Izstādes darbinieki norādīja, ka vēlējušies veidot mākslinieka darbu dialogu ar kolekciju, kurā pārstāvēti daudzi iepriekšējie gadsimti. Bijis svarīgi parādīt, kā reprezentācija mūsdienās ir salīdzināma ar reprezentāciju 17., 18. un 19. gadsimtā, un to, cik demokrātiska kļuvusi skulptūra.
Savukārt autors atzina, ka darbi nav portreti un indivīdu cildināšana, bet stāsts par visiem. Tā ir vērtības radīšana un alternatīva statujām, kuras parasti redzam sev apkārt. Tāpēc vairāki darbi pirms atveidošanas ar māla vai bronzas palīdzību veidoti digitāli.
Tie ir kompilācija no dažādām sejām un ķermeņiem, ko iedvesmojusi Lielbritānijas melnādaino kopiena, un šādā veidā panākts efekts, ka statuju sejas un pozas šķiet pazīstamas. Vairs nav jābūt bagātam baltajam vai grieķu dievietei, lai varētu tikt pie statujas muzejā.
