Līdz 8. oktobrim Vidzemes tirgū norisinās Latvijas Laikmetīgā mākslas centra organizētais 14. "Survival Kit" festivāls ar nosaukumu "Attāluma draudzības" (kuratores Inga Lāce un Alisija Noka), kas pēta draudzību mikrovēsturi un starptautisku laikmetīgu alianšu iespējamību. Savukārt 16. septembrī festivālā notiks diskusija ""Melnums*" kā pieredze, identitāte vai apstākļu kopsumma?" un koncerts.
Veidojot darbu "Nospiedumi", māksliniece Inga Erdmane sarunājās ar bijušajiem apmaiņas studentiem no dažādām Āfrikas, Tuvo Austrumu un Latīņamerikas valstīm, kuri studēja Rīgā astoņdesmito gadu beigās. Ingas darbā apkopotas fotogrāfijas no viņu studiju perioda un intervijas drukātā veidā, kas vēsta par atmiņām un piedzīvoto Latvijā. Savukārt mākslinieks, kinorežisors Žulijens Nuhums Kulibali darbā "Gaisa dārzs" izveidojis atmiņu arhīvu, kas cieši saistīts ar viņa un citu viņa paaudzes afrolatviešu personīgo dzīvi. To veido fotogrāfijas, objekti un audio ieraksts, domājot par to, "kā ir iespējams nosakņoties vietā, kur pēc būtības tev sakņu tikpat kā nav."
Saruna ar abiem māksliniekiem notika dažas dienas pirms festivāla atklāšanas.
Savas vietas meklējumi
Pastāstiet par sākumpunktu. Kā jūs pievērsāties savu tēmu izpētei?
Inga Erdmane: 2022. gadā es pirmo reizi aizbraucu uz Āfriku, Zanzibāru, un vienas pastaigas laikā pa pilsētu uz ielas satikām vīru gados, kuram bija kādi 80 gadi. Viņš prasa: "No kurienes mēs esam?" Mēs atbildam, ka esam no Rīgas, un domājām, ka tur neviens nezinās, kur ir Rīga, bet viņš tik priecīgi izsaucās: "Es esmu bijis Rīgā, es zinu, kur ir Rīga!" Mēs tā mazliet apstulbām, un tad viņš sāka stāstīt, ka studējis medicīnu Kijivā, Ukrainā, un bijis viens no pirmā viļņa apmaiņas studentiem. Tajā laikā viņi daudz ceļoja apkārt. Viņš mūs ieaicināja savā mājā un rādīja bildes, kur viņš, piemēram, stāv Ķīšezera krastā. Es sāku atcerēties, ka mums Rīgā bija Aviācijas institūts, bet tas bija tāds
miglā tīts koncepts – neviens par tiem cilvēkiem neko nezināja, nebija viņus redzējis un par viņiem īsti dzirdējis. Es atbraucu atpakaļ un domāju – vajadzētu papētīt, kā tad viņiem tur ir gājis. Un tad es sāku pētīt.
Žulijens Nuhums Kulibali: Mana saistība ar Aviācijas institūtu ir vistiešākā, jo, ja tāda nebūtu, visticamāk, nebūtu piedzimis arī es. Mani personīgi vairāk interesē tas, ko varētu saukt par otrās paaudzes afrolatviešiem, respektīvi, tumšādaini cilvēki, kas ir dzimuši Latvijā vai Latvijas teritorijā. Mana interese par afrolatviešu dzīvi sākās 2017. gadā, kad, studējot Latvijas Nacionālajā Filmu skolā, mums vajadzēja veidot kursa darbu, un es izvēlējos to veidot par saviem vienaudžiem, precīzāk – kā tieši viņi identificējas ar latviskumu, kas ir tās stratēģijas, pateicoties kurām, viņi varētu to darīt. Šogad, kad mani uzrunāja "Survival Kit" kuratores ar piedāvājumu veidot kādu darbu šim festivālam, es sapratu, ka nevēlos iet tālu no šīs tēmas, jo tā man vēl joprojām ir diezgan svarīga un aktuāla. Jautājums, kuru vēlos uzdot – kā mēs varam raudzīties uz savu vecāku dzīvēm deviņdesmitajos gados, īsi pēc Padomju Savienības sabrukuma, jau kā pieauguši cilvēki, un varbūt pārvērtēt savu bērnību un lietas, kuras tajā mirklī šķita pašsaprotamas. Nu, es saprotu, ka tajās ir bijis plašāks sociāls konteksts, kaut kādas grūtības, ar kurām saskāries, teiksim, mans tēvs un arī citi cilvēki, kurus es intervēju šī darba saistībā. Tās viņu dzīves reālijas īstenībā man tikai tagad sāk uzbūvēt plašāku ainu par to,
ko tas nozīmējis – meklēt kaut kādu savu vietu valstī, kas ir tik tikko atkal atguvusi neatkarību un arī meklē kaut kādu savu vietu.
Tātad to visu īsi rezumējot, mani visvairāk interesē – kā ir iespējams nosakņoties vietā, kur pēc būtības tev sakņu tikpat kā nav. Tāpēc arī ir šis darba nosaukums "Gaisa dārzs". Man patīk angliskais variants "Garden in flight", jo nu skaidrs – Aviācijas institūts un kaut kā tā lidošana tur ir klātesoša, gan arī, protams, šī sakņošanās tukšā vietā, kas beigu beigās tomēr notiek un kaut kas tur sanāk.
Kas mainījies kopš 2017. gada, kad iznāca tava dokumentālā filma par afrolatviešiem?
Žulijens: Tādā globālākā līmenī es bieži vien saku, ka nav jēgas man prasīt, jo es dzīvoju Rīgas centrā un eju uz darbu Rīgas klusajā centrā. Nav tā, ka mana ikdiena ir saskarē ar kaut kādām ļoti specifiskām dzīves reālijām, kas var būt, kaut vai dzīvojot ārpus Rīgas. Tādēļ es nevienā mirklī neesmu gribējis būt par ekspertu tam, kā tad ir tagad – labāk vai sliktāk? Tam ir citi noderīgi rīki – Sabiedrības integrācijas fonda veiktas aptaujas, dažādas fokusintervijas nevalstiskajās organizācijās, kas strādā ar šo jautājumu. Viņi var dot šo atbildi. Bet mēs no tās, sauksim to par afrolatviešu komūniju, lai gan komūna tā nav, esam drusku izkaisīti pa visurieni, šis ir labs iegansts, lai mūs mēģinātu atkal savākt kopā. Mainījies ir tas, ka tie paši cilvēki, ar kuriem es runāju 2017. gadā, pamazām sāk stūrēt iekšā laulības ostā, viņiem dzimst bērni, viņi domā jau par kaut kādu pavisam cita veida piederību un dzīves reālijām šeit.
90. gadu Latvija
Inga, tavs darbs ir balstīts pētniecībā. Vai vari pastāstīt vairāk par to, kā notika izpēte?
Inga: Mans darbs ir vairāk saistīts ar arhīvu materiāliem. Es sarunājos ar cilvēkiem, kurus varēju atrast. Pārsvarā viņi nedzīvo Latvijā, jo ļoti daudzi uzreiz aizbrauca. Pat ja neaizbrauca uzreiz, aizbrauca nākamajā vilnī, kā, piemēram, Žulim tētis un citi. Tā kā tās ģimenes izjuka, tad Rīgā ir palikuši ārkārtīgi maz, līdz ar to visas intervijas mums notika attālināti. Es lūdzu, lai viņi man sūta visādas fotogrāfijas no veciem laikiem – ko viņi te ir darījuši un kā viņiem te ir gājis. Un par Rīgu visi atsaucās ārkārtīgi pozitīvi, neraugoties uz to, ka tas viņiem ir bijis ārkārtīgi smags laiks.
Viņi atbrauca astoņdesmito gadu beigās uz Padomju Savienību, tad Padomju Savienība sabruka, un viņi beidza studijas jau neatkarīgās Latvijas laikā.
Kas ar viņiem notiek – viņi principā tiek pamesti likteņa varā, jo neviens viņiem vairs nemaksā stipendiju, sāk pieprasīt naudu par studijām, līdz ar to viņi veido studentu asociāciju, iet studentu mītiņos, cīnās par savām tiesībām. Bija valstis, kas viņus atbalstīja no vēstniecībām un atmaksāja tās studijas, tomēr beigās viņiem pašiem nācās samaksāt 300 dolārus par diplomu.
Un tad viņi izvēlējās aizbraukt.
Inga: Jā, jo pirmām kārtām viņiem bija saistības ar savu valsti, kas viņiem atmaksāja studijas. Otrkārt, deviņdesmito gadu Latvijas ārkārtīgā nestabilitāte. Viņi novēroja konfliktus, kas radās starp latviešiem un krieviem. Iepriekš viņi nešķiroja, bet tad viņi sāka tam pievērt uzmanību.
Viņiem bija bail veikalā runāt krieviski, tāpēc viņi pārgāja uz angļu valodu, lai parādītu, ka viņi tomēr ir ārzemnieki.
It sevišķi no Tuvajiem Austrumiem, kuriem tas izskats ir līdzīgāks dienvidu republiku iedzīvotājiem, un visi domāja, ka viņi ir, piemēram, no Azerbaidžānas, Gruzijas vai no kurienes, un viņi mēģina vienkārši teikt – nē, nē, nē, mēs esam no Jordānas, Libānas vai vienalga no kurienes, mēs esam ārzemnieki, nevis no padomju republikām. Vēl viņu stāstos pavīdēja atmiņas par neziņu, vai šeit nesāksies karš, un tāpēc viņi aizbrauca projām. Jo viņu reģionā vienmēr kā kaut kas, tā sākās pilsoņu karš. Viņi saka, ka līdz ar visu to nestabilitāti bija drošāk vienkārši braukt projām.
Žulijens: Tas ir interesanti, jo to, cik lielai daļai no šiem otrās paaudzes afrolatviešiem, kurus pazīstu kopš bērnības, ir šīs nepilnās ģimenes, es tā ļoti nejutu un nesapratu ilgu laiku, jo tie, kas šeit palika, pulcējās biedrībā "Afrolat", kas bija aktīva līdz pat 2000. gadu [pirmās desmitgades] vidum. Tur ir vairākas tādas atslēgas personas, tostarp Ingas intervētais Kristofers Ejugbo, kura vēstule ievada šī gada "Survival Kit" katalogu. Tajā burbulī, kur es augu, ģimenes bieži vien bija pilnas. Tomēr bija kaut kādi studenti, kuri bija atraduši veidu, kā turpināt dzīvi šeit. Lai gan tur atkal ir jāņem vērā, ka uz to mirkli
tas tiešām nebija vienkāršs uzdevums – atbraukt kā ļoti jaunam cilvēkam uz vienu no lielākajām pasaules valstīm, un tad viņa sabrūk, un pēkšņi vienkārši kaut kas notiek. Deviņdesmitie Latvijā nav mierīgs laiks ne pēc vieniem kritērijiem.
Tas, protams, ir bijis grūti. Es nezinu, kādēļ tik daudzi ir tagad aizbraukuši, tas arī ir labs jautājums. Mana tēva ģimene, piemēram, viņš ar savu sievu, manu brāli un māsu ir pārcēlušies uz Lielbritāniju relatīvi nesen – kādā 2016. vai 2017. gadā. Tad ir atkal jautājums –
vai tā Latvija, kas ir izveidojusies pa šo laiku, ir pietiekoši droša vai labvēlīga vide, lai šie paši cilvēki vēlētos to nodot arī saviem bērniem? Tur ir daudzi līmeņi, kā tāds [kūka] "napoleons" īstenībā.
Atklāt vairāk
Pastāstiet par procesu – kā jūs savienojāt arhīvu ar radošo interpretāciju?
Žulijens: Tas ir pirmais šāda veida darbs, ko veidoju. Ir ļoti daudz tādi "hit – miss", skatīšanās, kā to dara citi, konsultēšanās utt. Arhīvs, uzņemta fotogrāfija, glezna vai teksts var pastāvēt pirms tam, un jautājums ir par to intenci un skatījumu, kas to visu kārto. Manā gadījumā – ierakties savā un citu cilvēku ģimenes arhīvā un no tā mēģināt izveidot kaut kādu koherentu stāstu par to, kā tas varētu būt bijis, un stāstīt turklāt no tās pozīcijas, kur es zinu, kādas ir bijušas sekas manu vecāku izvēlēm deviņdesmitajos, un nu jau es saprotu, kāpēc viņi tādas ir pieņēmuši. Tur jau ir šī mākslinieciskā lieta. Es nedomāju, ka strādāšana ar arhīviem ir tīri vēsturiska vai tīri pašterapeitiska. Tas vienkārši var atklāt vairāk. Kā tas izpaužas manā darbā – galvenokārt ir fotogrāfijas, kuras esmu ieguvis vai nu no saviem vecākiem un radiem, vai vācis savu personīgo vēstures lietu, ar dažiem objektiem, kas ir, teiksim, spilgtas atmiņas vai spilgti mīti no tā laika manā dzīvē un arī citu cilvēku dzīvēs, kurus es intervēju. To visu papildina audio ieraksts, kurā ir tāds mazs stāstiņš, domraksts, apziņas plūsma vai saruna, kas to visu kontekstualizē.
Inga: Es prasīju, lai viņi sūta savas bildes no studiju perioda. Tur parādās šie dažādie aspekti, kā viņi, piemēram, rīko un brauc uz dažādiem festivāliem, dzied un dejo, dzīvo kopā teltīs. Viņi saka: "Mēs nākam no tik daudz dažādām valstīm, mums vajag parādīt to savu valstu kultūru." Viņiem tās draudzības ir. Kas likās interesanti – divi cilvēki man ir atsūtījuši, ka viņi gribētu atrast savus draugus Latvijā. Viens atsūtīja man vārdu un adresi no deviņdesmitajiem gadiem, līdz ar to es mēģināšu šo cilvēku kaut kādā veidā atrast, lai viņi atkal varētu sakontaktēties. Vienam no viņiem ir ap piecdesmit, viņš dzīvo Havanā, Kubā, kur viņš aizbrauca uzreiz atpakaļ. Es no vecām fotogrāfijām taisīju tādas kā novelcenes, kuras līmēju uz Vidzemes tirgus flīžu galdiem. Tā kā tās fotogrāfijas nav super pirmā svaiguma, un viņas ir mazlietiņ bojātas, izplūdušas, neasas, tad es tās vēl vairāk padaru tādas it kā netveramākas. Tā kā Žulim ir tās intervijas audio formā, tad es savukārt viņas drukāju. Tur ir arī pāris intervijas ar cilvēkiem, kurus es Rīgā tomēr satiku.
Izlikt atmiņas uz tirgus letes
Vai jūs, veidojot savus darbus, kaut kā iedvesmojāties no Vidzemes tirgus telpas?
Žulijens: Netieši atsaucoties. Viens no objektiem manā ekspozīcijā ir arbūzs, un tas ir saistīts ar ļoti konkrētu manas ģimenes stāstu, kas nepieder man, bet es to ļoti dzīvi varu iztēloties.
Stāsts ir tāds: kad mana mamma bija vēl stāvoklī ar mani, un viņa ar manu tēvu gāja uz Centrāltirgu iepirkties, kāda tirgus sieva ir nosaukusi manu mammu par "nēģeru mauku", un manas mātes atbilde ir bijusi – paņemt blakus stāvošu arbūzu un triekt to pret šīs sievietes galvu.
Tas ir, protams, baigais skarbums it kā, bet, no otras puses, tie arbūzi manā gadījumā ir kļuvuši par simbolu tam, cik reizēm brutāli, bet nepieciešami var būt aizstāvēt sevi un aizstāvēt cilvēkus, kurus tu mīli. Tādā ziņā tur ir saistība ar tirgus telpu kā tādu. No otras puses, protams, tirgus, pats tas interjers mazliet liek domāt par tirgošanos, par savstarpēju kaut kādu apmaiņu, par labumiem, un izlikt gan savu, gan citu cilvēku atmiņas un personīgos stāstus uz tirgus letes ir diezgan brutāli. Tajā pašā laikā, man liekas, ir kaut kas tāds tīrs un nomierinošs tajā, ka tās ir tās baltās flīzes, tāds neitrāls fons, uz kura to visu var raudzīt. Citas saspēles ar pašu tirgus telpu man, patiesību sakot, nav. Es viņu vienkārši novērtēju kā estētisku, foršu lietu. Var jau, protams, meklēt, vai kādam no maniem intervējamiem ir kādas īpašas atmiņas, saistītas tieši ar Vidzemes tirgu, bet tas jau būtu tā mazliet.. nejēgā.
Inga: Es vienmēr strādāju ar telpu, un Vidzemes tirgus, protams, nav arī tas baltais kubs, kas ir pierasts – tu atnes savas bildes, uzkar pie baltām sienām, un viss ir brīnišķīgi. Kad es tur aizeju, man uzreiz rodas asociācijas, kā es varētu izmantot šo te materiālu kaut kādā interesantākā veidā, nevis vienkārši nodrukāt pāris bildes. Nekad mūžā neesmu neko tādu darījusi, kā taisījusi uzlīmes uz flīzēm. Un tirgus saistībā.. Kā jau es teicu, man vakar viens puisis uzrakstīja, ka viņam deviņdesmito gadu sākumā esot bijuši draugi tieši no Vidzemes tirgus, un, ja es viņus varētu atrast, viņš būtu vienkārši nereāli pateicīgs, jo viņi tur ņēmās kaut kur pa to zivju paviljonu. Tāpēc es šodien iešu un parunāšu ar cilvēkiem, kas strādā tirgū, un pajautāšu, vai viņi zina kaut ko, ko es nezinu. Ja mēs runājam par attālinātajām draudzībām, tad viņiem tādas ir saglabājušās.
Neizsmeļamie tolerances meklējumi
Žulijen, kā tavs darbs iekļaujas "attālumu draudzību" kontekstā?
Žulijens: Tā kā mani interesē vairāk tieši cilvēki, kas ir šeit, Latvijā, kas šeit taisa savas nākamās ģimenes un kaut kādā veidā ir iesakņojušies, tad attālumu draudzību konteksts man ir tiešākais. Man ar citiem manas paaudzes afrolatviešiem ir ļoti daudz līdzīgu pieredžu, un tas sākumpunkts jau ir diezgan definējošs īstenībā ļoti daudziem – vai tā būtu profesionālā saistība, vai tas, kā šīs studentu draudzības ir noteikušas, kā tālāk aiziet dažādu ģimeņu ceļš. Bet tik un tā es ar lielāko daļu savu vienaudžu nedraudzējos, es viņus vairāk vai mazāk pazīstu, bet mums ir tāds kaut kāds ļoti liels kūtrums vienam ar otru tikties. Kaut kad, kad es taisīju to dokumentālo filmu, es saskāros ar to, ka ir pat tādi, kas saka: "Nē, mēs nevēlamies piedalīties, jo, nu kā… tu tagad taisīsi mūs par tādiem nabagiem, ja? Nu, mēs taču esam šeit jau savējie, nevajag mūs nekādā veidā izcelt. Lūdzu, vienkārši ej prom, nekustini." Es domāju, ka tajā laikā man bija ļoti svarīgi aizrakties līdz kaut kādai tādai notikumu traumatiskai versijai, kas varbūt arī atbaidīs cilvēkus. Tagad es vairāk skatos uz pagātni ar iejūtību, un tas ir arī mākslinieciski mazliet vērtīgāks skatpunkts.
Tās attāluma draudzības ir saites, kuras es vēlētos caur šo izstādi veidot ar citiem afrolatviešiem, kas ir man apkārt. Kas tajā visā ir vērtīgs skatītājam, kas nav afrolatvietis, varētu būt tieši šī perspektīva uz to,
cik īstenībā viegli ir, kad var pateikt: "Ah, es esmu latvietis, un kā latvietis es esmu piederīgs tam un tam kultūras kodam, tam un tam reģionam", vai dziesmu svētku laikā: "Es jūtu, ka tas notiek ar mani vēsturiskos vairākos līmeņos".
Kā tas pretnostatās tam, ka ir jāveido sava identitāte un uz šīs identitātes bāzes ir jāmēģina veidot jaunas attiecības. Tās ir divas dažādas stratēģijas tomēr. Nezinu, vai kāda no tām ir labāka par otru, nemāku teikt. Vai vieglāka par otru, bet tas, ka tās ir citādas, tas ir fakts.
Kādi ir jūsu interesantākie novērojumi, veidojot savus darbus?
Inga: Tajās mūsu sarunās šie cilvēki piemin to, kāds bija tolerances līmenis tieši viņu iekšējā komūnā. Protams, izejot uz ielas, viņus apsaukāja par "mērkaķiem", "nēģeriem", vienvārdsakot – viss rasistiskais spektrs, bet tajā pašā laikā komūnā, kurā viņi dzīvoja, tas tolerances līmenis esot bijis ārkārtīgi augsts. Līdz ar to arī šis aspekts, ko arī Žulis piemin, kā tie, kas palika, mēģināja iedzīvoties – tas nebija pats vienkāršākais process.
Tas, manuprāt, ir ārkārtīgi svarīgs aspekts, jo
mēs vēl joprojām runājam par šo toleranci, citādāko pieņemšanu mūsdienu sabiedrībā. Vēl joprojām tas viss ir aktuāli.
Žulijens: Tas laikam nebūtu nekāds lielais pārsteigums, bet tad, kad cilvēkiem ir jāskatās uz savu dzīvi kā uz mākslinieciski aplūkojamu objektu, tas vienmēr nāk ar lielām bailēm. To es novēroju pats pie sevis, un to es novēroju pie citiem cilvēkiem, ar kuriem es runāju par tieši šo arhīvu. It kā tie notikumi ir pietiekami seni un tajā pašā laikā tie ir tikpat nozīmīgi un intīmi kā vienmēr.
Sadzirdēt balsis, kurās nevienam nav ienācis prātā ieklausīties
Kā jūs redzat attiecības starp mākslu un sociālajām pārmaiņām? Vai māksla var būt jēgpilnu sabiedrības pārmaiņu katalizators?
Inga: Es pat nezinu, no kura gala lai sāk. Tā kā es parasti strādāju ar dokumentālām tēmām, es tos cilvēkus iesaistu, un sākumā ļoti daudzi negrib piedalīties, bet tad, kad piedalās, saprot, ka tas nav kaut kas tāds nesaprotams. Pēc tam viņi ir ārkārtīgi priecīgi, ka kāds iznes tos viņu stāstus.
Tu ieraugi kaut kādus citus aspektus, par kuriem tu nebūtu citkārt domājis vai tiem pievērsies. Līdz ar to es domāju, ka tam, ko mēs darām, ir jēga.
Žulijens: Ikdienā es strādāju biedrībā "Ascendum", un mums tieši tikko bija viens projekts, pie kura es esmu strādājis pusotru gadu, kura nosaukums ir "Māksla kā sociālas iesaistes instruments". Es esmu ārkārtīgi pateicīgs gan "Ascendum", gan arī teātra kuratorei Gundegai Laiviņai un mākslas zinātniecei Megijai Milbergai, ar kurām mēs gājām cauri visam šim procesam, jo no sākuma tas bija ļoti normāls jautājums manā prātā.
Es esmu pārliecināts, ka mākslas uzdevums nav veidot nekāda veida pārmaiņas. Mākslai ir cita veida uzdevumi.
Tie ir vairāk saistīti ar komunikāciju un dialogu veidošanu, bet – vai māksla var mainīt pasauli? Tiešā veidā, iespējams, ka nē. Taču arī tas, ko saka Inga, ka pēkšņi ir iespēja šajā dialogā ieklausīties balsīs, kas nav dzirdētas, un bieži vien ne tādēļ, ka tās ir nevērtīgas vai neinteresantas, bet vienkārši nevienam nav pat ienācis prātā tajās paklausīties.
No tāda aspekta mākslai ir milzīgs spēks sākt sarunu, iedot vispār kaut kādu telpu sarunām, kuras bieži vien citos apstākļos tiktu uzskatītas vai nu par nevajadzīgām, nepraktiskām, vai "ko tad es iegūšu, uzzinot, ka deviņdesmitajos šeit bija kaut kādi studenti", "kā tas ietekmēs iekšzemes kopproduktu?" Pieņemsim, šādi jautājumi, kas mākslas telpā vienkārši kļūst lieki, un mēs saprotam, ka mēs runājam par kaut kādām subjektīvām vispārcilvēciskām pieredzēm. Tādēļ, jā, pavisam noteikti mākslai ir iespēja kaut ko sociāli mainīt un bīdīt. Turklāt, mainīt ne tikai uz labāko. Propagandas māksla ir parādījusi, cik neticami iespējami ir veikt arī briesmīgas lietas ar kultūras palīdzīgo roku.
Svarīgākais ir runāt, un runāt godīgi
Par ko, jūsuprāt, ir svarīgi sarunāties šodien?
Inga: Māksla aizskar tik daudz un dažādas tēmas. Tas ir tik plašs spektrs, kurā mēs varam operēt. Vienmēr atradīsies kāds jautājums, par ko uzsākt sarunu. Šajā gadījumā tās ir tās attālinātās draudzības – kā mēs paskatāmies atpakaļ uz savu pagātni, pārvērtējam notikumus, skatāmies pirms kaut kāda laika, un kas ir mainījies. Līdz ar to, es domāju, ka tas ir neizsmeļams avots.
Žulijens: Personīgs novērojums par to, ko es un mans draugu loks domājām visu pagājušo gadu. Es domāju, ka tā pat varbūt nav konkrēta tēma, lai gan netrūkst lietu, kuras mums visiem kopā vajadzētu aprunāt. Sākot ar to, vai mēs vēlamies būt viendabīga homogēna masa, vai arī mums ir svarīgi dzirdēt citu cilvēku sakāmo. Pat tad, ja mēs viņus uzskatām, pieņemsim, par naidīgiem vai svešiem, bet iespējams, ka mums ir daudz kā kopīga. To es saku ne tikai afrolatviešu kontekstā, bet kaut vai latviešu – krievvalodīgo kontekstā, cilvēku ar īpašajām vajadzībām un pārējām grupām. Šīs attiecības ir vairākās frontēs. Es pats personīgi jutu, vēl pēc pandēmijas oficiālajām beigām kaut kādu gadu nespēju runāt. Respektīvi, man nelikās, ka tas ir kaut kas tāds, ko es varēšu atkal spēt, jo visu laiku ir kaut kādi ierobežojumi un sajūta, ka īstenībā jau mēs visi dzīvojam ļoti izolētas dzīves. Kā es varu tev kaut ko stāstīt, ja man nav ne mazākās nojausmas, kas tu esi? Tagad, šajā gadā man ir atkal atgriezusies personīgi tāda sajūta, un man liekas, ka arī kaut kur gaisā, ka tomēr kaut kas pamazām atplīst un atbrīvojas, un atkal var būt kopā ne tikai fiziski, bet arī kaut kādā mentālā veidā. Līdz ar ko, es domāju, ka
svarīgākais nav sarunas temats, svarīgākais ir runāt, un runāt godīgi. Nerunāt klišejās un tā, kā šķiet, ka vajadzētu runāt. Neko citu labāku es nevaru piedāvāt.
