"Sub Scriptum" sākums meklējams Madonā, alternatīvajā rokā. 2020. gada aprīlī grupa izdeva debijas albumu "21.gs. mode", uzsākot mūsdienu cilvēka paradumu fiksēšanu, ko turpina arī jaunākajā darbā – mini albumā "Mīlestības".
Aiga Leitholde: Vai "Mīlestības" nāca lēnāk un apdomīgāk?
Kristers Rudzītis: Jā, mēs apzināti atlasījām tieši liriskākās dziesmas, jo mums bija iekrātas labi daudz dziesmas, no kurām izvēlēties, un vēlējāmies minialbumu veidot ar konceptu. Mēs to varētu saukt par moderno romantismu, jo mūsdienās balādes, kā tas vēsturiski bija ierasts, vairs netiek rakstītas. Šī ir mūsu versija par balādes žanru. Salīdzinot ar pirmo albumu, mēs vairs neesam tik lecīgi, esam kļuvuši dziļdomīgāki. Skanējuma ziņā esam daudz tālāk no roka, kas bija albumā "21. gs mode".
Tagad mēs ejam žanra indīpopa virzienā. Un tas viss notiek dabiski, plūdumā – mūs sāk interesēt citi mūzikas instrumenti, mūsdienīgāka mūzikas veidošana. Kāpēc gan pašiem to neizmēģināt?
Dziesmas "Kam tādam" video un arī jūsu publicitātes fotogrāfijās var saskatīt atsauci uz "Nirvanas" leģendārāko albumu "Nevermind". Vai tas ir veidots apzināti?
Jā, šī ir apzināta izvēle. Albums runā par pretrunīgām tēmām, piemēram, par to, ka Venēcijā smird ūdens un aiz mīta par skaisto Parīzi stāv nelaimīgi cilvēki. Arī "Nirvana" apzināti runāja par neglīto un ironiski par skaisto. Tīņa gados, kad man pašam bija 16, "Nevermind" bija pirmais albums, ko griezu uz riņķi.
"Sub Scriptum" dziesmās svarīga daļa ir arī dzejai, kas savukārt ir tieši tava artava. Kā sākās tavas attiecības ar dzeju?
Kad skolā mums lika lasīt dzeju, man tā ļoti neinteresēja. Bet tad manās rokās nonāca Klāva Elsberga dzejas grāmata, un viņa dzeja mani aizrāva. Elsbergs runāja skaisti par pretīgām lietām. Es parakos dziļāk un uzzināju, ka viņa dzeja ir arī "Pērkons" dziesmās. Tagad man ir pilnīgi visi viņa dzejas krājumi. Varu teikt, ka esmu Klāva Elsberga fans un varbūt arī manās dziesmās mazliet ir jūtama melna ironija. Ikdienā rakstu dzeju arī atsevišķi no mūzikas – to uztveru kā treniņu. Ja es dienu no dienas nerakstīšu ārā tās sajūtas, būs grūti tās izrakstīt, kad to vajadzēs mūzikai.
Es neticu aurai vai mūzai.
Kad tevi pārņem emocija, tā ir jāizmanto un jāpieraksta, neskatoties no tā, vai jūties labi, vai slikti. Kaut vai pa mazam vārdam – no tā var rasties teikums.
Mūsdienās cilvēka spēja noturēt uzmanību ir samazinājusies, bet dzeja prasa iedziļināšanos. Kā tu redzi šo aspektu?
Jā, protams, mūsdienās dzeja nav kā Elsbergam, kad dziļi ieklausies tajā un atrodi sev kaut ko. Mūsdienu dzeja, līdzīgi kā mūzika, ir pārgājusi uz formu. Tas ir ļoti pamanāmi, ja mēs kā piemēru ņemam jaunos dzejniekus kā Latvijā, tā ārzemēs – viņu dzejas grāmatas ir forši izkārtotas. Dzejnieks ir uzrakstījis dzejoli it kā ne par ko, bet tas veido attēlu. Tevi aizķer daži burti un frāzes. Dzeja ir kā mūsdienu māksla. Protams, cilvēkam interneta laikmetā, kad apkārt notiek tik daudz, ir grūti koncentrēties. Ja uz mūsu laikmetu transportētos mans vectēvs un viņam ar mums būtu jānodzīvo nedēļa, man liekas, viņam būtu īssavienojums.
Jauno albumu atrādījāt arī dažādiem sabiedrībā zināmiem mūzikas nozares cilvēkiem, un šie video ar viņu viedokli ir redzami soctīklos. Kāds ir kopsavilkums?
Visi, kas iepriekš ir klausījušies mūsu albumus, izceļ to, ka skaņa ir mainījusies. Tie, kuri nav mūs iepriekš dzirdējuši, saka, ka viņiem vislabāk patīk dziesmu teksti un to metaforas. Šis nav priecīgs albums – pasmaidīt var par ironiju, kā favorītdziesmas tiek izceltas, "Kam tādam" vai "Romantika". Skatoties caur ekspertu prizmu, visi slavē skanējuma kvalitāti. Iespējams, tas ir albuma producenta Jāņa Aišpura nopelns, varbūt kopējā procesā iegūts rezultāts. Kad spēlē grupā, tad ieraksta process ir daudz interesantāks.
Kā nolēmāt par labu Jānim Aišpuram? Iepriekš esat sadarbojušies arī ar citiem producentiem – kāda bija šī pieredze?
Mēs uzskatām, ka Jānis Aišpurs ir tāds lirisko dziesmu eksperts. Viņa dziesmas ir ar superīgiem tekstiem un dziļumu. Mūsu gadījumā, veidojot modernās balādes, tas bija svarīgs faktors. Pirmajā albumā mums bija divi producenti, jo albumu veidoja dažādu periodu dziesmas. Mums bija ukraiņu producents Aleksandrs Burijs, un tad vēl Arnis Račinskis, kurš uzsāka šo transformāciju no pankroka uz šī brīža "Sub Scriptum". Pie dažiem singliem, kurus neesam iekļāvuši albumā, esam strādājuši kopā ar Kasparu Ansonu, kurš ierasti tiek uztverts kā popmūzikas producents, bet viņš ir arī viens no mūziķiem, kas spēlē grupā "Detlef Zoo". Mums ar šo grupu ir saskatāmas kopējas iezīmes, domāju, tāpēc viņam bija interesanti ar mums strādāt.
Grupa "Sub Scriptum" darbību uzsāka pirms pandēmijas. Tagad atkal esam citā laikā. Kā atrodat savus klausītājus, kā noturat viņu uzmanību? Konkurence šobrīd ir liela.
Mēs paši rīkojam savus koncertus, un mūsu klausītāji ir ļoti lojāla auditorija. Kā sevi popularizēt? Mums bija menedžeris, kas mums iedeva komunikācijas kanālus un deva vajadzīgo grūdienu.
Manuprāt, grupai pašai ir jādara visvairāk, pašiem jāuzraksta tā dziesma.
Pateicoties mūsu bijušā menedžera grūdienam, mūsu dziesmas tagad skan radiostacijās, jo mēs iepriekš tikām pamanīti. Koncertos mēs skanam smagāk nekā ierakstos, mums patīk improvizēt un pārveidot dziesmas. Dažreiz es pat mēdzu repot, kas klausītājiem patīk, jo rada pārsteigumu. Mums vispār ļoti patīk spēlēt koncertus. Mēs vispār mīlam mūziku – es ceru, ka cilvēki to jūt.
