Kristīne Ulberga: Romānu «Tur» rakstīju ar mīlestības un Dieva klātbūtni

Grāmata par cilvēkiem, kas atļāvās aizmukt no padomju laika ikdienas, lai meklētu gaismu – tā kodolīgos vārdos var raksturot Kristīnes Ulbergas tikko klajā nākušo darbu „Tur”. Tas iekļaujas vēstures romānu sērijā „Mēs. Latvija, XX gadsimts” un vēsta par pagājušā gadsimta 80. gadiem. Romāns balstās patiesos notikumos, un tā centrā ir domubiedru komūna, kas dzīvoja pēc saviem noteikumiem pašu izveidotā vidē – mājās „Vadaiņi” purvaina meža vidū Smiltenes apkaimē.

Ar Kristīni Ulbergu tiekamies Mežaparkā, pie daudzdzīvokļu mājas, kurā viņa dzīvo un šobrīd auklē savu deviņus mēnešus veco meitiņu. Mazulīti tobrīd pieskata Kristīnes draugs, bet mēs sarunai iekārtojamies uz saules apspīdēta soliņa mājas priekšā. Lielākā daļa romāna tapusi šeit, Mežaparka mājā, un tās Rīgai neierasti klusajā apkārtnē.

Kristīne Ulberga: „Ir tapusi grāmata mājās, pie Ķīšezera, vēl šur tur. Mēs te ar mazo ejam staigāt, un arī daudz ir domāts, staigājot ar ratiņiem un arī pirms ratiņiem, nesot lielo, mīļo vēderu."

"Rakstīju es ar mīlestības un Dieva klātbūtni, un tas radīja tādu drošības sajūtu, ka tas, ko es daru, ir pareizi, un vēl joprojām šī sajūta nav beigusies,” atklāj rakstniece.

Kristīnes Ulbergas romāns balstās patiesos notikumos, par ko viņai daudz stāstījuši gados par viņu daudz vecākie draugi, šo notikumu dalībnieki un aculiecinieki. Proti, 80.gadu vidū Vides aizsardzības klubs veica akciju – apzināja vecās, pamestās mājas Latvijas laukos. Starp aktīvistiem bija arī mūziķis Andris Černovs, kurš uzgāja kādu māju dziļi purvainos mežos Smiltenes apkaimē, un nevis to uzskaitīja, bet kopā ar bariņu domubiedru sāka to apdzīvot – un tur izveidojās tāda kā radošo cilvēku komūna, norobežojusies no padomju dzīves ikdienas. Daļēji grāmatas varoņi ir šīs autsaideru komūnas cilvēku prototipi.

Kristīne Ulberga: „Tie bija vienkārši jauni cilvēki, nomukuši no tās realitātes, kurā viņi negribēja atrasties. Padomju laikos daudzi varbūt to negribēja, citi atrada ceļu, kur nomukt, citi – ne, bet tā tas visos laikos ir bijis, ka ir pamatmasa, kas neko neatrod, jo nemeklē. Bija tāds termins „sarunas un vīna dzeršana piepīpētās virtuvēs”, kādreiz padomju laikos cilvēki tā darīja, bet viņi tomēr arī baidījās pulcēties, un tas nams bija ļoti laba platforma, kur būt. Tas bija dziļi mežā, mašīnas tur piebraukt nevarēja. Viņi varēja tur dalīties ar izlasīto, muzicēt, meditēt – par to visu grāmatā ir."

Tā kā mūziķi Andri Černovu, kurš bija komūnas līderis, grāmatas autore personiski nepazina, par līdera prototipu viņa izmantoja kādu citu ļoti spēcīgu personību Vladimiru Stepanovu, kuram viņas dzīvē bijusi ļoti nozīmīga loma – kā uzsver Kristīne – visi, kas viņu kaut reizi satikuši, nekad neaizmirsīs gaismu un spēku, ko šis cilvēks nesa.

Kristīne Ulberga: „Es esmu piedzīvojusi atmosfēru, kas bija ap viņu. Tā ir neatkārtojama, un to nevar pat nodot, bet es centos, nu, redzēs, kā lasītāji to pieņems, arī tie, kuri pazina Vladimiru Stepanovu – lielo, diženo cilvēku."

Komūna namu meža vidū apdzīvoja no 80.gadu vidus līdz 90.gadu sākumam, kad līdz ar pārmaiņām valstī tā beidza pastāvēt. Rakstot grāmatu, autore uz turieni aizbrauca un atrada māju jau teju pilnīgi sagruvušu, līdzi no tās paņēma naglu, kura, rakstot grāmatu, visu laiku viņai atradās acu priekšā.

Mājas atmosfēru vēl joprojām labi raksturo fotogrāfijas, kas no tā laika saglabājušās, un viena no tām – kurā redzams krauklis Rama – arī likta uz grāmatas vāka.

Kristīne Ulberga: „Krauklis, kuru, cik es zinu no stāstiem, Andris Černovs bija paņēmis no Zooloģiskā dārza, jo cilvēki viņam bija apgriezuši spārnus. Un vai šīs mājas noskaņas iespaidā, vai kā, neticami, bet Ramam atauga spārni vienā brīdī un viņš aizlidoja. Rama grāmatā ir tāds slēptais simbols. Ko es gribētu teikt lasītājam par šo grāmatu? To lasot, varbūt der saprast, ka, tikai dzīvojot dzīvu dzīvi un meklējot un nebaidoties, var pie kaut kā nonākt. Būtībā kā tajā nodeldētajā teicienā – kas meklē, tas atrod."

Grāmatas pēcvārdā autore arī uzsvērusi, ka viņas stāsts ir par cilvēkiem, kuri ir sapratuši atšķirību starp gaismu un tumsu sevī un prot tumsas mošķi iedzīt stūrī un pielikt tam pie rīkles zelta šķēpu.

0 komentāri
Pievienot komentāru
Jaunākie
Populārākie
Interesanti