"Malkovičs, Malkovičs, Malkovičs" ir Sandro Millera pazīstamākais mākslas projekts, lai gan tādu ir daudz. Bet ikdienā Millers ir amerikāņu komercfotogrāfijas superzvaigzne. Ideja par fotogrāfijas meistariem veltītu izstādi ar Džona Malkoviča dalību viņam atnāca ļoti smagā laikā.
Māra Rozenberga: Kā jūs atlasījāt šos ikoniskos foto, kurus gribējāt pārradīt?
Sandro Millers: Sāku šo projektu pēc tam, kad man bija diagnosticēts vēzis ceturtajā stadijā. Gandrīz gadu nevarēju strādāt. Kamēr gulēju gultā ar šo slimību un nezināju, vai dzīvošu vai miršu, es sāku domāt par savu karjeru un to, kā es varētu pateikt paldies tiem fotogrāfijas meistariem, no kuriem es tik daudz esmu mācījies un guvis iedvesmu.
Aizvēru acis un domāju par visām tām ikoniskajām fotogrāfijām, kuras šie maestro ir uzņēmuši un kuras uz mūžiem palikušas man prātā.
Šie attēli man ir tik daudz iemācījuši par to, kas ir portretfoto, kādam tam ir jābūt. Sāku tos pierakstīt un prātoju, kā būtu, ja es šos portretus mēģinātu atkārtot līdz pašai smalkākajai niansei, bet ar savu draugu Džonu Malkoviču kā modeli.
Jūs jau no paša sākuma zinājāt, ka modelis būs tieši Malkovičs?
Sākumā domāju, kā būtu, ja es strādātu ar dažādiem aktieriem un varbūt meklētu sejas, kas mazliet līdzinās oriģinālos redzamajiem tēliem. Bet tad atteicos no šīs domas, jo – cik gan no manis paša kā mākslinieka būtu šajās fotogrāfijās, ja arī cilvēki tajās līdzinātos oriģināliem? Tāpēc sāku domāt par mūsu ilgo un radošo draudzību ar Džonu Malkoviču. Bijām pazīstami jau vairāk nekā 15 gadus, un nospriedu, ka varētu būt ļoti interesanti, ja viņš būtu vienīgais modelis visā projektā. Zināju, ka viņš to spēs, jo Džons ir ģēnijs. Viņš ir apbrīnojams hameleons! Un viņam nav baiļu! Viņam nav bail spēlēt sievieti, spēlēt mazu zēnu, spēlēt afroamerikāni…
Džons jūtas tik ērti pats savā ādā, ka es nešaubījos: viņam tas būs pa spēkam.
Jau pirmajā reizē, kad fotografēju Džonu Malkoviču 90. gados, es redzēju, ka varētu turpināt viņu fotografēt visu mūžu. Viņš ir perfekts modelis: ārkārtīgi interesants cilvēks, interesanti izskatās un var iejusties pilnīgi jebkurā tēlā. Savas teātra un režijas mīlestības dēļ viņš labi saprot gaismu un skaidri redz, ko režisors vai fotogrāfs vēlas. Fotosesijā viņš atdod sevi visu.
Jūs esat fotogrāfs ar vairāk nekā 40 gadu pieredzi. Vai uzzinājāt ko jaunu par fotogrāfijas mākslu, mēģinot rekonstruēt šīs ikoniskās fotogrāfijas līdz pēdējai detaļai?
Katrs attēls bija ilgi un rūpīgi jāizpēta. Man bija jāsaprot, kādu kameru un filmiņu fotogrāfs izmantojis, kādi bija gaismas avoti, diennakts laiks, atrašanās vieta... Grūtākais bija saprast apgaismojumu. Senākā oriģinālā fotogrāfija šajā projektā ir no 1863.–1865. gada, kad tapa Abrahama Linkolna portrets. Lai kādu apgaismojumu viņi toreiz būtu izmantojuši, šodien man tas nebija pieejams. Tāpēc man bija jārada pašam savi gaismas avoti, kas būtu tikpat vērtīgi un kvalitatīvi kā oriģinālajā attēlā. Tā ka par apgaismojumu es iemācījos ļoti daudz. Katru fotogrāfiju mēs sākumā ielādējām datorā un tad rūpīgi pētījām uz mana lielā ekrāna. Visvairāk pētīju acis, jo atspīdumi tajās vislabāk pastāsta, kāda bija gaisma un no kurienes tā nāca. Piemēram, Pikaso portrets: tur ir sānu gaisma no lieliem logiem, un logu rāmji atspoguļojas acī kā mazas rūtiņas.
Ja ieskatīsieties manā fotogrāfijā, kur Pikaso ādā iejūtas Džons Malkovičs, redzēsiet tādu pašu sānu gaismu ar atspīdumu acīs. Man izdevās radīt šādu pašu apgaismojumu savā studijā, un bija arī rāmji, kas radīja rūtiņām līdzīgo atspīdumu Džona acīs, kādu Ērvings Penns bija panācis Pikaso acīs.
Vispār jau viss šis projekts bija viena liela mācībstunda.
Visa tā izpēte, ko veicu par katru fotogrāfu, attēlu un tapšanas apstākļiem... Pagāja gandrīz 18 mēneši no izpētes sākuma, līdz uzņēmu savu pirmo fotogrāfiju.
Ko jums kā reklāmas fotogrāfam nozīmē šādi mākslas projekti?
Reklāmas fotogrāfija man ir palīdzējusi uzcelt māju, izskolot bērnus, dzīvot skaistu dzīvi. Bet tā negādā par manu dvēseli. Kad veidoju komercprojektu, es īstenoju kāda cita ideju, risinu citu cilvēku problēmas. Bet tādos projektos kā šis es risinu pats savējās. Tie ir mani sirdsdarbi, zāles manai slimībai.
Es meklēju gaismu tuneļa galā, iemeslu turpināt cīņu un izdzīvot.
Un man vajadzēja radīt kaut ko tādu, uz ko tiekties un ko gaidīt. Šis projekts izauga no vajadzības radīt sev sapni, kas dotu man spēku turpināt dzīvot un neiekrist depresijā. Tās ir rūpes pašam par sevi, par savu dvēseli, par mākslinieku sevī. Tā vienkārši ir iekšējā nepieciešamība.
Ir pagājuši gandrīz 10 gadi, kopš jūs ar Džonu Malkoviču veidojāt šo veltījumu fotogrāfijas meistariem. Kāda ir sajūta, šodien skatoties uz šiem attēliem izstādē?
Ziniet, ir tiešām interesanti. Es neveidoju šo projektu, lai kļūtu slavens. Es neveidoju šo projektu, lai pelnītu ar to naudu vai braukātu apkārt pa pasauli. Man pat nenāca prātā, ka tā notiks! Es to veidoju tikai un vienīgi kā remdinājumu sev pašam – smagā laikā, kad cīnījos ar lielām veselības problēmām. Kad šis projekts kļuva tik slavens un mums ar Džonu sāka zvanīt no dažādiem žurnāliem un galerijām, kas gribēja publicēt šos attēlus, es pat nezināju, kā reaģēt. Nebiju to gaidījis. Bet, kad šis projekts sāka dzīvot pats savu dzīvi, sapratu, ka laikam esmu radījis kaut ko, kas cilvēkus tik tiešām interesē. Un es sāku domāt – kā šis projekts varētu palīdzēt citiem? Piemēram, jaunajiem fotogrāfiem vai profesionāļiem, kuri iestrēguši un meklē jaunus ceļus. Šis darbs kļuva arī par vēstures stundu portretfotogrāfijas mākslā. Un tas mani iepriecina vairāk par visu – šai izstādei apceļojot pasauli, cilvēki izvelk telefonus vai aiziet pie datora un iegūglē Ērvingu Pennu, Arturu Sasu, Albertu Vatsonu, Anniju Leibovicu un citus. Viņi ir īstie fotogrāfijas maestro, portretu fotogrāfijas radītāji. Tik daudz cilvēku viņu vārdus nezina, bet, manuprāt, bez zināšanām par viņiem un viņu darbiem fotogrāfa karjera nav iespējama!
Taču šis projekts ir diezgan riskants: ir viegli tajā neiedziļināties un redzēt šo izstādi tikai kā joku, kā parodiju par šiem ikoniskajiem darbiem ar Džonu Malkoviču visās lomās. Kā jūs uztverat tādu skatījumu?
Ja gribi īstenot šādu projektu, tev ir jābūt diezgan biezai ādai. Jā, ir jābūt iekšām ko tādu darīt. Bet, ja cilvēki uzzinās iemeslu, kāpēc es to darīju un ka tas nav "fotošops"... Šī izstāde ļauj ieraudzīt tiešām skaistas fotogrāfijas un saprast, ka tā tiešām nav pēcapstrāde, bet katrs attēls ir no nulles rekonstruēts līdz sīkākajai detaļai. Dažas no fotogrāfijām ir tik līdzīgas oriģināliem, ka skatītāji reizēm pat nepamana, ka tajās ir Džons Malkovičs, ja nav neko lasījuši. Un tad brīnās, kā gan galerija dabūjusi visus šos slavenos oriģinālus! Tāpēc ieskatieties tuvāk un izlasiet, par ko ir stāsts.
Bet es neiebilstu, ja cilvēki atnāk un paķiķina par šīm fotogrāfijām.
Lai gan mana iecere šim projektam bija ārkārtīgi nopietna un es to veidoju no visas sirds, man tiešām nav iebildumu, ka cilvēki arī pasmejas. Jo mēs pašlaik dzīvojam ļoti tumšā pasaulē.
Vai jums pašam ir kāda sava fotogrāfija, ko jums patiktu redzēt nākotnes fotogrāfus rekonstruējam?
Radīt ikoniskus attēlus ir ļoti grūti. Visus oriģinālos attēlus, kas iedvesmoja šo projektu, es uzskatu par ikoniskiem: tie ir neaizmirstami. Man pašam ir grūti runāt par saviem darbiem kā ikoniskiem. Tas laikam būtu jāformulē kādam citam. Bet ir daži attēli, kurus man liktos ļoti interesanti reproducēt. Viens no tiem būtu fotogrāfija ar motociklistu, ko uzņēmu 1992. gadā. Viņa vārds ir Gangsteris, un tas laikam varētu būt viens no maniem ikoniskākajiem attēliem. Tajā redzams ārkārtīgi skaists motociklists ar ļoti gariem matiem, kura skatiens varētu nogalināt sekundes laikā. Un viņš man rāda vidējo pirkstu. Jā, būtu interesanti mēģināt pārradīt šo attēlu.
Bet vispār es nebiju domājis par savu fotogrāfiju rekonstruēšanu... Es vēl sevi nevaru saukt par maestro. Bet ir daudz attēlu, ar kuriem es lepojos.
Vispār jāsaka tā – šis Malkoviča projekts ir tā pārmācis visus citus manus darbus, ka laikam būs tas jānoliek uz brīdi plauktā, lai pārējos var labāk pamanīt.
Jā, tas ir līdzīgi kā aktieriem, kuriem dažas lomas seko līdz mūža galam. Droši vien Džonam Malkovičam arī visu laiku piemin filmu "Būt par Džonu Malkoviču".
Jā! Cilvēki bieži jautā, vai šī filma ir ierosinājusi manu foto projektu ar Džonu Malkoviču. Bet tur nav nekādas saistības! Man ļoti patika filma, bet pat nenāca prātā līdzības ar šo projektu. Mēs ar Džonu bijām pazīstami jau krietni pirms šīs filmas, tobrīd strādājām kopā jau 16 gadus un nereti uzņēmām visdīvainākos kadrus. Nevis tāpēc, ka kāds būtu tos pasūtījis, bet tāpēc, ka mums vienkārši patika pavadīt kopā laiku un strādāt. Kā maziem puikām! Tikai krītiņu vai māla vietā mums bija kamera, grims un tērpi.
Vai esat turpinājis fotografēt Malkoviču arī pēc šī projekta?
Jā, pirms pāris mēnešiem tikāmies Bulgārijā, kur arī notika šī izstāde un Džons tobrīd spēlēja teātra izrādi. Viņš atnāca uz izstādes atklāšanu, tur bija daudz mediju, bet man izdevās viņu uz dažām minūtēm pavilkt malā un uzņemt tik labu fotogrāfiju, ka tā tiks izmantota manā jaunajā grāmatā par Džonu. Mēs turpināsim strādāt kopā.
Mans sapnis būtu uzņemt filmu, kurā viņš spēlētu. Ja mums abiem pietiks dukas, tad darīsim arī to.
Pašlaik top dokumentālā filma par mūsu abu sadarbību. Tiksim tai cauri, un tad jau redzēs. Bet vispār nav daudz fotogrāfu, kuri visu mūžu turpinātu strādāt ar vienu un to pašu subjektu. Parasti, kolīdz šīs zvaigznes ir viņu portfolio, viņi dodas tālāk. Bet es laikam jau pašā mūsu sadarbības sākumā sev paredzēju karjeru Džona Malkoviča fotografēšanā. Ja viņš būtu vienīgais modelis, ko es turpmāk drīkstētu fotografēt, mēs kopā izdomātu kaut ko ellīgi interesantu.
