Aiga Leitholde: Tava karjera sākās TV šovā "Talantu fabrika", kas ir bijis labs atspēriena punkts daudziem spēcīgiem dziedātājiem, un tajā pašā laikā "Talantu fabrikas" absolventi ir saņēmuši arī nievāšanu, it kā būtu mazāk vērtīgi. Kā tu no šī brīža pozīcijas redzi savu laiku "Talantu fabrikā"?

Dons: Tas bija pirms 21 gada, un tajā laikā tikko bija parādījies draugiem.lv, vietnes "Facebook" vēl nebija. Tas mediju spēks, kāds bija televīzijai, bija pavisam cits – tajā laikā "Talantu fabrikas" rezonanse bija milzīga. Atceros, kā šova sākumā ieejam iekšā kopā ar 12 atšķirīgiem cilvēkiem. Pagāja četras nedēļas, kas nav ilgs laiks, kad mēs izbraucām ārā no studijas uz "LNT Mūzikas video" koncertu. Pasākums notika Ķīpsalas hallē, kas bija pilna ar cilvēkiem. Vēl tagad atceros, kā šis pūlis dziedāja līdzi katram vārdam dziesmai, kuru mēs tikai pirms divām nedēļām uzrakstījām kā joku. Tobrīd šādai uzmanībai nebijām sagatavoti. Labi, ka mēs bijām visi 12 kopā. Cik bravūrīgi mēs braucām uz Ķīpsalu, tik atpakaļceļā busiņā valdīja kapa klusums. Neviens neko neteica. Mēs visi nevarējām noticēt tam, ko bijām piedzīvojuši.

Tad es sapratu, cik liels spēks ir televīzijai attiecībā uz dziesmas nodošanu klausītājam.

Protams, viss iekšā notiekošais, joki, iekšējās revolūcijas – tas arī bija forši.

Šie šovi "Talantu fabrika" un "Talantu fabrika 2" bija īstajā laikā un īstajā vietā. Šodien – šaubos, vai tas varētu notikt. Atceros, ka iepriekš šo šovu sauca "Fabrika" un tam bija arī otrā sezona. Pirmajā uzvarēja Gača, otrajā – Mario. Toreiz skatījos šos šovus un nodomāju, cik labi, ja šādu iespēju varētu papildināt ar dziedāšanu. Un tad nāca reklāma ar galveno balvu – līgumu ar ierakstu kompāniju "Platforma Records" – albums un koncerti, tas bija tas, kam es jau iepriekš biju gatavojies. Dziesmas "Ja es būtu vējš", "Jautājums", "Pretruna" – šīs dziesmas no pirmā albuma jau tad bija uzrakstītas. Es zināju, ka man tur bija jābūt! Tā bija kā multivitamīnu doza, tramplīns uz nākamo. Tieši tāpēc pēc šova uzreiz varējām izdot "Just For You", "Viss jau ir bijis" – duets kopā ar Lindu, un tad "Ja es būtu vējš" – viss notika organiski. Protams, kritiķi var kritizēt "Talantu fabriku" – tāds ir viņu darbs, bet šī man bija iespēja darīt.

Tava mūzika ir daudzveidīga stilistikā. Sāki ar popdziesmām, bet savu pirmo Latvijas mūzikas ierakstu gada balvu saņēmi 2008. gadā rokmūzikas albumu kategorijā par albumu "Lelle". Kā tu skaties uz mūzikas stilistiku?

Es uz mūziku nekad neesmu skatījies kā uz stilu. Man pat galvā nav tāds fails, kas šo jēdzienu "mūzikas stils" savienotu ar mūziku. Es saprotu jautājumu, bet es nelieku sevi stilā. Es esmu es – dziedu un radu to, kas manī rezonē un ir palicis manā filtrā. Stilam nav nozīmes, visu izšķir slāpes – tas bija labs teiciens. Man melodija ir svarīgākā.

Tu sāc strādāt ar melodiju. Kad nāk klāt pārējie elementi?

Process atšķiras – piemēram, dziesma "Signāls" tika rakstīta ar basģitāru. "Pēdējā vēstule" jau demo versijā vairāk vai mazāk skan kā ierakstā, iztrūkst tikai Emīla Zilberta aranžēto stīgu instrumentu. Rakstot šīs dziesmas, nekad nebiju domājis, kādam stilam tās pieder. Es radu dziesmu, kas man pašam būs jādzied. Ja es sajūtu saikni ar dziesmu, tad ir labi – pārējais ir otršķirīgi.

Cik tev ir mūzikas instrumentu?

Man ir sava basģitāra, ģitāra un klavieres, un dažādi sintezatori. Es visu laiku turos pie tā, ka melodijai ir vissvarīgākā loma. Piemēram, Mārtiņš Brauns ir teicis, ka vārdam ir vislielākā loma, un es viņam piekrītu.

Tas ir tāpat kā diskutēt, kura krāsa ir labāka – melna vai balta? Ne viena, ne otra ir labāka. Tās vienkārši ir krāsas. Melodija ir pāri visam.

Tā pie manis ir atnākusi, braucot ar moci un klausoties tā vibrācijās. Tad man bija jāaptur mocis un jāieraksta melodija balss ziņās, lai to neaizmirstu. Melodijas ir kā autobusi, un tās ir cimperlīgas. Ja tās nepaspēj piefiksēt, tad nepaspēj. Brīžos, kad esi starp miegu un apziņu, tad atveras īpašs radošais kanāls un tev ir jāpiespiež sevi izkāpt ārā no gultas un melodiju pierakstīt..

Tu minēji par motociklu vibrācijām, Arnis Račinskis arī to pašu ir sacījis. Vēl Arnis ir teicis, ka, viņaprāt, lielākais kompliments dziesmai ir tās kaverversijas. Ko tu domā par šo apgalvojumu? Varbūt kāda tavas dziesmas kaverversija tev īpaši ir palikusi atmiņā?

Man atmiņā palikusi dziesmas "Maijs" kaverversija, kuru dziedāja meitene, stāvot pie daudzstāvu dzīvokļu mājas. Tas bija tik mīļi. To var saukt par komplimentu vai kā citādi, kad dziesma ir aizgājusi savu ceļu, kad koncertā dzirdu dziedam cilvēkus līdzi vai saņemu stāstus par to, kā dziesma konkrētajā brīdī cilvēkam ir palīdzējusi – tas ir aizkustinoši. Tad tu saproti, ka dziesma ir pavairojusies. Manā galvā ir viena versija, bet cilvēkiem, piemēram, dziesma "Tev piedzims bērns" gaidību laikā ir uzlabojusi garastāvokli vai palīdzējusi tikt pāri kādam šķērslim. Es tā par šo dziesmu nebiju domājis. Manā galvā tā bija saruna pašam ar sevi dažādos laika posmos: sešdesmitgadīgs es runā ar trīsdesmitgadīgo es, kurš ziņu nodod divdesmitgadīgajam es. Šī dziesma ir izvērtusies par lielākas pozitīvās gaisotnes radošu dziesmu, kuru visi pazīst jau no pirmajām taktīm. Protams, Kaspara Ansona aranžējumam ir liels svars! Kaspars ir talantīgs vella puika, ko tur daudz vēl pateikt.

Turpinot par komplimentu dziesmai, pagājušā gada koncertā es spēlēju "Es nāktu mājās" un redzēju publikā sievieti raudam. Asaras var atpazīt – ir prieka asaras, ir vidēji skumjās asaras, ir sēru asaras, kad redzi, ka cilvēks pārdzīvo.

Un es redzu šo sievieti, ja klausītājiem liekas, ka es viņus neredzu, es redzu visus, un šī sieviete ļāvās savām emocijām, izraudājās.

Es nezinu, kāds bija viņas stāsts, nav mana darīšana, tomēr nojaušu, ka tas varētu būt saistīts ar tuvu cilvēku. Un šādos brīžos es saprotu, ka esmu izdarījis ko pareizu. Šis nav kompliments dziesmai, drīzāk norāda uz to, ko saucam par darba svaru. Tas ir lielākais novērtējums, augstākais apbalvojums. To nevar aizstāt ne ar ordeņiem, ne balvām, man uzmetas zosāda, kad es atceros šo momentu. Tā bija maģija.

Zigmars Liepiņš tev ir svarīgs cilvēks. Vai vari pastāstīt par jūsu sadarbību un gadiem ilgo saikni?

Jā, Zigmars Liepiņš man ir mīļš cilvēks. Atceros, kā 2003. gadā ar Jāni Šipkēvicu izlēmām, ka mēs ar Lindu abi vadīsim "Radio SWH" raidījumu "Pumpuru grozs", un tad viņš mani ieveda kabinetā pie Zigmara. Es biju pārbijies, jo Liepiņš tolaik un vēl joprojām man mūzikā ir autoritāte. Viņa rokraksts manai gaumei ir nepārspēts – es uzaugu ar "Ness un Nesija" mūziku un "Pasaciņu" ciklu, un "Lāčplēsi". Bet izrādījās, ka mums ar Zigmaru jau no pirmā teikuma salikās kopīga valoda, un viss pārējais ir vēsture: pēc dažiem gadiem nāca dziesma "Ja tu man esi", tad bija muzikālā izrāde "Adata". Zigmars man palūdza iedziedāt arī muzikālo izrāžu "Vadonis" un "Kapteiņa stāsti" dziesmas.

Muzikālā sadarbība ir viena puse. Otra puse ir mūsu draudzīgās attiecības. Viņš man ir ļoti daudz palīdzējis – morāli atbalstījis, devis praktiskus ieteikumus. Īpaši reti šodien ir tie gadījumi, kad cilvēki ir līdz kaulam patiesi savā viedoklī, reizēm pat skarbi. Patiesums ir retums, mēs mēdzam aizslēpties aiz puķēm, bet Zigis nav tāds. Man ir paveicies, ka esmu piedzimis vienā gadsimtā ar viņu, no kura daudz varu mācīties, un joprojām viņš mani iedvesmo. Zigmara patriotisms ir dzirdams viņa mūzikā un komentāros arī par notiekošo valstī. Viņš ir cilvēks, kurš sakārto lietas – praktisks, pragmatisks un saimniecisks. Piemēram, opera vai jebkas, ko viņš ir darījis, – tas iedvesmo arī uz kārtību, kur katrai kustībai ir savs pamatojums. Viņam piemīt arī pašironija un ļoti laba humora izjūta. Viņš ir iemācījis arī finanšu pratību, ko pats pārvalda filigrāni. Mums ir draudzīgas attiecības, kurām ir tēva un dēla loma.

Tev ir pieredze, dziedot muzikālās izrādēs, kas prasa cita veida pieeju. Kā atceries šo pieredzi? Vai muzikālās izrādes atnesa auditoriju arī tev kā solo māksliniekam?

Uz šīm sadarbībām – izrādēm, rokoperu – skatos kā uz izaicinājumu, kuram nemaz uzreiz nepiekritu. Piemēram, "Parīzes Dievmātes katedrāle" – Nika un Igo dziedājums ir tik labs, ka es sabijos. Zigmars mani nomierināja un teica – liec sevi iekšā. Man nav jādzied-jākopē iepriekš dziedātais. Es lieku iekšā savas sajūtas, jo savādāk es nevaru, savādāk es šīs lomas neuzņemtos. Šī pieredze man atklāja tādas lietas, kuras es, darbojoties estrādes un popmūzikas lauciņā, nepamanītu. Vērojot operdziedātāju pieeju darbam, daudz mācījos un satiku cilvēkus līdzdomātājus. Kad šādi cilvēki satiekas, tad darbs iet uz priekšu kā liels traktors. Tas mani piepilda.

Kad darbu dari ar sirdi un dvēseli, tev tas pašam patīk un tu to izbaudi, tad arī būs cilvēki, kuri gribēs to noskatīties. Vai tā būs lielāka vai mazāka auditorija – tas jau ir otršķirīgi.

Pamazām virzāmies tuvāk Eirovīzijai. Pirmo reizi tu konkursa nacionālajā atlasē piedalījies 2010. gadā ar dziesmu "My Religion is Freedom".

Atceros, man zvanīja Zigmars un teica – ir jādara! Es tolaik biju Londonā, atgriezos un piedalījos konkursā. Toreiz palikām otrie.

2014. gadā tu atlasē piedalījies ar dziesmu "Pēdējā vēstule" un arī paliki otrais.

Man liekas, no uzvaras mūs šķīra 100 balsis.

Šķiet, ka otrā vieta tev deva lielāku ieguvumu nekā uzvarētājiem pats konkurss.

Es uz to tā nekad neesmu skatījies, kas ir lielāks, kas mazāks ieguvums. Mēs vienkārši darījām to, kas bija jādara.

Pēc tam sekoja izpārdotu "Palladium" koncertu sērija. Iespējams, jau pieminētais televīzijas spēks iegrieza šo veiksmes ratu.

Varbūt. Es nevaru pateikt, ka galvenā loma bija televīzijai. Vēl bija radio, kas spēlēja šo dziesmu, kam arī ir liela ietekme. Bija arī iepriekšējie koncerti, kas mudināja organizēt šo koncertu sēriju. "Pēdējā vēstule" bija albumā "Varanasi", kuru spēlējām pirmajos "Palladium" koncertos. Pēc gada sekoja albums "Sibīrija" un otrie "Palladium" sērijas koncerti.

Kuras bija atslēgas šajā veiksmes gadā, kas tevi no atpazīstama dziedātāja pacēla jaunā līmenī?

Es to tā neanalizēju. Es vienkārši rakstu dziesmas un taisu koncertus. Tas ir arī viss. Kad ir tapusi jauna dziesma, to nospēlēju koncertā, lai zinātu, kā tā skan auditorijai. Kad dziesmu vācelīte ir pierakstīta pietiekami liela, mēs varam ar to spēlēties. Piemēram, stadiona koncertam esam atlasījuši 40 dziesmas, bet tās visas nevaram nospēlēt, jo savādāk nomocīšu klausītājus. Stadiona cienīga programma būtu  25–26 dziesmas, bet kur tad paliek tās 14? No tām 14 esmu izvilcis vēl 5, kuras var savienot vienā dziesmā un uztaisīt popūriju. Koncerta veidošanas process man pašam ir tik interesants, ka tevis pieminētā statusa apzināšana un pētīšana – man tam nav laika.

Saprotu, bet veiksmi varam skatīt arī ārpus zvaigznes statusa, piemēram, kā honorāra apjoma palielināšanos.

Protams, saimniecība ir jāvada.

Saimniekošanā arī ir klusie gadi, kad sagatavo augsni, un tad nāk augļu novākšanas laiks. Bet, pārfrāzējot – kā tu mēri veiksmi?

Kas attiecas uz koncertiem, ja 2013. gadā mums bija 22 kvadrātmetru ekrāns, gadu vēlāk mēs varējām atļauties uzlikt 32 kvadrātmetru ekrānu, tad 2017. gadā arēnā mums jau bija 320 kvadrātmetru ekrāns – es tā rēķinu izaugsmi. Man patīk paplašināties organizatoriskās iespējās. Stadiona koncertam plānojam gaismas ķermeņus, kas Latvijā iepriekš nav izmantoti. Tā ir sacensība pašam ar sevi. Kā veikt uzlabojumus tīri tehniski, jo emocijas top uz vietas – tās iepriekš nevar paredzēt. Man patīk sēdēt sapulcēs kopā ar gaismotājiem un skaņotājiem un plānot, kā uztaisīt labāk, nekā ir bijis, un mans atskaites punkts ir pašam savi koncerti.

Tā latiņa ir jāceļ uz augšu – tas arī viss, nekāda raķešu zinātne.

Man šķiet, ka tu esi optimizators, kas vadās pēc principa – kāpēc darīt vairāk, ja var darīt vienreiz un izdarīt labāk!

Patiesībā – darīt vienreiz ir vairāk, nekā darīt daudz un mazāk. Tad tev ir lielāka atbildība, riski, likmes un emocijas lielākas. Tu ej iekšā nezināmajā. Protams, iepriekš apjautājies tiem, kas zina par koncerta organizēšanu Daugavas stadionā, Mežaparkā. Mēs viens otram palīdzam. Darba pieredze dod zināšanas paredzēt, ko varētu sagaidīt no nezināmā, bet tu nevari paredzēt visu. Vienmēr ir kāds pārsteiguma moments, uz kuru reaģē pēc garastāvokļa, pieredzes un ieteikumiem.

Tu tici intuīcijai?

Absolūti! Iespējams, tāpēc manā komandā ir sieviešu kārtas profesionāles, kas palīdz man stūrēt šo kuģi. Sievietēm ir intuīcija, džekiem tādas nav. Mums ir nojauta, ne intuīcija. Lasīju, ka šī sieviešu intuīcija ir radusies, gadu gaitā mums kā Homo Sapiens attīstoties, sākot jau ar mātišķo spēku aizsargāt jaunpiedzimušos. Es vienmēr esmu apbrīnojis šo spēku! Reizēm vajag ieklausīties tajā, ko tev apkārt saka. Biznesā saka – šī ir vīriešu pasaule. Tā tas nav. Esmu runājis ar tik veiksmīgām biznesa sievietēm, kuras ir kalkulatori, ar krampi un asas kā uzasināti asmeņi, ka džeki tur nobāl. Protams, es nevispārinu sieviešu un vīriešu lomas, jo cilvēki ir atšķirīgi. Bet mana dzīves pieredze saka – ego reizēm ir jānoliek malā un jāieklausās, vienkārši jāieklausās.

Tev pēdējā laikā ir arī humora aktivitātes. Piemēram, esi dzirdams grupas "Singapūras satīns" dziesmā "Bez apenēm", un arī sociālajās vietnēs internetā esi pamanāms ar asprātīgiem video.

Pārāk nopietni dzīvi arī nevajag uztvert – vienmēr tai esmu piegājis ar lielu pašironiju. "Singapūras satīns" ir jautri džeki. Kad mēs satiekamies, vai tas ir "Universal" birojs, vai kāda ballīte, vienmēr ir smieklīgi. Ja nemaldos, "Bez apenēm" jau ir cenzētākā versijā, pirmais demo bija dullāks. Savukārt soctīklu saturu es pats patērēju un man pašam ir interesanti to radīt savam priekam. Man nav redaktora, kas man noteiktu, ko likt, ko nē. Kopā ar komandu spēlējamies savā smilškastē, un daži video ir sasnieguši lielu rezonansi, un cilvēki raksta vēstules – paldies, ka uzlaboji dienu! Es atceros situāciju veikalā pie maizes stenda – pārdevēja bija kundzīte gados, un viņa saka: labdien, māksliniek! Es, dzirdot šādus tekstus, samulstu. Viņa turpina ar jautājumu – vai varu pateikt vienu lietu? Es atbildu, ka labprāt uzklausīšu. Viņa teica paldies par "TikTok", kuru jūs radāt!

Vietni "TikTok" neskatās tikai jaunieši, ir dažāda vecuma cilvēki, kuri, iespējams, vakarā smago dienas ziņu vietā izvēlas nedaudz viegluma, manā gadījumā – "Olgalvi" vai manu matu rutīnu.

Šogad tu pārstāvēsi Latviju Eirovīzijas dziesmu konkursā Malmē. Kā tu šobrīd vērtē šo uzdevumu?

Izklaide

Es domāju, nebūs viegli. Mums ir jātiek finālā, un finālā mēs varam tikt visi kopā. Savs svars ir gan dziesmai, gan izpildījumam, gan priekšnesumam, bet mēs zinām, kā sadalās šis balsojums. Ir kaimiņu būšana. Tāpēc sauklis – Latvijai beidzot ir jātiek finālā pēc septiņu gadu neveiksmju sērijas – ir jāpiepilda. Es nodziedāšu, cik labi es to varēšu. Es izdarīšu savu lietu – esmu apzvanījis visus savus draugus, kas dzīvo mūsu Eirovīzijas pusfināla valstīs un arī fināla valstīs, un aicinājis viņus atbalstīt un balsot par Latviju. Varbūt tas ir mazs zirnītis lielajā kaudzē, bet katrs mazais zirnītis kopā veidos milzīgu kalnu. 

Varbūt šķiet, ka Igaunijā zini tikai vienu Svenu, ko gan viņu traucēt. Tieši otrādi – sportiskais azarts, ka kopā mēs varam, ka esam lielā komanda, tas aizvedīs līdz finālam. Mums katram ir draugi Nīderlandē, Norvēģijā, Gruzijā, Čehijā, Grieķijā, Spānijā.

Eirovīzija ir liela, vērtīga reklāma Latvijai kā valstij – auditorija ir milzīga, lielāka kā "Superbowl" fināla mačam. Pateicoties filmai par Eirovīziju, kas bija skatāma "Netflix", par Eirovīziju interese pieaugusi arī ASV. Jau tagad pirms konkursa esmu saņēmis vēstules no ASV un Čīles, ka būs cilvēku grupiņas, kas brauks uz Daugavas stadiona koncertu un pirmo reizi apmeklēs Latviju. Tas ir mazumiņš, bet mēs esam uz kartes. Soctīkli palīdz būt tiešā komunikācijā ar cilvēkiem pāri okeānam, ieintriģēt ar auksto zupu un rupjmaizi, kuru viņi ēdīs pirmo reizi dzīvē. Forši, ka viņi šurp brauks vasarā. Mums ir, ko piedāvāt un lepoties!

Kad piedalos dažādās valstīs notiekošajās dziesmu rakstīšanas nometnēs kopā ar jauniem producentiem un viņiem uzlieku video no Dziesmu svētku koncerta dziesmām "Lec saulīte" vai "Pūt, vējiņi", viņu reakcija ir apbrīnas vērta un viņi to vēlas piedzīvot klātienē. Dziesmu svētki ir mūsu meditatīvais restartēšanās process, un, protams, latvieši kasīsies savā starpā, viens otru bikstīsim, bet Dziesmu svētkos mēs visi vienojamies vienā dziesmā. Par šo es varētu daudz runāt.

Specifisks jautājums par dziesmu "Hollow", kas izdota izdevniecībā "Universal Music Group". Februārī "Universal" izņēma savu katalogu no populārās vietnes "TikTok", un līdz ar to "Hollow" nav dzirdama "TikTokā".

Jā, bet ir dzirdama vietnēs "Instagram" un "Facebook". Saturu var veidot dažādi, arī neizmantojot mūziku. Manuprāt, tas nav uz ilgu laiku, jo "Universal" paspārnē ir mākslinieki, kas nosaka mūzikas skatuves tendences. Droši vien "Instagram" plaudē par šādu notikumu pavērsienu, jo saņem lielāku interesentu pieplūdumu. Mums, mazajiem, atliek skatīties, kā lielie puikas spēlē spēli, un adaptēties. Socīkliem ir milzīga loma, tas gan.

Kad Eirovīzija būs paveikta, klāt būs vasara ar koncertu un albumu. Vai vari ieskicēt, kāds būs šis albums?

Albuma tēmas ir laiks un savstarpējās attiecības, iekšējo sajūtu izpēte. Kā sarunas sākumā minēju, galvenā būs melodija. Albums vēl ir procesā, kas šobrīd ir apturēts. Eirovīzija šobrīd ir prioritāte.

KONTEKSTS:

Dziedātājs Dons ar dziesmu "Hollow" 10. februārī tiešraidē kļuva par Latvijas Televīzijas dziesmu konkursa "Supernova 2024" uzvarētāju, iegūstot iespēju pārstāvēt Latviju 68. starptautiskajā Eirovīzijas dziesmu konkursā. Mūziķis uzstāsies otrajā pusfinālā 9. maijā, kur piedalīsies arī Malta, Albānija, Grieķija, Šveice, Čehija, Dānija, Austrija, Armēnija, Sanmarīno, Gruzija, Beļģija, Igaunija, Izraēla, Norvēģija un Nīderlande. Eirovīzijas pirmais pusfināls notiks 7. maijā, fināls – 11. maijā.