Veldzējošu stāstu vakars "Es esmu rakstnieks" Rīgā pulcēja rakstošos, lasošos un klausīties gribošos. Autori dalījās ar jaunākajiem stāstiem, kas sacerēti par sevi, dzīves novērojumiem un vienkārši smieklīgām situācijām. Atbilde uz jautājumu, kas nepieciešams, lai rakstītu, katram ir sava.
Rakstniece Ilze Jansone stāsta: "Es varētu atbildēt ar to populārāko atbildi – ļoti izturīga pēcpuse, lai varētu daudz sēdēt, rakstīt un pārrediģēt, un pārlabot. Bet droši vien ir jābūt kaut kādai interesei, kas notiek apkārt, par pasauli, par cilvēkiem, un pilnīgi noteikti trešā komponente ir mīlestība pret valodu."
"Tad, kad es rakstu, man prātā ir mans iztēles lasītājs, un es domāju par to, lai kaut kādā veidā nostātos dialogā ar šo cilvēku, bet es vienmēr nostājos dialogā ar cilvēku caur tekstu," teic Jansone.
Savukārt Andris Zeibots atklāj: "Savus darbus es būvēju tā, ka es uzdodu jautājumus. Un šos jautājumus pat ne es uzdodu, bet pasaule uzdod, un tad es meklēju uz tiem atbildes, rakstot tekstus. Šīs attiecības ar pasauli – jautājums, atbilde – ir plūstoši mainīgas."
Vakara diskusijās izskanēja, ka būtiska ir vēlme rakstīt, sajūta, ka izdodas un ka rakstītais ir saprotams ne tikai sev, bet arī citiem. Pasaulē neesot rakstnieku trūkuma, to varētu būt pat vairāki miljoni.
Rakstnieks Arno Jundze uzskata: "Tur vajag kaut kam iedzimtam būt. Ja tev būs viss, ideāli priekšnoteikumi – skaists rakstāmgalds, burvīga istaba – vajadzētu uzrakstīt kādu šedevru, bet tur nekas nesanāk. Man ir svarīgi sajust lasītāju, man ir svarīgi arī sajust otrpus ekrānam, joprojām, skatītāju. Un esmu tā iekārtots, bet pieļauju, ka kādam to arī nevajag. Varbūt tā rakstīšana ir ceļš?"
Starptautiskais literatūras festivāls "Prozas lasījumi" turpināsies līdz svētdienas vakaram.
