Izstāde veltīta Rīgai. Tās vērtībām un cilvēkiem. „Mēs izstādi veltījām Rīgai, un man ir tāds kā atslēgas darbs ar vārtiem, kuriem priekšā ir maza figūriņa,” saka izstādes kuratore un tēlniece Vija Dzintare.
Viņas darbs simbolizē gan Rīgas atvērtību pasaulei, gan reizē tikai Rīgai raksturīgo identitāti, ko nedrīkstam pazaudēt. „Tas guļošais cilvēciņš, tas man saistās ar Andreja Eglīša vārdiem: „Liec zobenu zem galvas un dziļi neiemiedz”. Tas nenozīmē burtiski aizsargāt, bet tas nozīmē aizsargāt savu identitāti, savu dvēseli un savas vērtības,” saka Dzintare.
Kopumā izstāde ir ļoti daudzveidīga. Tēlnieki tai iedvesmojušies no izcilām personībām, no dabas un cilvēku formu skaistuma, tāpat darbos risinājuši arī filozofiskas un eksistenciālas tēmas.
Izstādē piedalās visas paaudzes. Viņu vidū arī tādi izcili vecmeistari kā Laimonis Blumbergs, kurš janvārī nosvinējis 95. jubileju, arī Oļegs Skarainis un Ēvī Upeniece, kura nesen ugunsnelaimē zaudēja savas mājas un lielu daļu savu darbu. Smagais pārdzīvojums tēlniecei nav laupījis enerģiju, viņa uz izstādi atnesusi vairākus jaunus darbus un arī no ugunsgrēka izglābto skulptūru „Asnāte”.
„Šī ir tā „Asnāte”, kas ir izgājusi caur uguni un ūdeni, jo viņa bija palikusi tajā mājā. Tai bija viss sagāzies virsū, to izraka no aptuveni divu metru dziļuma." Tēlniece ir mēģinājusi to notīrīt, "bet, protams, pēdas ir nedaudz palikušas,” stāsta tēlniece.
Ar diviem filozofiska rakstura darbiem izstādē pārstāvēts Zigurds Galūns. Viena darba nosaukums ir „Kailais karalis”. Iedvesma tam gūta populārajā Andersena pasakā, un tas veidots tēlniecībā reti izmantotā kokā - alkšņa.
„Kailais karalis” - tā patiesībā ir jebkura parādība, par kuru mēs baidāmies izteikt savas domas, un šādu „kailo karaļu” ir ļoti daudz. Esmu to veidojis reti izmatotā kokā - Latvijas baltajā alksnī. Es sāku nejauši ar to strādāt, un tas man radīja vienu otru patīkamu pārsteigumu. Tas it tikpat labs kā liepa,” klāsta Galūns.
Liepas kokā savukārt veidots otrs Zigurda Galūna darbs, un tā ir apcere par mūsu attiecībām ar laiku. Darbs ir plūstošās formās veidota skulptūra ar smilšu pulksteni un sirpi. „Tas ir „Laika vējš”, kas mums te plandās riņķī. Mēs neviens nezinām, cik tajā smilšu pulksteņa augšējā sektorā mums katram ir iebērts, un kad tiks laists darbā šis otrs instruments - sirpis. Bet nāve tā nav, jo nāvi parasti attēlo ar izkapti. Un ķermeņa šim tēlam arī nav iekšā, jo mēs laiku nejūtam fiziski, mēs tikai sajūtam tā plūsmu. Kad notiek kādas izmaiņas, tad mēs saprotam, ka laiks ir pagājis,” saka Galūns.
Kāds īpašs sirsnīgums un labestība izstrāvo no cilvēku tēliem, ko izstādei veidojusi koktēlniece Vineta Kurzemniece. Viņa strādā galvenokārt ar bērzu, dara to ļoti filigrāni, un, iespējams, tieši šīs viņas ļoti personiskās attiecības ar materiālu padara viņas darbus tik pievilcīgus. „Principā es strādāju tikai ar rokām, nekādu tehniku neizmantoju. Darbojos ar kaltiņu un āmuru kā senos laikos. Es domāju, ka mani darbi parasti ir pozitīvi,” saka koktēlniece Kurzemniece.
Uzmanību piesaistoši gan ar formu, gan ideju izstādē ir Zigmunda Bieļa darbi „Augošs mēness” un „Pilnmēness”. Darbos ļoti svarīga loma ir magnētiem, kas darbiem piešķir ekspresiju un padara tos magnētiskus tiešā un pārnestā nozīmē. „Man likās interesanti, ka magnēti pievelk viens otru un ir viens no otra atkarīgi. Tas man sasaucas ar izjūtu par augošu un pilnu mēnesi. Arī tajos ir kaut kas magnētisks,” norāda Bielis.
Izstādē visplašāk pārstāvēta koktēlniecība, bet ir arī granītā, bronzā, šamotā, marmorā un ne tik pierastos materiālos - kā piemēram - putuplastā - veidoti darbi.
32 Latvijas tēlnieku jaunākais veikums Rīgas Svētā Pētera baznīcā būs aplūkojams līdz 23. martam.
