Latvijas Mākslinieku savienības nams Daugavmalā, kas pirms 70 gadiem tika celts speciāli mākslinieku vajadzībām, pašlaik ir "Rail Baltica" būvdarbu liecinieks. Trokšņainā āra vide spēji kontrastē ar rāmo mieru iekštelpās, kur teju uz katras sienas ir kāds no Mākslinieku savienības vairāk nekā 16 tūkstošus lielās kolekcijas darbiem. Un tieši tajā balstās mākslinieces Sabīnes Verneres jaunās izstādes iecere.
Mākslinieku savienības pirmā stāva galerijā, kuras lielie logi veras uz Daugavu, smaržo pēc lineļļas. Cauri zālei izvijas tumšbrūnas koka konstrukcijas, kas atgādina gaisā levitējošus ziņojumu dēļus vai izlocītus rāmjus. Uz tiem satiekas Sabīnes Verneres gleznojumi un kanoniski Borisa Bērziņa, Līgas Purmales, Maijas Tabakas un citu mākslinieku darbi no Mākslinieku savienības krājuma. Tā piemēram, par Edgara Iltnera 1981. gada gleznu "Ūdens sterilizācijas sistēmas" māksliniece stāsta: "Šis man ir ļoti svarīgs darbs. Bērnībā es to ieraudzīju grāmatā, un ļoti skaidri atceros savu domu ceļu: jā, tā ir īstā māksla, tur ir viss! Pastozitāte, krāsas, figūras! Atceros, ka kopēju šo darbu un daudz par to domāju."
Visus vecmeistaru darbus Vernere izraudzījusies intuitīvi un emocionāli. Viņa turpina: "Lūk, pa kreisi – Aijas Jurjānes darbs. Aija Jurjāne ir mana pirmā glezniecības skolotāja. Rozentāla skolā, kad es, meitene no Kuldīgas, ierados sākt gleznot ar eļļas krāsām, viņa bija tā, kas mani ieveda šajā procesā. Ļoti nozīmīgs cilvēks."
Vecmeistaru darbi veido pusi no izstādes, otra ir pašas Verneres interesantie tušas gleznojumi uz papīra – gan deviņus metrus gari, kas izlokās cauri visai zālei, gan pavisam miniatūri darbi smagos marmora rāmjos.
"Tas ir no akmeņkaļu atlūzu čupām izķeksēts marmors. Man liekas pievilcīgs koncepts par to, ka kaut kas, kas ir bijis ļoti cēls un bagātību apliecinošs, pēkšņi tiek izmests, jo cilvēks to vairs nespēj lietot," stāsta Vernere.
Kādēļ šāda darbu saspēle? Sabīne Vernere atklāj, ka Latvijas Mākslinieku savienības bagātīgā kolekcija viņai ir mīļa jau kopš Rozentāla mākslas vidusskolas laikiem, kad jaunieši mācību ietvaros nāca šeit kopēt darbus: "Pēc daudziem gadiem, kad atgriezos no studijām ārzemēs, es sajutu vilkmi aktualizēt sev šo krājumu un daudz par to domāju. Mēs, mākslinieki, protams, domājam arī par to, kas ir Mākslinieku savienība, ko mums tas nozīmē. Jo mākslinieks jau patiesībā ir tāda vientulīga profesija: sēdēt vienam pašam darbnīcā un strādāt ir lielākā daļa no darba. Ar draugiem un kolēģiem runājām par šo mākslas vides kopības sajūtu. Un šī māja ir tas, kas to ilgstoši ir iemiesojis.
Es arī saprotu, ka tas, kas es esmu, visa mana skola un pieredze, ir būvēta uz šiem pamatiem. Visi mākslinieki, krājums, ēka – tie visi ir mans pamats.
Un šobrīd, kad pati esmu jauns profesionālis, es sāku arī sev uzdot jautājumus par savu vietu šajā vidē, par vēsturi un to, kā tā ietekmē mani šodien."
Pie šīm pārdomām Sabīne Vernere atgriezusies atkal un atkal sarunās ar draugiem un domubiedriem, kas veido arī šīs izstādes radošo komandu – tā ir mākslas vēsturniece Megija Mīlberga, mākslinieks un producents Aleksejs Beļeckis un dzejnieks un publicists Henriks Eliass Zēgners.
Viņi pārstāv šodienas divdesmit un trīsdesmitgadnieku paaudzi. Kādēļ viņiem ir interesanti veidot izstādi tieši Mākslinieku savienības telpās, kas nereti jaunajiem saistās vairāk ar pagātni, nekā mūsdienām? Henriks Eliass Zēgners stāsta: "Pirms sākām domāt par šo izstādi, nebiju bijis šajā ēkā stipri ilgi. Lai gan man no bērnības ir spilgtas atmiņas par, iespējams, pirmo izstādi, ko šeit skatījos – Birutu Delli divtūkstošo gadu sākumā, šeit tā īsti jaunā paaudze nav pieslēgusies. Bet tas arī ir loģiski, ka jaunie iet savus ceļus, nevis tur, kur tobrīd ir vidējā paaudze. Bet es domāju, ka mūsu kompānija pašlaik ir tādā fāzē, kur tie savi ceļi ir izieti un dumpinieciskā fāze ir mazliet beigusies. Kļūst arvien interesantāk domāt par vēsturi, par saslēgumu."
Aleksejs Beļeckis atzīmē: "Tas ir arī pašreflektīvs process. Neviens jau nerodas tukšā vietā, tāpēc ir svarīgi apzināties arī, kas ir tie, kas stāvēja pirms mums, no kā mēs esam radušies. Jo mēs daudz ko iegūstam neapzināti. Tādā ziņā Sabīnes soloizstāde, kas veidojas kā dialogs ar šiem darbiem... Sabīne šajā gadījumā ir kā metafora. Mēs viņas darbos redzam arī sevi, arī kā mēs paši ar šiem darbiem sarunājamies."
Vernere atzīst, ka just iepriekšējo paaudžu mākslinieku "mūri" aiz sevis ir ļoti svarīgi: "Tas ir viens no iemesliem, kāpēc bija tā vēlme un nepieciešamība te būt un to darīt."
"Man šķiet interesanti, ka tas cilvēks, kurš sarunājas ar šiem darbiem, ir tieši Sabīne Vernere," saka Megija Mīlberga. "Viņas darbi bieži vien aicina trenēt intuitīvo uztveri, domāt par to, kā mēs sajūtam vietu, par alternatīviem veidiem, kā uztvert situācijas. Un, skatoties uz šiem darbiem, tā vietā, lai attiektos pret tiem ar vieglu nosodījumu vai šaubām, Sabīne parāda, kā trenēt empātiju. To var pavērst arī pret šiem darbiem, krājumu un institūciju kopumā."
Lai gan Sabīnes Verneres darbi veido nozīmīgu izstādes daļu, mūsu saruna galvenokārt rit tieši par šo saspēli starp viņas mākslu un vecmeistariem. Doma par Mākslinieku savienības bagātīgo krājumu, kas pelnījis vairāk uzmanības arī šodienas jauno mākslinieku vidū, iedvesmojusi arī izstādes nosaukumu "Aklā zona".
Vernere skaidro: "Man ļoti patīk braukt garus gabalus ar automašīnu, un kādā reizē es ieraudzīju brīdinājuma uzlīmi uz fūres, ka aiz tās konkrētā leņķī veidojas aklā zona, kurā tā tevi neredz. Uz šosejas notiek šī lielā kustība, viss iet uz priekšu, bet tajā ātrumā uz ceļa ir kāds leņķis, kuru tu vienkārši nespēj ieraudzīt.
Tas man ļoti sakrita ar to sajūtu, ka mēs kā jauni profesionāļi ejam uz priekšu, viss notiek ātri, mēs skatāmies atpakaļ, un tomēr ir kāds leņķis, ko neredzam."
"Tur ir tāds paradokss: lai ieraudzītu to, kas ir aklajā zonā, tev ir vajadzīga lielāka distance. Tā ir fantastiska metafora: arī šeit, lai paskatītos, no kurienes mums "aug kājas", ir vajadzīga lielāka distance, jāpaiet ilgākam laikam, un tad tu pie tā atgriezies," uzsver Aleksejs Beļeckis.
Mākslinieki arī secina, ka darbā pie izstādes mainījusies viņu pašu attieksme pret Latvijas Mākslinieku savienību un tās nozīmi.
"Jo vairāk par to runā, jo vairāk tu saproti nepieciešamību pēc tās," saka Megija Mīlberga. "Šeit ir milzīgs krājums, kas parāda visus māksliniekus kopā. Neseno situāciju dēļ mums ir lielāka vilkme pēc kopības. Un mēs daudz domājam par Mākslinieku savienības potenciālu: kā vietu, kur māksliniekiem apvienoties, diskutēt, iespējams, lobēt arī savas intereses."
"Mēs arī daudz spriežam, piemēram, par to, kāda ir Latvijas mākslas kultūrpolitiskā situācija. Tur tā vienotā nozares balss īsti konkrēti neparādās, kad tai vajadzētu.
Vai tā ir tieši Mākslinieku savienība kā institūcija, vai arī vienkārši ideja par Mākslinieku savienību, bet mēs acīmredzot vienkārši jūtam vajadzību pēc tā," spriež Henriks Eliass Zēgners.
Taču mākslinieki uzsver: šīs izstādes mērķis nav kritizēt, bet gan svinēt dažādu paaudžu kopību un arī dot telpu sarunām, tāpēc izstādi papildinās publisko pasākumu programma.
Sabīne Vernere ir viena no vairāk nekā 800 pašlaik aktīvajiem Latvijas Mākslinieku savienības biedriem. Organizācijas ilggadējais vadītājs, tēlnieks Igors Dobičins par viņas un domubiedru veidoto izstādi izsakās ļoti atzinīgi: "Tas, ko viņa ar savu draugu kopu ir izdarījusi, šim brīdim ir ļoti nozīmīgs solis. Ne tikai viņai, bet vispār mākslas laukam. Uzbūvēt un producēt tik lielu izstādi ir ļoti atzīstams solis."
Mākslinieku savienības vairāk nekā 16 tūkstošu darbu lielā kolekcija pastāv kopš 1956. gada. Padomju laikos darbus iepirka LPSR Mākslas fonds, bet pašlaik mākslinieki tiek aicināti labprātīgi papildināt kolekciju, lai krājumā būtu pārskats par viņu daiļradi. Dobičins pieļauj, ka varbūt kādreiz tieši Sabīnes Verneres gleznas būs starp tām, ar kurām kā vecmeistaru kanoniem sarunāsies nākotnes jaunie mākslinieki: "Domāju, ka noteikti [lūgsim kādu darbu arī Sabīnei].
Viņas daiļrade ir tik ambicioza un spēcīga, ka ir jābūt tai atskaitei!"
Līdzās praktiskām lietām, kā vietu darbnīcām un bezmaksas iespēju izstādīt savus darbus Mākslinieku savienības galerijā, par galveno ieguvumu no dalības šajā organizācijā Igors Dobičins uzskata tieši kopienas sajūtu un iespēju saglabāt savus darbus nākamībai: "Tā biedrība ir tā, kurā mākslinieks jūtas piederīgs savai mākslas jomai. Un šeit ir tas resurss, ko mēs vienīgie ne tikai Baltijas reģionā, bet arī plašāk, esam saglabājuši: tas ir muzeja krājums. Mums vienīgajiem no radošajām biedrībām tāds ir."
Kopš 2000. gadu sākuma Mākslinieku savienības kolekcijai ir muzeja statuss, un pērn tas ieguva arī valsts akreditāciju. Organizācijas vadītājs lēš, ka tas ļaus vieglāk piesaistīt finansējumu augošās kolekcijas uzturēšanai un paplašinās kontaktu loku. Bet Sabīnes Verneres izstāde Latvijas Mākslinieku savienības namā būs skatāma līdz 10. septembrim.
