Izstādes nosaukums atspoguļo, ka šoreiz viens no tēlnieka intereses objektiem ir hormoni, kas ietekmē mūs daudz vairāk, nekā mēs bieži vien domājam.
Katrs izstādes darbs veltīts kādam noteiktam hormonam, piemēram, adrenalīnam, testosteronam un estrogēnam, kas atklājas caur dažādu personāžu tēliem.
Kopumā gan izstādes stāsts ir ļoti daudznozīmīgs un filozofisks, un katrs skatītājs tajā varēs nolasīt sev būtisku vēstījumu.
Šī, iespējams, var būt pēdējā tēlnieka lielā personālizstāde. Tā sarunā ar Latvijas Radio paziņoja Panteļejevs:
“Es nevaru šoreiz to politisko diskursu ignorēt, es vienkārši gribu uzreiz brīdināt, ka šī izstāde, ja notiks šīs autoratlīdzības nodokļu izmaiņas, tad šī izstāde ir pēdējā tādā līmenī un tādās tehnikās.”
Ar šādu pesimistisku noti Gļebs Panteļejevs šoreiz sāk izstādes stāstu, plānotās izmaiņas autoratlīdzību režīmā dēvējot par pilnīgu strupceļu sev un citiem māksliniekiem. Viņš ir arī viens no protesta vēstules un akcijas “Nesaprašanas siena” iniciatoriem, norādot, ka plānotās izmaiņas būs kultūras nozarei graujošas, jo mākslas tapšanas procesu nevar pielīdzināt preču ražošanai.
“Pateicoties atlaidēm, kas mums bija, mēs varējām samērā brīvi realizēties kā mākslinieki. Tagad sanāk, ka mēs esam pielīdzināti ražotājiem, pīrādziņu cepējiem, visu cieņu viņiem, bet tādā veidā mēs esam nolikti absolūti diskriminējošā pozīcijā, jo mums ir daudz neizdevīgāka pozīcija nekā normālam biznesmenim, normālam uzņēmējam,” uzsvēra Panteļejevs.
Savā ziņā arī izstādes “Hormonija” tēma gluži neplānoti sasaucas ar šo pret kultūras nozari izrādīto attieksmi, jo stāsts izstādē ir par mūsu cilvēciskās būtības nemitīgo sadursmi ar dabiskajiem instinktiem, ko mūsos diktē hormonu darbība.
Tā kā lielākā daļa darbu tapuši pavasara pusē karantīnas laikā, tad tie arī uzsūkuši šī laika garu, tajos var ieraudzīt kardināli pretējas sajūtas – gan destrukciju un agresiju, gan pozitīvu dinamiku, gan citkārt arī apburošu mieru.
Katrs darbs simboliski veltīts kādam hormonam, tā, piemēram, pats monumentālākais darbs, kas ataino vilku pāri, veltīts adrenalīnam, un ataino tēlnieka šī gada pavasara sajūtas, kad viņi abi kopā ar sievu, tēlnieci Olgu Šilovu, no pasaules noslēgti strādāja savā darbnīcā.
Mākslinieks stāstīja: “Tā ir sajūta, ka brīžiem tev gribas gaudot, bet tu saproti, ka tev ir darbs, ko tu vari darīt, un tas ir brīnišķīgi, to arī vajag izmantot. Nu bet principā šī ir tā sajūta un hormons ir adrenalīns šeit, ļoti dinamisks, uz priekšu virzošs, bet var būt arī destruktīvs.”
Ir arī melatonīnam jeb miega hormonam veltīts darbs. Tam tēlnieku iedvesmoja kāds skats, braucot pāri Lielupes tiltam, kas viņā radīja sajūtu par absolūtu transcendentālu mieru, un šī sajūta arī iemiesota viņa darbā.
Testosteronu jeb vīrišķo hormonu savukārt atspoguļo darbs, kura personāži ir Rihards Vāgners un Modests Musorgskis, atainoti kā Siāmas dvīņu kentaurs.
“Izteikti romantisma pārstāvji, bet romantisms kā jau jebkura tāda ekstremāla tieksme uz kaut ko, tā arī ir saistīta ar seksualitāti, ar hormonu,” norādīja tēlnieks.
Turpat blakus arī sieviešu hormoniem estrogēnam un progesteronam veltīts darbs, kas saucas “Sieviešu diena”. Darbam ir visai neparasts tapšanas stāsts. Sākotnēji tas tapa kā reālistiska skulptūra kādam pasūtītājam, taču Gļebs Panteļejevs nekādi ar pasūtītāju nevarēja saprasties, līdz vienā vakarā atnāca mājās tik pārskaities, ka dusmu enerģija plūda pāri malām.
Panteļejevs stāstīja: “Es atnācu mājās nenormāli nikns, es neesmu tas, kurš tur sevī, man vajag izlādēties, es neesmu savaldīgs cilvēks. Un es tās plastilīna skices paņēmu un ar rokām – šitā – izdemolēju. Samīcīju, iztaisnoju, atkal samīcīju, metu pret sienu, pēc kāda laika apskatījos un ieraudzīju – brīnišķīgi, tagad man šie tēli patīk! Un tās ir tās sievietes, tas ir sieviešu dumpis. Tā tas tapa. Ļoti agresīvs darbs.”
Tēlnieks jau iepriekš paredz, ka gan šī, gan citu darbu dēļ viņu var sasaistīt ar dažādām ideoloģijām, jo, piemēram, skulptūrā “Sieviešu diena” kāds var saskatīt atbalstu feminisma idejām, bet kāds cits tai pašā laikā mizogīniju jeb sieviešu dzimuma ienīšanu.
Viņš pats gan nebeidz uzsvērt, ka visi tēli ir tikai metaforas un katrs to var droši lasīt pēc saviem ieskatiem un sajūtām.
Tieši tāda pati metafora ir Ļeņina tēls, ko viņš izmantojis pat divos savos darbos, viens no tiem saucas “Pantokrātors”, bet otrs – “Ļeņins spermas jūrā”. Ļeņina tēls ir metafora dziņām, kas cilvēkiem liek mainīt pasauli.
Mākslinieks skaidroja: “Protams, es neglorificēju viņu nekādā gadījumā, jo, protams, viņš bija noziedznieks, bet pie visiem saviem noziegumiem viņš ir izdarījis lietas, kuras pilnīgi citā virzienā aizveda civilizācijas attīstību. Sperma ir simbols tam, ka viņš ir apsēklojis civilizāciju ar savām darbībām. Tātad viņš ļoti tieši ir saistīts ar hormonālo pasauli, bet šī dziņa liek cilvēkiem mainīt pasauli.”
Gļeba Panteļejeva jaunā personālizstāde ''Hormonija'' ceļu pie skatītājiem sāks ceturtdien, 15. oktobrī, un būs apskatāma līdz novembra vidum galerijā “Māksla XO”.
