Šīs grāmatas ir – poļu rakstnieces Joannas Rudņanskas darbs "Brigitas kaķenīte", ko latviski tulkojusi Ina Strautniece, un pašmāju autores Lilijas Berzinskas grāmata "Kā Mizgrauzis atrada mīlestību", kam ļoti svarīga pievienotā vērtība ir pašas autores sirsnīgās ilustrācijas.
"Brigitas kaķenīte"
Pēdējos gados lasītas vairākas ukraiņu autoru grāmatas, kurās karš ir skatīts ar bērna acīm, daudziem būs zināma arī mūsu kolēģa Dzintara Tilaka grāmata "Zlatas ceļš", kuras centrā ir 13 gadus vecās ukraiņu meitenes pārdzīvojumi, ko viņas dzīvē ir radījis karš.
"Brigitas kaķenīte" arī ir grāmata par karu no bērna skatupunkta. Tikai stāsts ir par Otro pasaules karu un notikumiem Varšavā. Grāmatas galvenā varone ir poļu meitene Helēna, viņai ir seši gadi, kad vācieši uzbrūk un okupē Varšavu. Helēna piedzīvo gan bombardēšanu, gan uzlidojumus, redz visapkārt sagrautās mājas, bet ar sava bērna iztēli viņai daudz kas šķiet citādi, nekā to redz un saprot pieaugušie. Drošību viņai dod tas, ka blakus ir mamma un tētis.
Sākotnēji, kad ielās parādās vācu žandarmi, Helēnai it nemaz nav bail, jo viņas tēvocis ir vācietis, viņai liels draugs, kurš viņu allaž cienā ar konfektēm. Bet tomēr vienā brīdī viss kļūst citādi, jo mazā Helēna kļūst par liecinieci kāda ebreja nošaušanai uz ielas. Kopš tā laika viņai ir paniskas bailes no vāciešu melnajiem spožajiem zābakiem, kas viņai saistās ar šo šausminošo gadījumu. Drīz atklājas, ka arī viņas tēvocis ir kļuvis par esesieti un mēģina pierunāt arī viņas tēvu sadarboties ar okupācijas režīmu.
Tēvs nepiekrīt, tas vien jau ir risks, bet pēc tam Helēnas ģimene riskē vēl daudz vairāk, jo viņas vecāki kļūst par ebreju glābējiem. Vecāki to dara ļoti slepeni, un dažreiz pat neiedomājas, ka mazā Helēna redz un saprot daudz vairāk, nekā viņi iedomājas.
Kāpēc grāmata saucas "Brigitas kaķenīte"? Brigita ir ebreju meitenīte, kurai ar visu ģimeni jādodas uz geto, kur kaķi nedrīkst ņemt līdzi, un tā trīskrāsainā kaķenīte nokļūst pie Helēnas. Viņas kļūst par lielām draudzenēm, un kaķenīte vairakkārt pasargā Helēnas ģimeni no draudošajām briesmām, kad esesieši gandrīz jau nāk uz pēdām ebreju slēpnim, kas, protams, nozīmētu arī Helēnas ģimenes bojāeju.
Vēlāk izrādās, ka izdzīvot – brīnumainā kārtā – izdevies arī mazajai Brigitai, un kādā brīdī viņas visas jau pilnīgi citos apstākļos satiekas un atkal tieši kaķenīte ir tā, kas saved viņas kopā.
Grāmata ir stāsts par to, cik krasi karš visu pārvērš, cik nežēlīgi tas pārbauda cilvēkus un cilvēku attiecības. Arī tuvāko draugu un ģimenes starpā. Poļu literatūras kritiķi to raksturo kā daiļliteratūru bērniem, kas sevī apvieno līdzību, maģisko reālismu un postmodernu pasaku.
Grāmatas autore Joanna Rudņanska sarakstījusi nedaudz, taču gandrīz visi viņas darbi saņēmuši literāras balvas, tostarp titulu "Polijas gada grāmata".
"Kā Mizgrauzis atrada mīlestību"
Lilija Berzinska savukārt ir Latvijas Literatūras gada balvas laureāte – balvu viņa pirms vairākiem gadiem saņēma bērnu grāmatu kategorijā par darbu "Skelets skapī".
Tas iekļaujas grāmatu sērijā par kāda jūrmalas ciema neparastajiem iemītniekiem un viņu attiecībām. Pati autore ir teikusi, ka viņa šos personāžus sastop, staigādama pa lībiešu jūrkantes takām. Tie, kas lasījuši šīs sērijas grāmatas, zinās, ka viņu vidū ir labsirdīgais un ēdelīgais Krakāns, zinātņu fans Acainis, bākas uzraugs Boiks un daudzi citi. Kas ir šīs radības un kādas tās izskatās, to ļoti labi var ieraudzīt pašas autores zīmējumos.
"Kā Mizgrauzis atrada mīlestību" ir jaunākā no sērijas grāmatām, un tajā uzzinām, kā Krakāns iedzīvojās bailēs un kā viņam tomēr galu galā tās izdevās uzvarēt. Kā Boiks sāka par daudz klausīties pasaules trokšņos un gandrīz pazaudēja savu iekšējo melodiju. Vai kā Mizgrauzis gandrīz pazaudēja mīlestību, jo pārāk baidījās no iespējamās vilšanās. Viņš arī redzams uz grāmatas vāka – mīļi piespiedis savu mīlestību pie krūts, jo tomēr izvēlējies un uzdrošinājies mīlēt.
Kā allaž no Lilijas Berzinskas pasakām aumaļām pludo sirsnība un mīļums.
