"It kā dramatiski nokritis mākonis, pārmērīgu ambīciju upuris gluži kā traģiskais Ikars (viņa spārni ir prustiskās atmiņu ainavas drupas); telpas stūrī nomaldījusies ziedlapiņa, kas kļūst par patvērumu satricinājumu un nenoteiktības laikos; jūtas, kas nekad neaizmirstas; svešinieks, drīzumā – mīļākais; tik ļoti ilgota atdzimšana vai netīra sakāve, zaudējuma vilinājums...
Tā ir Amandas Ziemeles no jauna definētā glezniecība kā krāšņa neregulāras ģeometrijas un organisku apjomu telpiska ekstravagance.
Iztēlotu tikšanos un salauztu atmiņu telpa, kas aktīvi attīstās un atklājas nekontrolētā ritmā un spriedzē, tā orķestrē formas tapšanas rituālu, kosmiskās daudzdimensionalitātes svētkus, iestudētus vēsturiskā mantojuma šaurajās četrās sienās," Latvijas paviljonu raksturo tā veidotāji. "Smalkā, bet vienlaikus arī drosmīgā subversijas aktā Amanda Ziemele (1990) pārvērš paviljona interjeru par dzīvu organismu, piejaucējot telpu, atdzīvinot dimensijas, ļaujot mums, skatītājiem, attīstīt savu polifoniskas telpas romantiku." Paviljona (klusais) centrālais naratīvs ir angļu skolotāja un teologa Edvīna Abota novele "Plakanzeme. Izdomāts stāsts vairākās dimensijās" (Flatland. A Romance of Many Dimensions), ko rakstnieks publicējis 1884. gadā ar pseidonīmu Kvadrāts. Abota klasiskais zinātniskās fantastikas darbs tiecas paplašināt savu lasītāju iztēli ārpus katra "dimensionālo aizspriedumu" nospraustajām robežām un ir iecerēts kā Viktorijas laika sabiedrības parodija, slavas dziesma zināšanām un iztēlei, bez kuras cilvēce nevarētu pastāvēt, asprātīgs pētījums, kas pievēršas uztveres spējai un absolūtas patiesības pieejamībai. Kā skaidroja Latvijas paviljona komanda, "sekojot pavedienam, ko Abots patapinājis no Šekspīra ("O day and night, but this is wondrous strange... And therefore as a stranger give it welcome"), Amanda Ziemele rada apdraudētu mikrokosmu, kas mūs ieskauj savā bezierunu viesmīlībā."
Latvijas paviljona kurators ir Adams Budaks un komisāre ir Daiga Rudzāte.
"Astoņas figūras ar sakāpinātu identitāti un monohromām virsmām/sejām – objektilu armija ķermeniska mise-en-abîme virpulī – stoiskā mierā, tomēr kaismīgi iestudē ainu grupas portreta žanrā, aplaimotas ar "Plakanzemes" pieticības tikumu un tās ticību iztēles spēkam un nesatricināmai cilvēcībai: pacieties, jo pasaule ir plaša un plata; tā ir māksla nezaudēt līdzsvaru. Amandas Ziemeles projekts ir atbrīvojošs: izraujoties no aizspriedumainu priekšstatu uzspiestās telpiskās disciplīnas, skatītājs nonāk iluzorā hibrīdzonā, kur valda dāsnums un mierinājums, saudzība un ievainojamība – un ko veido izkaisītas, brūkošās struktūrās sakārtotas haptiskās formas. Čaulas un ligzdas, ēnas un atbalsis, neauglīgos dialogos sapinušās balsta struktūras – cildenuma divdomība, starp skaistumu un briesmām; noslēpumains pārdabiskums, reizē abstrakts un tik pazīstams. Pārkāpumi ir uzskatāmi: pretojoties gravitācijai, formas levitē – vienlaikus ar prieku un bezcerībā. Viesmīlība ir būtisks akts viņpus iespējamības sliekšņa – paradokss. Saplūstot prombūtnei un klātbūtnei, dienasgaisma ir instruments, kas skatītāju aicina doties ceļojumā pa pasauli, kurā valda sajukums, kurā nekam nav mēra – pa nobīdītu savstarpējās viesmīlības universu, pa greizi samežģītu telpu, kurā citādais ir dārga velte. Tā ir Amandas Ziemeles versija par nobriedušu telpu – kontrafantasmagorija, pretošanās izsīkumam un pagurumam, telpa ar attieksmi, gatava domāt un uzņemt mūsdienu sabiedrības neparasto pasauli. Galu galā tas, ko mums piedāvā Amandas Ziemeles projekts, ir dziedināšana – dziedināšanas nepieciešamība," tā par Latvijas paviljona ekspozīciju sacīja kurators Adams Budaks.
Savukārt, kā pastāstīja paviljona komisāre Daiga Rudzāte:
"Amandas žestiem raksturīga negaidītība un izaicinājums – taču ne šokējošs, drīzāk tāds, kas spēj savu skatītāju, pašam negaidot, katapultēt kaut kur, no kurienes paveras no ierastās atšķirīga aina. Un no šī skatu punkta raugoties, tiek dota iespēja saprast, ka dzīvot palīdz spēja pieņemt, priecāties un akceptēt."
Amandas Ziemeles projekts Latvijas paviljonā tapis, sadarbojoties ar arhitektu Niklāvu Paegli ("Ēter") un rakstnieci Agnesi Krivadi, kuras veidotais izdevums papildina Amandas Ziemeles ekspozīciju, sarunu un eseju formātā izvēršot ekspozīcijas idejisko ieceri.
Raksturojot ekspozīciju, arhitekts Niklāvs Paegle saka: "Astoņas figūras notvertas telpā. Jaunpienācējas šajā pasaulē, tās dara visu iespējamo, lai eksistētu; neveikli, noguruši, ziņkārīgi milži. Gravitācija ir vēl nezināms koncepts – tās izmanto visu, kas ir pa rokai. To skeleti ir no koka, un torsi – pārvilkti ar audeklu, ieķērušās Arsenāla sijās, ar pleciem tās balstās pret sienām un tiecas pretim gaismai. Uz pirkstu galiem stāvošas eļļainas radības ar neizbalansētu smaguma centru. Te tās ir, izaicinot šo mūru robežas. Varbūt tikko kā svinēta enerģijas pārpilna bēgšana no plaknes, apbrīnots mūžīgais saullēkts vai vienkārši meklēts veids, kā pastāvēt šajā pasaulē, šajā telpā, kopā. Izstiepušās, saliekušās un savērptas ap sevi – dažas to paveikušas izcili, citas pārgurušas, un retā tikai ar lielām pūlēm vēl turas. Tagad – brīdis atelpai," viņš sacīja.
Latvijas paviljona atklāšanā – Venēcijas Arsenāla (Arsenale) zālē – viesus uzrunāja Latvijas Republikas kultūras ministre Agnese Logina ("Progresīvie"): "Izstādē esošie objekti ir savstarpēji saistīti līdzīgi kā organiskas būtnes, kas nonākušas sadarbības stāvoklī. Šajā telpā viņi apvieno holistisku vienību, atgādinot mums, cik dārgas mūsu sabiedrībai ir kopības, atbalsta un saliedētības vērtības, īpaši šajos grūtajos laikos. Vēlos pateikties visai Latvijas komandai Venēcijas biennālē – māksliniecei Amandai Ziemelei, izstādes kuratoram Adamam Budakam, kultūras projektu aģentūrai "Indie" un visiem pārējiem izstādes tapšanā iesaistītajiem. Aicinu Latvijas paviljona apmeklētājus sajust piederību Amandas Ziemeles laikmetīgās mākslas telpai un Latvijai!"
Latvijas paviljona norisi nodrošina Kultūras ministrija, un to organizē "INDIE Kultūras projektu aģentūra".
Venēcijas biennāles 60. Starptautiskā mākslas izstāde ar nosaukumu "Foreigners Everywhere"" (izstādes kurators: Adriano Pedrosa) būs atvērta apmeklētājiem no 2024. gada 20. aprīļa līdz 24. novembrim.
*O day and night, but this is wondrous strange. And therefore as a stranger give it welcome. Nosaukumā izmantotas rindas no Viljama Šekspīra lugas "Hamlets", kas atrodamas arī jau pieminētās Edvīna Abota novelē "Plakanzeme. Izdomāts stāsts vairākās dimensijās" (Flatland. A Romance of Many Dimensions).
