Latvijā jauna, bet citviet pasaulē jau zināma – tā par mākslas mediāciju Latvijas Radio raidījumā “Kultūras rondo” stāsta laikmetīgajā mākslā un mākslas terapijā ieinteresētā Lība Bērziņa. Viņa sevi sauc par “jauniņo”, jo tikai šogad piedalījusies starptautiskajās mācībās par mediāciju un iekļaušanas, dažādības tēmu.
Iekļaušana ir arī LLMC rūpe, un Bērziņa ir iniciatīvas realizētāja. Viņa iezīmē sarežģījumu, ar ko ikdienā sastopas pati un vēl daudzi no mums: “Ar pandēmiju mēs visi zinām, kā ir, kad ir ierobežojumi, kā ir, kad mums vajag pārbaudīt, vai tā vieta vispār ir vaļā, pirms mēs dodamies. Man arī tā sanāk – pārbaudīt, vai ir pieejams.
Izpratne par pieejamību ir ļoti dažāda, piemēram, saka – jā, ir [pieejama vide], bet tu aizbrauc, un ir pārāk stāva uzbrauktuve vai tur patiesībā ir pakāpieni.”
Vides pieejamības jautājuma sarežģītumu atzīmē arī sabiedriskās organizācijas “Apeirons” valdes loceklis Ivars Balodis. Viņš atgādina, ka tā nav problēma, kas skar tikai cilvēkus, kuri pārvietojas ar ratiņkrēslu. Arī gados vecākiem cilvēkiem, mazuļu vecākiem vai cilvēkiem ar kaulu lūzumiem nākas pārvarēt ar piekļuvi saistītas grūtības. “Vides pieejamībai, vismaz mūsu sabiedrībā, vajadzētu aizvien vairāk un vairāk ienākt iekšā. Arī arhitektiem, plānotājiem un pasūtītājiem vajadzētu aizvien vairāk domāt par to, kā nodrošināt pieejamu vidi,” norāda Balodis.
Veicinot iekļaušanu, LLMC pilotprojektā “Pārmaiņu aģenti. Mākslas mediācija iekļaujošai sabiedrībai un laikmetīgās mākslas pieejamībai” top vides apraksti,
kas ikkatram ļauj spriest par iespēju piekļūt. Bērziņa vērš uzmanību, ka ir cilvēki, kuri, piemēram, pārvietojas ar ratiņkrēslu, taču var arī piecelties kājās un pievārēt dažus pakāpienus: “Lai nelemtu cilvēku vietā, mēs varētu teikt, ka šeit ir daļēja vides pieejamība, esam gatavi nodrošināt palīdzību.”
Jau šobrīd izstādei "Mobilais muzejs. Nākamā sezona” veltītajā mājaslapā iespējams apskatīt vides pieejamības aprakstu. Līdztekus šai LLMC iniciatīvai noritējušas mākslas vēstnešu apmācības saskarsmē ar cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem un redzes traucējumiem, bet augustā ieplānotas vēl trešās apmācības saskarsmē ar cilvēkiem ar dzirdes traucējumiem.
“Es pati iekļaušanas un mākslas jomā jau ilgi darbojos un
zinu, ka nepietiek ar to, ka mēs uztaisām preses relīzi vai rakstu, ka tagad esam draudzīgi un atvērti visiem. Nav tā, ka cilvēki nāk un gāž riņķī.
Tur atsevišķi vēl jāstrādā ar īpašiem uzaicinājumiem, jāstrādā ar organizācijām,” pieredzē dalās Lība Bērziņa.