Kim? Laikmetīgās mākslas centrā pagājušo piektdien bija ieradušās viešņas no Igaunijas – Merilina Talumā un Annika Totsa ar vērtīgu kravu – kolēģa Kerta Vīarta (Kert Viiart) dizainēto grāmatu "Tavs laiks ir mans laiks". Izdevušas grāmatu par igauņu mākslinieku darbavietām, studijām, abas mākslas kuratores 2019. gadā spontāni izlēma pētīt Baltijas māksliniekus, kuri mīt ārzemēs.
"Mūs interesēja, ko viņiem nozīmē mājas, kādi ir piederības aspekti, kā nomadiskais dzīvesveids ietekmē viņu mākslas prakses," stāsta Annika Tosta.
"Izvēlējāmies 18 māksliniekus, to vidū ir arī divi duo. No 90. gadiem līdz mūsdienām Baltijas valstis ir pieredzējušas daudzus emigrācijas viļņus, daudzi cilvēki, īpaši gados jauni, ir pārcēlušies uz ārzemēm vai dzīvo starp dažādām valstīm.
Mākslas vide Baltijā ir plaukstoša, bet tajā pašā laikā te nav pietiekami daudz institūciju un galeriju, un mākslas tirgus nav tik liels, lai tikai ar mākslinieka darbu izdzīvotu,"
teic Merilina Talumā.
Viņas sāka "kartēt" Baltijas izcelsmes māksliniekus ārzemēs, pievērsās arī individuāliem stāstiem. Pirmā grāmatas sadaļa vēsta par mākslas talantiem, kuri emigrējuši jau pagājušā gadsimta 90. gados, kad trīs Baltijas valstis tikko atguva neatkarību. Vairākos gadījumos tā pat nav bijusi apzināta izvēle, likteni izšķīruši vecāki, aizvedot viņus līdzi vēl bērnu vecumā. Šāda tendence visspilgtāk iezīmējoties lietuviešu mākslas aprindās – ir rinda mākslinieku, kuri piedzimuši šajā kaimiņvalstī, bet uzauguši Amerikā, Ņujorkā.
Otrā grāmatas daļa veltīta tiem, kuri ar katru kāju stāv citā valstī, piekopj mūsdienu nomadismu, kā to definē autores. Savukārt pēdējā daļa stāsta par tiem, kuri pavisam nesen atgriezušies dzimtenē.
"Mēs sapratām, ka viens pētījumu virziens ir – mākslinieki, kuri ir atgriezušies, lai atrastu drošāku mītni pēc Covid-19 krīzes un Ukrainas kara sākuma. Tas ir pēdējā laika migrācijas vilnis, kuri atgriežas savās sākotnējās mājās," atzīmē Talumā.
Autores skaidro, ka nepretendējot uz pilnīgu patiesību, mērķis vairāk esot iezīmē tendences strauji mainīgajā pasaulē.
"Sākotnējā ideja bija atrast fotogrāfu, kurš dokumentēs mākslinieku dzīvesvietas visapkārt pasaulei, bet tā bija "pirmskoronas" ideja. 2020. gada janvārī [Latvijā dzimusī, bet Igaunijā dzīvojošā] fotogrāfe Diāna Tamane ieradās Viļņā, lai dokumentētu Linas Lapelītes studiju, taču pēc diviem mēnešiem sapratām, ka neviens vairs nekur neceļo…" atceras Talumā.
Tad autores izlēmušas ilustrācijām lūgt pašu mākslinieku vizuālās esejas, un ir ļoti apmierinātas ar rezultātu. Viņas uzsver, ka grāmata nav tik daudz mākslinieku portretējums, cik pētījums par emigrācijas tēmu. Tajā iekļauti arī teksti, ko rakstījusi Sandra Skurvida, lietuviešu mākslas kritiķe un kuratore, kura pati dzīvo Ņujorkā jau kopš 90. gadiem, un latviete Inga Lāce, kas pasaulslavenā Ņujorkas Modernā mākslas muzeja MOMA ("The Museum of Modern Art") starptautiskajā programmā pētījusi procesus Centrālajā un Austrumeiropā.
Lāce, kuras iepriekšējie pētījumi Latvijas Laikmetīgās mākslas centrā saistījās ar māksliniekiem, kas emigrēja 2. pasaules kara laikā, analizējusi Latvijas mūsdienu emigrantu pieredzi, kā viņa pati saka – ieskatījusies dažādās emigrācijas sejās: "Es pati esmu dzīvojusi gan Parīzē, gan Amsterdamā, arī starp Ņujorku un Rīgu. Ja tā ir brīva izvēle un nav trimda, es pilnīgi saprotu, ka man abas vietas ir vajadzīgas – tas, ko tev dod Ņujorka un Amsterdama, apmaiņas un jauno ideju virpuļa ziņā nav salīdzināms ar to, kas jebkad notiks Latvijā. Taču tas, kas notiek Latvijā, ir kaut kas cits – tas īstenībā arī ir ļoti nozīmīgi."
Grāmatas "Tavs laiks ir mans laiks" atklāšanā runāja arī mākslinieks Viktors Timofejevs, kurš 1997. gadā, četrpadsmit gadu vecumā no Rīgas devās vecākiem līdzi uz Ameriku, mākslas izglītību ieguva Ņujorkā un Roterdamā. Ir piedalījies "No Moon" projektu telpas dibināšanā Bruklinā, izstādījies Nacionālajā galerijā Prāgā, 14. Baltijas triennālē Viļņā, Ludviga muzejā Budapeštā, "Bozar" galerijā Briselē un Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā Rīgā.
Timofejevs stāsta: "Mums ir tāds tīkls. Baltijas tīkls. Viņi visi ir mani draugi – no Parīzes, no Berlīnes…" Māksla viņu ir atvedusi atpakaļ: "Mākslas projekti, dzīve, ģimene un vienkārši tādi lieli jautājumi par nākotni. Kur es gribētu dzīvot, kā es gribētu dzīvot savu dzīvi? Es gribu sākt ģimeni, bet Ņujorkā to darīt ir ļoti grūti."
Viņš atzīmē, ka Ņujorkā un Parīzē ir ļoti dārgi dzīvot. Latvijā arī ir dārgāk, nekā bija agrāk, bet ir mazliet lēnāk – ritms palīdz radošajam darbam, un arī dvēseles mieram. "Tādēļ es esmu šeit šovasar," atklāj Timofejevs.
Mākslinieks pavisam drīz atgriezīšoties dzimtenē arī ar izstādi, bet grāmata, kur atrodams viņa stāsts, iegādājama ISSP galerijā Rīgā un Sporta pils dārzu kioskā.
