Darbdienas rītā Latvijas Radio dodas uz slaveno Šķērsielu, jo ir vēlme tikties ar Tālivaldi Margēviču tieši tajā vidē, kas cieši saistīta ar grāmatu. Šķērsiela sagaida klusa un rimta. 13.numuru izdodas atrast ātri, un tā ir necila, neliela, ar baltiem ķieģeļiem apšūta māja uz ielas stūra, bet nojaušams, ka šis necilais nams glabā ļoti sarežģītus un skarbus likteņstāstus.
"Tā ir tā mājiņa, jā, jo faktiski šis ir viens gruntsgabals," ar apliecinājumu, ka izdevies atrast pareizi, pretī nāk Tālivaldis Margēvičs. Šobrīd viņš dzīvo blakus mājā, bet pieminētajā ēkā uz stūra aizvadījis savu bērnību: "Tai laikā es biju maziņš, es nezināju, ka tieši šai vietā dzīvoja ļoti neparasta persona, pretrunīga persona - Eduards Bērziņš, kas no vienas puses bija humānists, mākslinieks, no otras puses - kļuva par milzīgas lēģeru sistēmas priekšnieku Kolimā."
Māja Šķērsielā 13 glabā kādu ļoti savdabīgu un simbolisku liecību par Eduarda Bērziņa mākslinieka gaitām, kas redzama arī no ārpuses, un tas ir vēdlodziņš, kas aizsists ar gleznu. Padomju laikos kāds mājas iemītnieks Bērziņa gleznu atradis bēniņos un izmantojis gluži praktiskām vajadzībām.
"Redziet, kur ir! Reāla Bērziņa glezna, un tas jau arī ir brīnums, ka nu jau vairāk nekā pusgadsimtu tur sitas lietus iekšā un sniegs, un tomēr, jūs redzat, tur ir saglabājusies daļa no ainavas. Romānā par to ir stāstīts, tā ainava bija ļoti līdzīga Purvītim, jo Bērziņa mīļākais ainavists bija Purvītis. Viņš kādu laiku bija arī Purvīša skolnieks Rīgas mākslas skolā," stāsta Tālivaldis Margēvičs.
Ar šo gleznu ļoti cieši saistīts viens no romāna pavedieniem. Bet kopumā romāns dod iespēju uz Latvijas vēsturi paraudzīties no cita redzesleņķa nekā ierasts, jo, lai arī cik netīkami ir apzināties, ka latvietis bija tik milzīga lēģera priekšnieks, fakti liecina, ka viņš bija no sistēmas standartiem ļoti atšķirīgs cilvēks, tāpēc atšķirīga bijusi arī sistēma viņa vadītajā Kolimas nometnē.
"Par to, ka viņš bija humānists, raksta krievu disidents Varlams Šalamovs, kurš bija šokā par to. Nekādas dzeloņdrātis, tīras barakas ar baltiem aizkariņiem, tas ir redzams arī kinohronikas kadros. Ar palagiem, normālu gultasveļu. Viņš ap sevi pulcināja māksliniekus, nelika viņiem nekādus smagus darbus darīt, izveidoja darbnīcas, tāpat veidoja skolas, kurās profesori, politiski ieslodzītie, mācīja. Tie ir fakti. Par Bērziņu Krievijā nepārtraukti raksta. Tur četri cilvēki mēģinājuši romānus uzrakstīt, bet diemžēl visi gāja bojā, nepabeidzot darbu," stāsta Tālivaldis Margēvičs.
Rakstot šo romānu, viens no Tālivalža Margēviča mērķiem bijis atklāt, cik dažādi cilvēki var būt un cik dažādi rīkoties vienos un tajos pašos, arī visskarbākajos apstākļos. Autors gan pieļauj - droši vien netrūks cilvēku, kuriem viņa grāmata nebūs pieņemama.
"Es jau esmu dzirdējis tādas atsauksmes, ka es viņu rādu pārāk pozitīvu. Es šeit uzreiz gribu pateikt arī tiem cilvēkiem, kas redzējuši filmu "Šķērsiela". Mēs ne slavinām, ne tiesājam. Mans uzdevums ir izstāstīt stāstu, balstoties uz pieejamiem materiāliem. Es vienkārši stāstu par ļoti spēcīgu personību, kas beigās salūst, bet nav mans uzdevums teikt, ka viņš ir labs vai slikts. Man nav tiesību viņu tiesāt, tas vispār nav ne literatūras, ne kino mākslas uzdevums," pauž Tālivaldis Margēvičs.
Kā vēstīts, līdzās Eduarda Bērziņa dzīvesstāstam romāns izseko arī viņa dzimtas liktenim. Kopumā grāmata aptver laika posmu no 20.gadsimta sākuma līdz pat 2015.gadam. Grāmatu papildina unikālas fotogrāfijas, ko autoram uzticējusi Bērziņa mazmeita Marina.
