Galerijā "Daugava" apskatāma viņas jaunākā izstāde "Ainavas kods", kuras pamattēma ir gleznotājas jūsma par Latvijas aramzemes ainavu skaistumu dažādos gadalaikos. Latvijas Televīzijas raidījumā "Kultūrdeva" saruna gan par mākslinieces jaunāko gleznu tapšanu ļoti smalkā un nesteidzīgā procesā, gan par savstarpējā sapratnē balstīto dzīvesveidu kopā ar gleznotāju – Vijas vīru Kasparu Zariņu.
"Laba glezniecība kā medijs ir laba, aktuāla, interesanta, un tai piemīt neizskaidrojama, iekšā ievelkoša burvība – tā ievelk, liek skatīties un nelaiž vaļā. Man kā gleznotājai viens no iedvesmas avotiem ir daba. Bet es neesmu tas gleznotājs, kas iet dabā un glezno. Es uzmanīgi skatos dabā un pēc tam gleznoju darbnīcā. Un es negleznoju konkrētu lietu, bet es gleznoju konkrētu sajūtu. Tāpēc man ļoti bieži ir tā, ka jāglezno tā, kā nav, lai izskatītos tā, kā ir. Galu galā glezna ir kaut kas vairāk nekā tikai redzamais attēls. Laba glezna sevī slēpj mākslinieka enerģiju un vārdos neizstāstāmu stāstu, jo glezniecība ir valoda," raidījuma "Kultūrdeva" ievadā teic Vija Zariņa.
Henrieta Verhoustinska: Tu teici, ka gleznā svarīgāks par redzamo ir neredzamais.
Vija Zariņa: Jā, nojaušamais.
Kā tu to domāji?
Es negleznoju studijas, es negleznoju dabā. Es dabā vācu iespaidus, es tos krāju, un tad – jo man aiz muguras ir tāda skola – es varu gleznot dabu no galvas, man tikai vajag impulsu. Glezna – tas nav tikai kādas konkrētas vietas fakts. Gleznai ir jānes iekšējs stāsts, kaut kas vairāk par redzamo. Glezniecība ir valoda. Ja es mācētu rakstīt, es būtu rakstnieks vai dzejnieks, vai mūziķis, bet es izsakos vizuāli.
Man tas ir svarīgi – uzgleznot gleznu, uz kuru gribas skatīties, kura nelaiž vaļā un kurai iekšā ir neizstāstāmais, bet redzamais stāsts.
Tā spriedze.
Jā, tur ir kaut kas vēl. Lai to dabūtu, ir, kā es teicu, jāglezno tā, kā nav, ir jāmānās. Tas nāk ar gadiem, ar pieredzi, ar zināšanām, arī ar skolu. Kāpēc es pievērsos ainavai? Es esmu gleznojusi gan klusās dabas, gan portretus (tagad mākslu vairs neiedala žanros, bet runā par glezniecību plašākā nozīmē), bet mēs dzīvojām tik skaistā vietā, kurā ir četri gadalaiki, un man patīk gleznot ainavas ar dziļumu.
Vai tev patīk novembris – šis briesmīgais mēnesis?
Man šis briesmīgais mēnesis, tie raibumiņi, smaržojošā zeme ir lielais, centrālais motīvs manai pašreizējai izstādei.
Jo kas gan cits, ja ne Latvijas mākslinieks, gleznos savu vietu un savas vietas sajūtu – to aramzemi, to smaržu, kas ir rudeņos pirms ziemas, kad zeme vēl nav sasalusi. Tas ir stāsts, ko es gribu izstāstīt, kas man ir svarīgs vēl bez visām glezniecības profesionālajām lietām.
Tavā izstādē "Ainavas kods" galerijā "Daugava" mani apbūra un fascinēja pacietība un talants gleznot no tik sīkām detaļām, niansēm visas lāmas pakusušajā sniegā. Tas taču ir milzīgs darbs! Vai tas tev ir arī profesionāls izaicinājums?
Arī. Man jau sen tā doma jaucās pa galvu. Es nevarēju saņemties, jo zināju, ka tas ir laikietilpīgi, tas ir grūti, jo ir jābūt perfektam zīmējumam. Jebkura perspektīvas kļūda uzreiz ir redzama un tad, kā es saku, zūd ticamība. Man ir jāuzglezno tik pārliecinoši, lai zīmējumā kļūdu nebūtu, citādi es nevaru sasniegt savu mērķi – lai izskatās, kā ir. Mūsu Latvijas ainava man ļoti patīk, es to kā latviete izjūtu. Es iedomājos, ka, ja es nedzīvotu Latvijā, bet Ņujorkā, vai es gleznotu šādu ainavu? Nē.
Bet vispār tu esi pilsētniece.
Es esmu pilsētniece, bet, tā kā es vasaras pavadīju laukos pie vecāsmammas, man daba ir tuva, man tā patīk, un tā ir viens no maniem iedvesmas avotiem. Ir kaut kas tāds, ko es gribu paņemt sev un paturēt, un es to varu izdarīt gleznā. Man tas ir tik ļoti svarīgi.
Ainava ir latviešu gleznotājiem diezgan raksturīgs izpausmes veids. Gatavojoties sarunai ar tevi, mana kolēģe Sandra Kiršberga izveidoja sižetu par ainavu mūsu glezniecībā. Vija, vai iztēlē radītajā dabiskumā, kuru tu glezno, tu ietekmējies arī no digitālās vides, par kuru sižetā runāja mākslinieks Andris Vītoliņš?
Man jau liekas, ka nē, bet es nevaru būt ārpus sava laika. Ja kādreiz domu jeb ideju vajadzēja piefiksēt, taisīt skici vai studiju dabā, kā to darīja Purvītis – viņš pēc tam gleznu būvēja darbnīcā –, tad tagad tas ir pavisam vienkārši: paņem telefonu, nospiež slēdzi un ir piefiksēts mirklis. Jo dabā viss tik strauji mainās, ka gribas to niansi – kaut vai debesu toni – paņemt sev. Gleznot tik ātri, cik ātri mainās daba, nevar. Protams, kas katram māksliniekam ir interesants, ko viņš no tā grib. Man tas ir svarīgi.
Es citreiz skices vietā pat esmu pierakstījusi ar vārdiem domu, piemēram, "savādas debesis, nevar saprast, kādā krāsā", un viss. Tad, kad es paņemu pierakstu blociņu, es atceros – jā, tās bija tās debesis; es sev atsaucu atmiņā to toni, to stāstu, to sajūtu un sāku gleznot.
Es tieši to sajūtu gribu uzgleznot. Redz, katram māksliniekam ir sava acs jeb tas, kā viņš skatās, un tas, ko viņš ierauga. Viena lieta ir skatīties, otra – paņemt sev no tā visa. Par manām ainavām lielākais kompliments, ko es esmu saņēmusi, ir: "Vija, es tagad paskatījos uz Latvijas dabu ar tavām acīm, es ieraudzīju tos raibos laukus." Pirms tiem raibiem laukiem es esmu gleznojusi gan mežu, gan ūdens un zemes saskaras līniju (man pat bija izstāde par krasta līniju). Tur pazūd saturs, tur paliek tikai tīra glezniecība, kas stāsta par sajūtām, par smaržu. Piemēram, ja man gribas uzgleznot klusumu vai to, kā smaržo tikko nopļauta zāle... Dabūt to iekšā gleznā ir tas, kas vēl bez tā visa profesionālā pievelk, tu nevari atraut acis. Bet, piemēram, gleznot dabā kā Aleksejs [Naumovs] – tas nav mans uzstādījums, nē. Tas ir kaut kas cits.
No vecmeistariem man, piemēram, ļoti tuvs ir Johans Valters, jo viņam ir tik niansēti, smalki tonīši. Noskaņa viņa darbos manās acīs ir smalkāka nekā Vilhelmam Purvītim. Jo Purvītis bieži vien (varbūt tas nav īsts Purvītis, jo ir visādas runas bijušas, ka, iespējams, tas ir viltots Purvītis) liekas par košu, par krāsainu priekš viņa gleznošanas laika un priekš manām acīm šodien. Valters ir notonētāks un smalkāks (ja runājām nevis par Valtera moderno periodu, bet to dabīgo). Tas man ir ļoti tuvs.
Mani uzrunāja tevis teiktais izstādes atklāšanā – ka spriedze gleznās rodas arī no tā, ka mēs jau nezinām, ko slēpj tie Latvijas lauki; tie slēpj arī kaulus un sprāgstvielas.
Jā, protams. Darbs pie gleznas ir ļoti ilgs. Es vienatnē pavadu stundām, klausos radio, un ko tik es neizdomāju gleznojot, piemēram, ir skaists skats, aramlauki un... Es arī stāstīju, ka mūsu draugiem Džūkstes kapos bija tēva bēres un, rokot kapu, atrada munīciju. Mūsu zeme ir pilna ne tikai ar kauliem. Mēs nezinām, kas ir apakšā, bet virspuse ir skaista. Kāpēc es par to aizdomājos? Tāpēc, ka
tik šausmīgos apstākļos, kā pašreiz ir pasaulē – kad liekas, ka visi ir sajukuši prātā, pat daba ar savām katastrofām, plūdiem, zemestrīcēm, vētrām –, man kā māksliniekam uz to nav obligāti jāreaģē attēlojot, es to varu pārdzīvot un tieši otrādi – iet harmoniskajā, līdzsvarotajā, skaistajā virzienā, lai vismaz kaut vienu brīdi tu vari būt tāda veida pasaulē un justies labi.
Runājot tādās kategorijās kā "tradicionāls" un "laikmetīgs" – kam tu sevi pieskaiti?
Man ļoti patīk klasiskā glezniecība. Bet kas tad ir tas laikmetīgais? To nenosaka materiāls, ar ko tu strādā. Tu vari gleznot klasiskā eļļas tehnikā un būt laikmetīgs. Es nedzīvoju ārpus sava laika. Man liekas, ka manas ainavas ir ļoti mūsdienīgas, kaut gan ir veidotas ļoti klasiskā – eļļas – tehnikā. Es esmu gleznojusi arī ar akrilu. Akrils ir sausāks, ātrāk žūst, bet eļļa, kaut žūst ilgāk, ir plastiskāka, un eļļā var uztaisīt smalkākas nianses, fascinējošu krāsu attiecību.
Intervijā Vintrai Vilcānei žurnālā "Ieva" tu teici, ka gleznojot klausies klasisko mūziku. Kāpēc tieši klasisko, nevis popmūziku vai džezu?
Džezu es klausos. Man fonā skan radio, bet es klausos arī tādus vecos mūzikas nesējus kā kompaktdiskus. Man ļoti patīk. Es klausos, piemēram, Pēteri Vasku. Ļoti. Jo viņa [mūzika] ir skaista un nevis man traucē, bet papildina. Principā stāsts par ainavu ar putniem vai par ziemu ir tas pats, ko es mēģinu, tikai ar citiem mākslinieciskiem līdzekļiem izstāstīt. Vai Arvo Perts – tā man ir ideāla gleznošanas laika mūzika.
Es kopā ar vīru Andreju Verhoustinski par jūsu ģimeni veidoju raidījumu "Personība. 100 g kultūras" un nevarēju nepamanīt, cik ļoti pārdomāta ir jūsu vide. Jūs savas mājas esat iekārtojuši paši un, cik saprotu, paši ar bieži vien ķeraties klāt sīkākiem remontdarbiem. Tavs dārzs ir būvēts pēc arhitektonikas principiem. Vai tam ir saistība ar to, ka jūs esat mākslinieki?
Es domāju gan. Mums trenēta un savā veidā sabojāta acs. Man vajag, lai ir skaisti, harmoniski, un pēc tādiem pašiem principiem mēs veidojam arī savu vidi. Dārzā man, piemēram, ir skatu punkti: es sēžu dīvānā un man patīk izbaudīt, kad satumst, kad iestājas krēsla, un man vajag, lai dārzs ir kā glezna uzbūvēts, lai kaut kas netraucē. Es bieži vien kaut ko pārstādu un pārdaru tikai tāpēc, ka man liekas, ka kaut kas tur nav. Tieši tāpat ir gleznās. Un kā mums ir iekārtota darbnīca – tā, lai būtu ērti, jo mēs abi ar Kasparu strādājam vienā telpā, bet ne vienā laikā.
Tavā dzīvē māksla ir ne tikai nodarbošanās, bet arī dzīvesveids. Arī tavs vīrs Kaspars Zariņš, kā jau tu minēji, ir gleznotājs. Vai tas ir veiksmīgi – sadzīvot ar otru gleznotāju? Vai jūs viens otru kritizējat?
Es nezinu, kā es sadzīvotu ar kādu citu. (abas smejas) Jo es tikai vienreiz esmu precējusies un ar gleznotāju. Es nezinu, kā ir savādāk. Mēs viens otru kritizējam, mēs viens otram izsakām savu viedokli. Tā ne vienmēr ir kritizēšana, citreiz tā ir iedrošināšana, atbalstīšana, jo es ar ādu jūtu, ka otram ir grūti, ka ir neziņa vai uztraukums pirms izstādes. Mēs viens otru ļoti labi saprotam. Viena profesija dod padziļinātu jūtīgumu vai sapratni vienam pret otru. Liekas, kā jums neapnīk, kā jūs kopā varat un kā nestrīdaties?
Mēs esam ļoti atšķirīgi kā mākslinieki, bet izpratne par lietām un vērtībām ne tikai mākslā, bet arī dzīvē, acīmredzot, mums ir kopīga.
Saki, vai tev, vēl pavisam jaunai māksliniecei (tolaik tev bija mazliet pāri 20 gadiem), bija viegli ienākt mākslinieku Zariņu dzimtā?
Nebija viegli, bet es mākslinieku Zariņa dzimtu – abus brāļus – pazinu jau no 5. klases Rozentāla skolā. Tā ka tas nav tā pēkšņi. Katrā ziņā aprecoties visi dzīves apstākļi mainījās, protams.
Jūs savu mākslinieka talantu nodevāt arī savām meitām: Marta bija grafikas dizainere, Paula joprojām nodarbojas ar glezniecību un šobrīd viņai ir jauns periods – viņa arī apglezno keramikas objektus. Vai jūs apzināti virzījāt meitas uz mākslinieku takas?
Nē, man likās, ka tā ir tik smaga profesija. Es neteiktu, ka es negribēju, bet ne es, ne Kaspars apzināti katrā ziņā nevirzījām. Tas notika pēkšņi. Ābols no ābeles tālu nenokrita.
Bet vai tu ģimenē izjūti māksliniecisku konkurenci?
Protams! (abas smejas) Tā ir, bet veselīga, jo katram ir savs lauciņš, kurā darboties. Mēs visi esam atšķirīgi, pat brāļi Zariņi – vizuāli viņi ir ļoti līdzīgi, bet kā cilvēki raksturā ir ļoti atšķirīgi. It kā skola visiem ir viena, bet ir lielas atšķirības. Es jau to pašu skolu esmu beigusi, mēs pat akadēmijā bijām vienā kursā.
Tava izstāde "Ainavas kods" ir aplūkojama līdz 20. decembrim, un es visus aicinu uz turieni, jo pilsētas centrā ir iespējams izjust dabas elpu, dabas tīro klātbūtni. Bet kas, Vija, būs nākamais solis?
Es nezinu. Vakar es vēl gleznoju, es nevaru apstāties. Izstāde nav tikai tā, ka tu savāc sastrādātos darbus, tas ir stāsts par tēmu.
Tas ir kopīgs stāsts.
Jā, tieši tā. Un man šogad šī jau ir trešā personālizstāde. Man gada sākumā bija izstāde Ventspils muzejā, pēc tam Talsu muzejā.
Talsos bija kopā ar Kasparu.
Jā, paralēli katram savās telpās. [Pēc tam] es ļoti sakoncentrējos, jo man gribējās izstāstīt šo aramzemes stāstu.
Paldies tev par to, ka tu to dari! Tu dāvini mums visiem skaistumu.
