Kristiāna Dimitere atzīst: "Tajā vidē, kur es no bērnības vasarās dzīvoju, man indiāņu pietrūka. [..] Gaujmalā tie džungļi, tur liekas, ka krokodiliem jādzīvo vai kobrām… Un ka tur ļoti iederētos indiāņi." Tos māksliniece asociē ar brīviem, priecīgiem, dzīvi apliecinošiem cilvēkiem.
Galerijas centrā uz skatītājiem noraugās puķu acis. Tas Dimiterei saistīts ar bērnības atmiņām par to, kā mamma, aktrise Vija Artmane, kopusi dārzu: "Mamma teica, viņai dikti patika dārzniecība, tas viņai bija tāds atslogs no darba un atpūta reizē, un viņa teica, ka puķes cilvēkam pateicas ziedot."
Izstādes noskaņu labāk palīdzēs izprast autores rakstītais: "Lai cik mums parasts liktos miegs un sapnis tajā, tas ir pirmais pakāpiens neredzamajā dzīvē. Šķietami ikdienišķs un zems, tas dāvā priekšnojautu par ko vairāk nekā to, ko mēdzam dēvēt par mūsu vienīgo dzīvi."
Izstādē ieraugāmi spilgti tēli: gulbji kā spilveni, mēness ar pīpi un saulesbrillēm, rotaļīgi vilcēni, rokassomiņa kā ola. Savukārt galerijas "Istaba" skatlogā uz garāmgājējiem noraugās Šeherezadas tēls.