Izstādi veido dažādu gadu darbi. Tie nav izvietoti hronoloģiski, bet sajauktā secībā, veidojot interesantas saspēles.
Vecākais darbs ir no 1989. gada, bet paši jaunākie tapuši šogad.
Katram darbam izstādē ir sava nozīme, bet visi kopumā tie atklāj Diānas Dimzas-Dimmes mākslas raksturīgās tēmas – cilvēka saknes un identitāte, ticība, saikne ar dabu, esības noslēpumi. Vēl ļoti raksturīgi, ka darbos izmantoti un savienoti visdažādākie materiāli, tehnikas un izteiksmes līdzekļi.
Sava vieta izstādē darbiem, kas tapa pirms vairāk nekā trim gadiem izstādei "Mājvieta" Žaņa Lipkes muzejā, šobrīd tie vēl aktuālāki nekā tolaik, stāsta autore: "Tas bija vēl pirms tam, kad sākās aktīvā kara darbība Ukrainā. Man, starp citu, toreiz daudzi cilvēki pārmeta – nu, Diāna, priekš tam tās kara tēmas, priekš kam tas tev? Bet tad, kad pēc kāda laika sākās karš Ukrainā es teicu – lūk, priekš kam!
Un šai saistībā man svarīgas tēmas ir par cilvēkiem, kas riskē ar savu dzīvību, lai izglābtu citus cilvēkus, kas dalās ar savu mājvietu, riskējot ar savu dzīvību."
Nozīmīgu daiļrades šķautni atspoguļos darbi no izstādes "Ticības spektrs", kas vēstīja par dažādiem cilvēka ticības aspektiem, turpina māksliniece: "Par to, kā mēs ticam un kam mēs ticam. Kā mēs to izvēlamies, kā mēs uz to skatāmies, kā mēs viens otru par to kritizējam. Es pati esmu tāda kristiete ar stāžu, veca kristiete, un mani dzīve ir ļoti mācījusi – nebūt tik kritiskai pret citu ticības veidu vai ticēšanu."
Pati viņa pieder – kā pati saka – ļoti temperamentīgajai Marijas Magdalēnas baznīcas draudzei, kas ir dievnams ar stiprām sienām gan fiziski, gan garīgi: "Vienreiz man tā diezgan ciniski prasīja, ko tu dari tajā baznīcā? Es teicu – es eju sauļoties. Neviens gan tā īsti manu atbildi nesaprata, bet tā ir – tu tur aizej, paliec, te es esmu – Dieva tuvumā. Citreiz ir tā, ka tu neko nevari, spēka nav, un tad tu sēdi un, tā teikt, sauļojies."
Būs arī darbi no dzimtai veltītās izstādes "Dimzu DNS", no izstādes "Mirjama no Mangaļsalas", kas bija stāsts par viņas mammu, ko savulaik kara laikā kā mazu ebreju meitenīti no holokausta izglāba latviešu zvejnieka ģimene. Dzimtas vēsturei veltīts arī darbs, kas sastāv no divām fotogrāfijām, kurās abās redzama autores vecmāmiņa, vienā kā jauna, skaista sieviete, otrā – tikko pēc aiziešanas mūžībā.
Māksliniece pieļauj, ka kādam šī ideja var šķist arī mulsinoša, bet viņa kā māksliniece tajā ieraudzīja dziļāku simbolisku vēstījumu: "Normāli cilvēki, kad vecmāmiņas nomirst, viņas nemēģina nobildēt. Mākslinieks ir perverss radījums tomēr. Tā dzīves uztvere, tā domāšana tomēr ir pilnīgi cita. Tad, kad ome nomira, viņai bija jau pāri par 100 gadiem, un viņai visas krunkas izlīdzinājās. Viņa palika ļoti tāda smuka un faktiski laimīga, kad ir prom."
Diāna Dimza-Dimme ir no tiem māksliniekiem, kuri uzskata – mākslā nav jābāzējas tikai uz skaisto un estētisko, mākslā drīkst runāt par visu: "Ja māksliniekam vajag uzlikt, es atvainojos, kakas uz paplātes, tad tas ir jādara. Bet tas tad ir arī jādara patiesi. Es pieņemu, ka var būt viss, jebkas.
Kas ir garīgs, kas ir negarīgs? Kas ir Dieva radīts, un kas ir Dieva neradīts? Nu, tagad uzvilksim tās robežas… Es gribu redzēt, kas to var izdarīt!
Man patīk psihi mākslinieki īstenībā. Jo viņi izrauj mūs ārā no tāda paštīksmināšanās patosa bišķiņ."
Komentējot izstādes nosaukumu "Piedzimšanas diena", māksliniece atzīst, ka viņa tajā ietver arī pateicību, jo tā ir liela laime – piedzimt, un arī tā ir liela laime – piedzimt tieši Latvijā: "Mums ir skaista daba, mums ir īstenībā brīnišķīgi cilvēki, arī bagātīga vēsture, interesanta māksla, mēs neesam daudz, mēs neskrienam viens otram virsū. Ir labi. Šeit ir ļoti labi dzīvot."
Diānas Dimzas-Dimmes 60. jubilejas izstāde "Piedzimšanas Diena" Kalnciema kvartāla galerijā būs skatāma 27. aprīlim.
