Izstādē apskatāmas ne tikai viņa gleznas, bet arī dabā atrastie eksponāti un koka vienkoči, trauki, kas līdzinās laivām.
Liepājnieks, mākslinieks Aivars Kleins bērnību pavadījis Lejaskurzemes laukos. Lauku kods ar vecmāmiņu, kura ar baltu lakatiņu kūtī slauc govi, ir gluži kā svētbilde, ko nevar nepamanīt līdzās mākslinieka pašportretiem.
"Tā ir mana ome arī pēc mazas skicītes; viņa 1982. gadā aizgāja. Tā skicīte man saglabājās. Ir sinerģija, kad viens bez otra nevar. Es risināju holandiešu gleznieciskumu – ieliku zilo pret brūno."
Sarunā par romantiski nostalģisko Latvijas lauku un pilsētas ainavu ar ceriņu krūmiem, seno malkas plīti un citām detaļām, kas parādās Aivara Kleina gleznās, viņš runā par vērtībām un to, kas viņu iedvesmojis gleznot. Laikā, kad neglītais ir skaists, Aivara Kleina vārdiem sakot, gribas radīt ko skaistu.
"No kurienes nāk tas viss, tās smaržas.. Es nāku no vienkāršiem cilvēkiem, strādniekiem. Tas pavērsiens sākās tad, kad iestājos mākslas skolā, kad sāku mācīties mākslas vēsturi, parādījās mazie holandieši, tur ir runa par 17. gadsimtu, un sadzīves ainiņas. Tas taču viss man ir uz laukiem. Viss iet tagad zudībā."
Kaut arī Aivars Kleins daudz gleznojis vēsturisko apbūvi, arī pats savas dzīves laikā atjaunojis vēsturiskas ēkas un tur godā seno arodu, izstādē "Mans ceļš" šoreiz lielu uzmanību viņš veltījis foreļu upēm, un ne bez pamata.
Izstādē redzamas gleznainas un mītiskas upju ainavas ar izgāztiem kokiem un apsūnojušiem akmeņiem. Aivars Kleins glezno arī foreles.
"Mana mūža mīlestība nu jau trīsdesmit gadus ir Lesjakurzemes foreļupes. Tā ir dabas baznīca! Harmonija, kas ir dabā.. es vienmēr esmu teicis, jo mazāk cilvēks iejauksies dabā, jo skaistāk viss būs, atšķirībā no būvēm. Savukārt, ja cilvēks ir uzbūvējis māju no dabīgiem materiāliem, tad par to ir jārūpējas. Dabā tas viss ir apbrīnojumi, mēs to jūtam gan ar degunu, gar ar acīm. Forelistam tā sezona ir īsa – no aprīļa līdz septembrim. Esi nocieties visu ziemu, tad kad tu pavasarī tiec... visas tās vizbulītes... Forelēšana, tā ir ļoti intīma lieta."
Kas uzvar – makšķerēšana vai gleznošana? Protams, makšķerēšana, saka Aivars Kleins, tāpēc pie upes drīzāk radīsies skice, nevis glezna. Izstādē pie foreļu upju gleznām, kur dominē zaļā krasa un silta gaisma, kas caurvijas meža ainavai, redzama arī karte ar senajiem māju un upju nosaukumiem, arī pa kādam atradumam, stāsta mākslinieks.
"Ir interesanti salīdzināt ar pēcatmodas laika vietvārdiem un upju nosaukumiem. Mainās varas, un valodnieki cenšas kaut ko uzlabot. Bija upe Vitvīte, tagad Vidvide, bija mājas – Zvaguļi, tagad ir Žvaguļi, vai Mežāmuri, bet tagad ir Mežamieri utt. Interesantas lietas.
Pārgājienu trofejas – bebri, kā bija tajā zobu pastas reklāmā par baltiem zobiem (bebram nemaz nav balti zobi!), tagad pēdējā trofeja ir apakšžoklis, tur var papētīt, kā bebram aug visu laiku zobi, viņi pat ir spējīgi ozolus grauzt."
Izstādē "Mans ceļš" redzama vēl viena mākslinieka Aivara Kleina aizraušanās – un tas ir koks. Vienkoči – mākslinieciski veidotie trauki darināti no dažādiem kokiem.
"Es esmu beidzis mākslas skolas koktēlniecības nodaļu, līdz ar to ar koku es arī draudzējos un pats dārzā audzēju, zinu, cik ilgi aug plūmju koks vai ābele.
Vienmēr no mākslas skolas laikiem ir tāda zināma radniecība ar bebru, kurš grib visus kokus apgrauzt, tā arī man gribas katram kokam, kad tas ir nozāģēts vai miris, apskatīties koksni, krāsu.
Te ir kādas desmit koku sugas, pārsvarā augļkoki – saldais ķirsis un kļava, piemēram, riekstkoks no Rožu laukuma, bija viens zars nokritis, tam ir arī tāda lokāli vēsturiska nozīme. Esmu taupīgs, kādreiz cilvēki laukos arī bija taupīgi, tā kokam var iedot otru dzīvi, tas patiesībā ir mākslas darbs – skulptūra."
Jautājot, ko viņš gleznos tagad, viņš saka – jūru, dzīvot tik tuvu jūrai un to negleznot nav iespējams. Ne velti pats jau vairāk nekā 20 gadus kopā ar savu dzīvesbiedri Ingu Kleinu un atbalstītājiem Liepājā rīko arī gleznošanas un zīmēšanas plenēru, kas veltīts pilsētai un jūrai.
