un es izvēlos vietas, kur spēlēt. Un tas patiešām ir lieliski, ka vari spēlēt tikai tur, kur patiešām gribi to darīt.
Bet kā ir ar repertuāru? Vai komponisti jūtas iedvesmoti rakstīt arfai solo?
Komponisti nav iedvesmoti rakstīt arfai, viņi ir iedvesmoti rakstīt solistam, komponēt tieši man. Tas patiešām ir aizraujoši, ka varu motivēt izcilus komponistus radīt mūziku. Kaija Sārjaho uzrakstīja man brīnišķīgu koncertu, nesen pirmatskaņoju Pētera Etveša Koncertu arfai: diemžēl pats komponists nupat ir devies mūžībā, bet viņa koncerts ir ļoti interesants un esmu Pēteram Etvešam bezgala pateicīgs, ka viņš uzrakstījis man tik brīnišķīgu darbu. Šobrīd Taņs Duņs raksta man jaunu, izaicinājumu pilnu skaņdarbu, un tas nozīmē, ka
tagad, kad esmu pasaulē plaši pazīstams, man ir iespēja motivēt izcilākos komponistus rakstīt man darbus, un tādējādi tiek paplašināts arfas repertuārs. Es uzskatu, ka tā ir mana atbildība – rūpēties par repertuāra paplašināšanu un pasūtināt jaunus darbus.
Arī Kšištofs Pendereckis jums rakstīja koncertu.
Tas bija pirms dažiem gadiem un netika pabeigts. Tas bija izaicinājumiem pilns. Bet mēs strādājām kopā, un tas bija iedvesmojoši.
Bet Pētera Etveša koncerta pirmatskaņojums bija ļoti īpašs notikums, jo tā bija komponista 80. jubileja. Darbs tika pirmatskaņots Parīzē gada sākumā. Vai pats komponists to piedzīvoja klātienē vai tomēr ne?
Diemžēl viņš nevarēja atbraukt. Es aizbraucu pie viņa oktobrī, viņš pabeidza darbu, es to nospēlēju viņam, bet jau tad viņš bija ļoti noguris. Pirmatskaņojumu Pēters Etvešs klausījās tiešraidē, bet pats atbraukt nevarēja. Es domāju, ka šis koncerts ir viņa pēdējais darbs. Tas ir fantastisks koncerts, tik poētisks. Arī humora pilns un krāsains. Esmu bezgala pateicīgs, ka savu pēdējo skaņdarbu viņš ir veltījis man.
Pats Pēters Etvešs nevarēja atbraukt uz Parīzes pirmatskaņojumu, bet viņa koncerts turpinās ceļot pa pasauli. Tas skanēs Portugālē un Tokijā...
... un arī Vīnes "Musikverein" un, cerams, vēl daudzās citās vietās, jo uzskatu, ka tas ir viens no nozīmīgākajiem darbiem arfas repertuārā.
Bet ko spēlēsiet Rīgā savā solo koncertā?
Spēlēšu interesantu, daudzkrāsainu programmu. Un, tā kā tas ir mans pirmais solo koncerts Rīgā, tad gribēju tajā iekļaut dažādus stilus. Spēlēšu franču impresionistus, Debisī, vēl spēlēšu spāņu mūziku – Manuela de Faljas un Enrikes Granadosa darbus, ko esmu aranžējis arfai, bet esmu programmā iekļāvis vēl kādu īpašu darbu, ko komponējusi Anriete Ranjē (Henriette Renié), un viņa, manuprāt, bijusi visizcilākā arfiste 20. gadsimtā, kas rakstījusi patiešām sarežģītus, izaicinājumiem pilnus darbus arfai. Manuprāt, šis koncerts būs unikāla iespēja atklāt mana instrumenta daudzveidīgās krāsas un iespējas. Daudziem cilvēkiem varbūt vēl nav bijusi šāda pieredze – klausīties arfas solo koncertu, un es domāju, ka tas būs brīnišķīgs muzikāls ceļojums, ko vēlos piedāvāt, un arī ļoti personisks, jo – kad esi viens pats uz skatuves, tu veido ļoti tiešu, īpašu dialogu ar klausītāju. Un tas man ļoti patīk.
