Izstāde "Zaļš un vēl zaļāks" iekārtojusies Latvijas Nacionālā mākslas muzeja 4. stāva zālēs, uz kuru baltajām sienām spilgti izceļas izstādes košzaļais iekārtojums. Krāsa ir tik spilgta kā zaļajiem ekrāniem, ko izmanto filmēšanā.
Šis ir jau trešais kopdarbs jaunākajai skatītāju auditorijai, ko Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā veido kuratores Anna Pūtele un Laura Dravniece.
"Iepriekšējās izstādēs tā bija dzīvnieku un rotaļu tēma, bet šoreiz nonācām pie dabas. Ar šo izstādi laikam esam visvairāk sociāli aktuāli, ja salīdzinām ar iepriekšējām. (..) Mēs runāsim arī par ilgtspēju, par dabas saglabāšanu, par problemātiskajām pusēm," stāsta Dravniece. Izstādi veido vairākas tematiskās zonas: ir gan gleznas un grafikas, kas novietotas bērniem ērtā augstumā, gan aktīvās zonas, kur skatītāji varēs darboties paši un pat "iekāpt gleznās".
"Gribam, lai bērni kļūst par "mūsējiem" un nāk uz muzeju vēl un vēl," paskaidro kuratore.
"Varbūt mazais skatītājs neatcerēsies konkrēto mākslas darbu, bet viņam būs pozitīva pieredze muzejā. Viņš atcerēsies telpu, vidi, sajūtu. Pirmās izstādes [2018. gadā] mazie apmeklētāji šodien jau ir izauguši, taču mēs ceram, ka arī viņi šajā dabas stāstā atradīs kaut ko sev interesantu," piebilst Anna Pūtele.
Vēlme caur mākslu runāt ar bērniem un vecākiem par cilvēka un dabas līdzāspastāvēšanu abas muzeja speciālistes urdījusi jau sen. Šajā reizē tandēmam pievienojies pazīstamais dizainers Artūrs Analts, kurš veido izstādes māksliniecisko koncepciju.
"Artūrs pie mums atnāca ar šo zaļo krāsu un teica: ja jūs piekritīsiet – forši, ja ne – tad man laikam pagaidām nav citu ideju! Mēs noticējām šai krāsai un idejai un piekritām!" par izstādes spilgti zaļo noformējumu saka Pūtele.
"Ideja par zaļo krāsu nāca no koncepcijas, ka runājam par vidi un dabu," stāsta Analts. "Gleznās šī vide ir redzama pagātnē, jo tā jau ir uzgleznota. Caur dažādiem faktiem izstādē mēs runājam arī par tagadni, un svarīgi ir ieskatīties arī nākamajā paaudzē, bērnos.
Nākotnē zaļā krāsa joprojām būs klātesoša, bet tā varbūt būs digitāla. Spilgti zaļais ir tas digitālais, un caur to mēs parādām: ja nerūpēsimies par dažādiem elementiem, kas ir šajā izstādē, tad tie paliks digitāli."
Artūra Analta pieminētajā izstādes "pagātnes" daļā jeb bērniem ērtā augstumā novietotās gleznās un grafikās no muzeja 20. gadsimta kolekcijas daba ienāk caur ainavām, dabas veltēm un cilvēka klātbūtni dabā. Kuratores ar lielu prieku atklājušas muzeja krājumā arī mazāk zināmus, bet izstādē ļoti iederīgus darbus.
"Mums pašiem, muzeja cilvēkiem, ir liels prieks, ka kopā ar kolekciju glabātājām varam atrast kaut ko tādu, kas ir paslēpts kādos tālākos plauktos, un dot tam vietu izstādē. Savukārt apmeklētājam tas varbūt ir veids, kā izdzirdēt iepriekš neredzēta mākslinieka vārdu. Šajā izstādē mums ir gan Jaņa Rozentāla un Johana Valtera, gan arī, piemēram, Ināra Helmūta darbi. Man pašai ļoti patīk šī viņa grafika, kurā ir vairāki slāņi. No sākuma redzam mašīnu, pēc tam ieraugām zāli un laukus apkārt…" rāda Anna Pūtele.
Izstādes veidotāji atraduši arī interesantu veidu, kā runāt ar skatītājiem par krāsu izcelsmi dabā. Par "modeli" ar savu bagāto krāsu paleti kļuvusi izstādes lielākā glezna – Kārļa Neiļa "Tukuma ainava".
"Mēs analizēsim šo gleznu un parādīsim, kur rodas krāsa. Nav jau tā, ka ultramarīna zilais nāk no tūbiņas. Tā nāk no lazorīta ieža, ko samaļ un veido pigmentu. Tas ir interesanti gan bērniem, gan pieaugušajiem. Būs arī interesanti fakti, no kurienes šī krāsa nāk un kā to vēsturē izmantoja. Piemēram, ultramarīns bija dārgāks par zeltu, un ar to krāsoja tikai tādas detaļas kā Jaunavas Marijas zilo tērpu. Daudz ko no šīs informācijas arī mēs paši nezinājām," atklāj Artūrs Analts.
Taču pirmais, ko pamanīs izstādes apmeklētāji, ir koši zaļi baļķu krāvumi izstāžu zāles vidū.
Izrādās, ka tie ir 14 vētrās krituši dažādu sugu koki, ko radošā komanda burtiski "medījusi" šai izstādei sadarbībā ar "Rīgas mežiem". Starp tiem arī zars no pavisam nesen vētrā nolauztā Ēbelmuižas dižozola, un šie zaļi krāsotie koki grib kaut ko pastāstīt.
"Mēs caur šiem kokiem parādām: ja nerūpēsimies par dabu, tā izzudīs. Zaļā krāsa simbolizē to, ka digitālajā vidē nevaram sajust smaržu, tekstūru, faktūru. Bieži vien mēs ikdienā nemaz nepamanām pašsaprotamās lietas. Visi uz muzeju nākam cauri parkam, bet kurš no mums apskatās, kāda kokam ir miza? Un šajos 14 baļķos varam aptaustīt dažādu koku mizas, bet taustīšanai palicis vien neliels fragmentiņš no baļķa. Pārējais jau ir kļuvis digitāls, neizteiksmīgs," paskaidro mākslinieks.
Kā pretspars šiem nogāztajiem baļķiem izstādē būs iespēja katram apmeklētājam simboliski iestādīt savu koku. "Mēs ne tikai savācam kritalas, bet stādīsim arī jaunus kokus," Laura Dravniece rāda uz košzaļiem paneļiem veidotu sienu, uz kuras bērni varēs līmēt koku uzlīmes, kas nākamajā gadā pārtaps reāli iestādītos kokos. "Par katru uzlīmīti "Rīgas meži" iestādīs vienu koku. Mums ir desmit tūkstoši uzlīmīšu," piebilst Analts.
Bērniem draudzīgā veidā izstāde "Zaļš un vēl zaļāks" gan māca, kā skatīties mākslu un ka visu ar rokām nevar aiztikt, gan daudz ko aicina pieredzēt pašam.
Tāpēc divas mazākās 4. stāva zāles ir interaktīvs turpinājums mākslas piedzīvojumam. Vienā bērniem pazīstamas figūru spēles veidā var šķirot atkritumus un rakstīt ieteikumus muzeja nākamajām izstādēm, bet otrā pa visu sienu izklāts jau pieminētais zaļais ekrāns.
"Izstādē mēs apzināmies šo digitālo pasauli un mēģinām ar to sadzīvot. Ja blakus telpā ir gleznas, pagātne, tad šeit ir mūsdienas – bērni varēs ieraudzīt paši sevi animētā pasaulē, tā būs māja, kurai apkārt mainās gadalaiki," ieskicē Laura Dravniece.
Izstāde "Zaļš un vēl zaļāks" apzināti veidota vairākos līmeņos, lai interesanti būtu ne vien bērniem, bet arī pieaugušajiem. Kad dosieties projām, noteikti uzmetiet aci Latvijas Nacionālā mākslas muzeja slavenajam kāpņutelpas ovālajam lodziņam un paskatieties, kādā krāsā ir zaļā vārna.
