Kultūras rondo

Festivālā "Punctum" viesojas ukraiņu rakstniece Darja Kalašņikova

Kultūras rondo

Lūznavas muižā notiek piektais Baltijas džeza festivāls "Škiuņa džezs"

“Ūdeņaina dienas actiņa” - mākslinieks Indriķis Ģelzis pievēršas "šķimodernajam" indivīdam

«Esmu ideju kalps» – mehāniskās margrietiņas un digitālais ūdens Indriķa Ģelža personālizstādē

"Ūdeņaina dienas actiņa" ir mākslinieka Indriķa Ģelža līdz šim plašākā personālizstāde, kas no šīs nedēļas skatāma "Kim?" Laikmetīgās mākslas centrā. Autora mākslinieciskās valodas un kontekstuālas nozīmes pastarpinājumā Baltijas jūra pārtop par publisko peldbaseinu, bet tikšķošas margrietiņas skaita laiku, līdz digitāls ūdens piepilda telpu. Latvijas Radio raidījumā "Kultūras rondo" saruna par izstādes tapšanu un vēstījumu ar mākslinieku Indriķi Ģelzi.

Šī ir pirmā tik vērienīga Indriķa Ģelža personālizstāde Latvijā, iepriekšējā bija 2017. gadā. Pa šo laiku mākslinieks paguvis atklāt 15 izstādes citviet pasaulē. "Kopā ar sievu nodzīvojām sešus gadus Beļģijā un gadu Ņujorkā [..] Turpinām strādāt, bet mēs esam nolēmuši to darīt šeit, mājās. [..] Esam diezgan laimīgi par to, kā viss ir iegrozījies," stāsta mākslinieks.

Aizmiglotā actiņa

Darbs Latvijā pie šīs izstādes esot bijis lielisks laiks, apjaušot sešos gados paveikto un ar daudz lielāku pacietību, kā saka mākslinieks, "izmīlējot" izstādē skatāmos darbus: "Šo gadu laikā esmu nonācis pie trīs paralēlām mākslas praksēm, bet viņas mijiedarbojās. Tātad man ir sienas darbi, kurus veidoju no metāla līstēm, koka un auduma, tad ir mazi reflektīvi darbiņi, kuri arī iet pie sienas ar sērijas nosaukums "Laika kamuflāža", un tad ir brīvstāvošās skulptūras. Gadiem es viņas perfektēju un šajā izstādē pirmo reizi esmu visus nostādījis vienotā kontekstā, tas man bija ļoti liels izaicinājums," saka Ģelzis.

"Ūdeņaina dienas actiņa" – šim nosaukumam un izstādei kopumā mākslinieku iedvesmojusi Latvijas ģeopolitiskā piederība: "Vēlējos ar izstādes nosaukumu apzīmēt tādu kā dezorientācijas stāvokli, neatklāju, vai tās ir prieka asaras vai bēdu asaras, bet tas ir kaut kādas lielums, kas ir aizmiglojis to actiņu. Varbūt neziņa par nākotni, apjukuma stāvoklis," skaidro Ģelzis.  Šāds poētiskums sastopams teju pie katra izstādē redzamā darba.  

Izstādes iekārtojumā publisks peldbaseins izmantots kā alegorija Baltijas jūrai:

"Peldbaseins man liekas ļoti amizanta telpa, tur neviens nedzīvo, atnāk cilvēki, izģērbjas pliki, nopeldas un aiziet prom, citā situācijā to būtu grūti iztēloties."

Peldbaseins iedalīts piecos sektoros, kas izcelti ar krāsu laukumiem: ūdens, zeme, uguns, gaiss un universs. 

Lai arī tēlniecībā ierasts, ka krāsa nav pirmajā plānā, taču šajā izstādē vai, varētu pat teikt, tēlniecības izrādē, tai ir liela nozīmē: "Esmu ideju kalps, un šajā gadījumā man nācās izmantot krāsu, lai es panāktu to izstādes iekārtojumu vai kopējo čaulu, kas tur visus pārējos darbus kopā," atzīst mākslinieks.

Cilvēka šūnas solārā ietvarā

Mūsdienās mākslas mediju robežas kļūst arvien "kutelīgākas", arī šajā gadījumā meklēt izstādes saknes vienā konkrētā žanrā būtu ierobežojoši. Uz Ģelža darbiem var raudzīties dažādi – tie var būt kā telpisks zīmējums vai telpiska grafika, skulptūra.

Ģelzis arī šajā izstādē palicis uzticīgs principam neizmantot cilvēku sejas un ir iegājis cilvēka anatomiskajā sistēmā vēl dziļāk – sienas darbos, var manīt, ka tiek attēlots ugunskurs, kurš mijiedarbojas ar rīkles skriemeļiem, citā darbā redzama saule, kura mijiedarbojas ar cilvēka šūnu. "Lasīju vienā rakstā, ka cilvēka šūnas uzbūve un kaut kādi parametri ir pielīdzināmi solārai sistēmai, tas man likās foršs pretstats – kaut kas neaptverami liels pret kaut ko neaptverami mazu," apcer mākslinieks.

"Slinkās pīpenes" un indīgi zilais

Apmeklējot izstādi tveicīgā dienā, metālā veidotās "slinkās pīpenes" dažu pārkarsušu skatītāju var piemuļķot, izliekoties par ventilatoriem, tomēr tām ir pavisam cits uzdevums. Kā stāsta mākslinieks, izstādē redzamas sešas mehāniskās margrietiņas, kas "izlaidušās kā saguruši tēli" un ir daļa no skaņas un gaismas instalācijas, kurai iedvesma smelta autora bērnībā populārajā televīzijas raidījumā "Zini vai mini".

"Ir divas fāzes, gluži tāpat kā "Zini vai mini", kad ir dots laiks apdomāties. Tajā brīdī margrietiņas tikšķ, un pēkšņi vienā brīdī telpas apgaismojums pārslēdzas no dienas gaismas uz tādu indīgi zilu. To es iztēlojos, ka tā telpa pieplūst ar digitālu ūdeni, iestājas dezorientācijas stāvoklis un sāk skanēt skaņa. Esmu katram paragrāfam – zemei, ūdenim, un tamlīdzīgi – tādu kā vārdu virkni izdomājis, kas beidzas ar jautājumu. Tam noskanot, atkal atgriežas pie tikšķošajām margrietiņām," atklāj mākslinieks, piebilstot, ka tas izklausās sarežģīti, tāpēc labāk ir to pieredzēt.

Izstāde skatāma līdz 8. oktobrim, un tās norises laikā pilsētvidē, Sporta 2 kvartālā (pie restorāna "Zefīrs"), būs apskatāma Indriķa Ģelža skulptūra "Zaļo krāsu sauc par kamuflāžu".

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti