Tieši mājas ir viens no sirmās rakstnieces spēka avotiem, un tur joprojām rosīgi rit viņas ikdiena. Rakstīšana vislabāk vedas tieši agrajā rīta cēlienā, turpretī pēcpusdienas stundas tiek atvēlētas tulkošanai no lietuviešu valodas. Pa vidu ir pusdienu gatavošana ģimenei un arī ciemiņiem, jo viesmīlība ir viens no “Mačkalnu” zelta likumiem. Agrajos vasaras rītos rakstnieci vēl aizvien vilina tuvīnā meža baravikas un darbi sakņu dārzā. Daina Avotiņa sevi ar lepnumu dēvē par zemnieci, bet “Mačkalnus”, kur saimnieko viņas meita Sarma, – par ģimenes ciematu, jo tur savu vietu, kur pielikt roku un pavadīt brīvos brīžus, ir atraduši arī viņas mazbērni.
Tā nu, ražīgi strādājot, pēdējos gados “Mačkalnos” tapuši seši „Apgāda Zvaigzne ABC” romāni (triloģija “Kad lausks cērt”, “Jūlija” un “Rūdis”, kā arī “Vīramāte”, “Dzērvju svētība”, “Divas koka karotes un roze”), dzejoļu krājums “Tikšanās” un atmiņu grāmata par Ojāru Vācieti un Imantu Ziedoni “Mani spēka pīlāri”.
Jaunā romāna “Nezūdošā vērtība” pamatā, kā jau lielākoties Dainas Avotiņas darbos, ir konkrēta cilvēka dzīvesstāsts, papildināts ar pašas rakstnieces atziņām un, kā allaž, pausts viņas bagātīgajā, tēlainajā valodā.
Romāna galvenās varones Sniedzes dzīvē ir daudz zaudējumu. Vēsturiskie apstākļi – karš un sarežģītie pēckara gadi – atņem viņai tuviniekus, mājas, izglītības iespējas, taču likteņa lemtie dzīves ceļi (bēgļu gaitas, nonākšana kureliešu partizānu nometnē, garais ceļš mājup) pretī dod dzīves rūdījumu un ļauj sastapt daudz labu cilvēku. Un galvenais, Sniedzei izdodas saglabāt sirds skaidrību un labestību un pašu svarīgāko, nezūdošo vērtību – dzimto zemi.
Mūža nogalē Sniedze, kopā ar mazmeitu atgriezusies vietā, kur reiz stāvēja viņas dzimtās mājas, dalās pārdomās: “Kā viss dzīvē mainās! Mājas sagrūst. Sils, vai redzi, nocirsts, bet saaugušas jaunas priedītes. Cilvēks noveco un mirst. Citi nāk vietā. Tikai zeme, labā zeme paliek un nemainās. Tā ir vienīgā pasaules un cilvēka mūža nezūdošā vērtība.”
