ĪSUMĀ:
- Lielākoties partiju pārstāvji uzskata – Kultūras ministrija ir jāsaglabā
- Vai pieaugs kultūras darbinieku atalgojums?
- Kādas turpmāk būs nevalstisko organizāciju un politiķu attiecības?
- Diskusiju dalībnieki vienprātīgi uzskata – koncertzālei Rīgā un Laikmetīgās mākslas muzejam jābūt
- Kultūrpolitikas kvalitāte ir atkarīga no pašu lēmumu pieņēmēju izpratnes par kultūru
- Nepieciešams vairot arī pašu kultūras darbinieku izpratni par kultūras mehānismiem
Lielākoties partiju pārstāvji uzskata – Kultūras ministrija ir jāsaglabā
Vispirms – jautājums par nozares pārvaldības pašiem pamatiem, kas pie apvāršņa parādījies visai negaidīti un diez vai citkārt tiktu maz apspriests, ja ne viena konkrēta partija…
““KPV LV” uzskata, ka Kultūras ministrijai kā vienībai nav jābūt…” saka aktieris Ivars Puga, kurš partijai pievienojās šajā vasarā. Viņš gan steidz paskaidrot, ka neesot domas likvidēt atbildību par nozari, vien pārcelt to zem Sociālo lietu ministrijas. Tomēr diskusijas laikā nonāk tādā kā pretrunā ar paša teikto, paužot cerību, ka darbu turpinās šā brīža kultūras ministre no Nacionālās apvienības.
“Mums šajā sarunā sēž pašreizējā kultūras ministre Dace Melbārde, un es uzskatu, ka viņai jāturpina vadīt Latvijas kultūras dzīvi,” turpina Puga.
Pārējo partiju pārstāvju nostāja ir vienota – Kultūras ministrija jāsaglabā.
“Likvidējot Kultūras ministriju, faktiski mēs satricinām Latvijas valsts pamatus, jo kultūra ir tā, ar kuru visvairāk 21.gadsimtā mēs definējam Latvijas valsti un latviešu nāciju,” uzskata Dace Melbārde (Nacionālā apvienība).
Tāpat domā arī Inga Goldberga (“Saskaņa”): “Tie jautājumi, kas tiek pārraudzīti no Kultūras ministrijas puses, ir ļoti svarīgi mūsu valstij, tāpēc pat divu domu nevar būt.”
“Darba apjoms, ko veic Kultūras ministrija, ir tikai audzis, jo klāt nākusi gan integrācija, gan mediju politika,” saka Dace Bluķe (“Attīstībai/Par!”).
Arno Marnics (Latvijas Reģionu apvienība) uzsver: “Kultūras ministrija ir tā, kas pārvalda kultūru, un kultūra ir šīs valsts pamats.”
Līdzīgi argumentē arī Ints Dālderis (“Jaunā Vienotība”): “Ņemot vērā nacionālā valstī kultūras nozīmi un jēgu tās pastāvēšanā, ir grūti iedomāties Ministru kabinetu bez cilvēka, kurš ekskluzīvi pārstāvētu šo svarīgo nozari.”
Atbalstu ministrijas pastāvēšanai pauž arī Inese Aizstrauta (Zaļo un Zemnieku savienība(ZZS)): “Mēs, protams, atbalstām Kultūras ministrijas pastāvēšanu. Es nevaru vispār iedomāties Latviju bez šīs ministrijas.”
Apvienošanu neapsver arī Jaunā konservatīvā partija, kas gan programmā sola samazināt ministriju skaitu no 13 līdz 8, un to apliecina Evita Zālīte-Grosa: “Lai kādas ministrijas mēs liktu kopā, Kultūras ministrijai ir jābūt!”
Priekšvēlēšanu diskusijās ir kāds jautājums, par ko vismaz vārdos visi kultūras jomas kandidāti ir vienisprātis: tai jābūt prioritātei numur viens. Un teju visi par to gatavi cīnīties arī Saeimā.
Vai pieaugs kultūras darbinieku atalgojums?
“Mēs uzskatām: ja kādā profesijā tiek prasīta augstākā izglītība, tad atalgojumam ir jābūt vismaz vidējam valstī,” saka Dace Bluķe no „Attīstībai/Par!”. Par neatrisinātu jautājumu to uzskata arī šā brīža kultūras ministre Dace Melbārde no Nacionālās apvienības: “Domāju, ka lielākā problēma ir tā, ka kultūra parāda zināmu efektivitāti, bet kultūras radītāji nesaņem atbilstošu atbalstu. Lielākā problēma ir atalgojuma jautājums.”
Atalgojums kultūras nozarē bijusi ministrijas prioritāte arī iepriekš. Un pēdējos gados izdevies panākt nelielu algu pieaugumu vairākās jomās. Taču daudziem profesionāļiem tās joprojām ir tik pieticīgas, ka turpinām viņus zaudēt citu valstu tirgum, secina klarnetists un mūzikas ierakstu nama “Skani” producents Egils Šēfers: “Es pilnīgi ticu, ka klausītājs vidējais šajā brīdī sāk pukoties un domā – nu kāpēc tie kultūrnieki tikai visu laiku prasa vairāk naudas? Un, protams, tas konteksts jebkurā valstī ir tāds: kad labi klājas policistam, skolotājam, medmāsai, tad labi klājas arī vijolniekam. Tur ir jābūt samērībai.
Bet liela daļa sabiedrības neapzinās vienu problēmu, kāpēc tieši mūzikā tas jautājums ir tik aktuāls. Eiropas Savienībā mēs darbojamies vienotā tirgū, un mūzika ir viena no tām jomām, kur valodas jautājums vispār neeksistē.
Tas nozīmē, ka mūziķis, kurš labi spēlē, ārkārtīgi vienkārši var nonākt citā vietā, kur viņam labāk maksā.”
Taču nav noslēpums, ka tāpat pēc labākām algām uz ārzemēm plūst arī citu jomu speciālisti. Kā nenolikt kultūru bieži vien tik ērtajā pretnostatījumā pret citām valstij svarīgām nozarēm? Haralds Matulis, Latvijas Radošo savienību padomes ģenerālsekretārs, uzskata: “Skaidrs, ka policisti, medmāsas, aizsardzība… Un tad varbūt kultūra. Un ir kaut kā veiksmīgi sagadījies, ka šī ministre spēja arī kultūras darbiniekiem pie tā kopējā algu palielinājuma kaut ko dabūt. Protams, nevajadzētu cerēt, ka visiem pārējiem algas stāvēs uz vietas, bet kultūrā gadu no gada augs. Tā nebūs. Mums vienkārši vajadzētu neizkrist no tā kopējā vilciena. Bet mēģināt pretstatīt… Nedomāju, ka kultūras darbinieki būtu vērtīgāki par citiem. Bet es domāju, ka viņi arī ir svarīgi valstij.”
Kādas turpmāk būs nevalstisko organizāciju un politiķu attiecības?
Šis ir jautājums, ko maz savās prioritātēs min topošie politiķi, bet visvairāk izceļ pati nozare. Ģertrūdes ielas teātra producente Maija Pavlova atzīst – priekšvēlēšanu debates radījušas sajūtu, ka dažas partijas vispār labprāt atvadītos no demokrātijas un pilsoniskās sabiedrības.
“Un ka viņi neizprot to lomu, ko nevalstiskais, pilsoniskais, sabiedriskais sektors veic. Ka tas nav kaut kāds brīvprātīgais darbs, margināļu rosīšanās.
Nevalstiskais sektors ir tas, kur tie pilsoņi savienojas. Ja viņi redz kādu problēmu, viņi tai pievēršas. Vai nu viņi pievēršas ar kādu satura risinājumu, piedāvā pakalpojumus, ko nenoklāj valsts un pašvaldību sektors, vai pārstāv kādu cilvēku grupu intereses, kuras arī netiek citos veidos pārstāvētas.
Tā ir ļoti, ļoti būtiska demokrātijas sastāvdaļa,” norāda Pavlova.
Diskusijā uzrunāti, populārāko partiju deleģētie politiķi gan steidz uzsvērt: šī joma viņiem ir būtiska. Radošo savienību padomes vadītāja Dace Bluķe, kura tagad kandidē no partiju apvienības “Attīstībai/Par!”, norāda – arī līdz šim radošās savienības darījušas daudz, lai stiprinātu saikni starp nevalstisko sektoru un ministriju.
“Tā sistēma, ko savulaik Radošo savienību padome izveidoja kopā ar biedrību “Laiks kultūrai” un Laikmetīgās kultūras nevalstisko organizāciju asociāciju, dibinot Kultūras aliansi. Ja ministrija mūs neaicina diskutēt par aktuālajiem jautājumiem, tad mēs uzprasāmies paši ciemos,” stāsta Bluķe.
Problēmu pārzinām sakās arī Arno Marnics (Latvijas Reģionu apvienība): “Ņemot vērā, ka pats esmu Latvijas Fotogrāfu savienības valdes loceklis, esmu “insaideris” šajā gadījumā. Varu tikai pievienoties viedoklim, ka ir jābūt ciešākam dialogam ar nevalstisko sektoru un arvien vairāk jāaktualizē problēmas. Un tad arī izkristalizēsies gan vajadzības, gan visas pārējās lietas.”
Diskusiju dalībnieki vienprātīgi uzskata – koncertzālei Rīgā un Laikmetīgās mākslas muzejam jābūt
Šis ir viens no pretnostatījumiem pašā kultūras nozarē: vai vajag jaunas būves, ja nespējam samaksāt labas algas māksliniekiem? Un vai mākslinieki ir pelnījuši strādāt dažbrīd tik sliktās telpās? Tā saucamās “kultūras būvju” diskusijas priekšplānā jau ilgāku laiku ir neesošā nacionālā koncertzāle Rīgā un Laikmetīgās mākslas muzejs. Vai tie ir vajadzīgi? Astoņu diskusijas dalībnieku atbildes ir visai vienprātīgas.
“Pati, kad dodos apceļot citas valstis un pilsētas, vienmēr meklēju modernās mākslas muzeju un apskatos, kas tur notiek. Arī koncertzāles apmeklēju. Domāju, ja mums būs šie divi objekti, noteikti arī tūrisms uz Latviju būs krietni lielāks,” norāda Inese Aizstrauta (ZZS).
Arī Ivars Puga (“KPV LV”) atbalsta abu objektu būvniecību: “Protams, abiem objektiem – jā. Tikai vienlaikus, runājot par Laikmetīgās mākslas muzeju, mums ir paralēli jāstrādā, lai būtu cilvēki, kas to grib apmeklēt, kas saprot un izjūt laikmetīgo mākslu. Te mēs atgriežamies pie kultūrizglītības.”
Ints Dālderis (“Jaunā Vienotība”) uzsver: “Protams, ir nepieciešama gan koncertzāle Rīgā, gan Laikmetīgās mākslas muzejs. Atbildot uz jautājumu, cik [tas varētu maksāt no valsts budžeta], protams, pirmām kārtām ir jāatrisina algu un satura jautājums. Rīgas koncertzālei, es domāju, nevajadzētu maksāt vairāk kā 90 miljonus eiro, savukārt Laikmetīgās mākslas muzejs, ņemot vērā, ka mēs algām nevaram nodrošināt adekvātu finansējumu, prioritāri būtu jāmeklē [līdzekļi] publiskās un privātās partnerības virzienā.”
Līdzīgi domā arī Arno Marnics (Latvijas Reģionu apvienība): “Abas būves noteikti – jā. Bet, protams, skatoties budžeta ietvarā un iespējās, noteikti piesaistot gan Eiropas fondus, gan privāto partnerību. Jāskatās, ko tas budžets var atļauties.”
“Pilnīgi noteikti abiem objektiem – jā. Par to, kāda veida projekts un kurā vietā, par to vēl lai diskutē arhitekti, patērētāji, sabiedrība kopumā, tas vēl ir lielas diskusijas jautājums. Tāpat kā – cik tad tas maksās?” saka Dace Bluķe (“Attīstībai/Par!”).
Arī Inga Goldberga (“Saskaņa”) uzsver, ka abi objekti ir svarīgi un var ļoti daudz izmainīt Latvijā kopumā: “Bet pats svarīgākais ir – kādu objektu izvēlēties, cik tas maksās? Un neaizmirst, ka maksās ne tikai pati būvniecība, bet arī uzturēšana, būs vajadzīgas labas darba algas tiem, kuri to piepildīs ar saturu. Un tad ir jautājums – vai mēs to visu varam, lai zaudētāji nebūtu tās institūcijas, kuras mēs jau esam radījuši.”
Tāpat būvniecību atbalsta pašreizējā kultūras ministre Dace Melbārde (Nacionālā apvienība): “Nacionālā koncertzāle – pilnīgi noteikti, Laikmetīgās mākslas muzejs – pilnīgi noteikti. Bet, ja mēs gribam risināt arī algu un satura jautājumus, un Kultūras ministrijai ir jāatbild arī par mediju, sabiedrības integrācijas un citiem jautājumiem, tad ir diezgan skaidrs, ka nākamajā periodā nevar šos abus objektus uzbūvēt tikai par valsts budžeta līdzekļiem.”
“Protams, abiem objektiem – jā. Un, ja īstenosies mūsu iesniegtais nulles budžets, kurā, es domāju, atradīsies daļa finansējuma arī koncertzālei, tad pie gudras saimniekošanas varbūt mēs jau tuvāko četru gadu laikā varētu sākt būvēt savu koncertzāli,” saka Evita Zālīte-Grosa (Jaunā konservatīvā partija).
Tātad – konceptuāli vienprātīgs atbalsts. Taču daudz mazāk pārliecības, ka pietiks naudas, lai to īstenotu.
Kultūrpolitikas kvalitāte ir atkarīga no pašu lēmumu pieņēmēju izpratnes par kultūru
Tikai īsi pirms vēlēšanām no dienaskārtības noņemts gadiem cilātais jautājums par Valsts kultūrkapitāla fonda finansējuma neatkarības atjaunošanu. Arī likumu par radošo personu atbalstu, kam no valsts budžeta vajadzēja vien pusmiljonu eiro, pieņēma pēc ļoti asām un bieži vien neizpratnes pilnām diskusijām, atceras Radošo savienību padomes ģenerālsekretārs Haralds Matulis: “Esmu izslimojis šo sāpi, ka cilvēki nesaprot, kas ir kultūra. Esmu gājis pie politiķiem, un sākumā mēs atskaņojām šo, ka kultūra ir vērtība un nacionālas valsts pamats… Viņi ir pieklājīgi cilvēki, viņi uz tevi skatās un dažreiz pat māj ar galvu. Un varbūt viņi arī tam tic, bet viņi redz jebkuru cilvēku, kas atnāk uz Saeimas komisiju, kā kādas interešu grupas pārstāvi.
Savukārt kultūras darbiniekiem šķiet, ka viņi pārstāv Latvijas vērtību, identitāti un cīnās par kaut ko augstāku. Man liekas, tā ir problēma, ka mēs paši varbūt naivi sevi tā uztveram, bet ārpusē mūs uztver kā cilvēkus, kas vienkārši nāk un cīnās par savām interesēm.”
Un, iespējams, kultūras ļaudis arī nepietiekami diskutē ar pārējo sabiedrību par kultūras nozīmi un panākumiem, spriež platformas “Latvijas literatūra” vadītāja Inga Bodnarjuka-Mrazauskas: “Mēs esam izvēlējušies iet ceļu, kur mēs skaitām visu, ko varam saskaitīt, jo vairs nestrādā tas modelis, kas agrāk – kultūra, nemateriālās vērtības, mēs to nevaram saskaitīt, rezultāti ir redzami ilgtermiņā… Jā, tas tā ir, bet visu, ko mēs tomēr varam saskaitīt, mēs varam atklāt sabiedrībai.”
Diskusijā uzrunātie politiķi piekrīt, ka kultūrpolitikas kvalitāte ir atkarīga no pašu lēmumu pieņēmēju inteliģences. Un, lai gan katrs par saviem partijas biedriem cenšas runāt pozitīvā gaismā, bijušais kultūras ministrs Ints Dālderis (“Jaunā Vienotība”) atzīst: “Sastopoties nu jau diezgan ilgi politiskajā vidē ar dažādiem politiķiem, arī augsta līmeņa, mani bieži vien ir pārsteigusi kolēģu nekompetence kultūrā. Teikšu godīgi, dažiem nav ne jausmas, kur atrodas Nacionālais teātris, kas notiek operā un vai Nacionālais simfoniskais orķestris ir profesionāls un strādā katru dienu, vai arī sanāk vakaros un pamuzicē. Diemžēl tāda ir izpratne, un tie ir cilvēki, kas lielā mērā pieņem lēmumus. Nesaukšu vārdā, bet aicinu vēlētājus paskatīties, kam viņi liek krustiņus, arī no šī aspekta.”
Nepieciešams vairot arī pašu kultūras darbinieku izpratni par kultūras mehānismiem
“Sestais jautājums būtu – kā vairot pašu kultūras darbinieku izpratni par kultūras mehānismiem…” norāda Latvijas Radio 3 “Klasika” raidījumu vadītājs Orests Silabriedis, ar kuru kopā vadījām abas kultūrpolitikas diskusijas, tāpēc noslēgumā – dažas mūsu pārdomas.
Man bija sajūta, ka pirmo reizi vēlēšanu kontekstā bija saruna nevis par to, cik daudz ir problēmu un ka vajadzīgas radikālas pārmaiņas, bet – tikai, lūdzu, neaiztieciet to, kas ir, un ļaujiet to uzlabot!
“Piekrītu par pamatnoskaņu – nav nepieciešamības kaut ko radikāli izjaukt, jo nav daudziem saprašanas, kā izjaukto varētu salikt kopā. Bet man liekas, ka, vairojot kultūras jomas darbinieku saprašanu par to, kā ir uzbūvēta valsts, kas to pārvalda, ko dara ministrija, ko dara nevalstiskā sektora pārstāvji… Man liekas, ka, saprotot šo visu, mazinātos savstarpējā augstprātība, kas, nenoliegsim, dažreiz ir vērojama arī no kultūras darbinieku puses,” uzskata Orests Silabriedis.
Neizbēgams ir jautājums – cik labi zina, ko dara, tie, kuri pretendē uz šīs jomas aizstāvību Saeimā un valdībā.
“Man liekas, ka kompānija, kas satikās Latvijas Radio 7.studijā, bija ļoti dažāda. Un kompetences līmeni nespēj nomaskēt nekādi gludi teikumi un pareizi izvēlēti vārdi. Manuprāt, ir ļoti skaidrs, kuram cilvēkam galvā ir kārtība un saprašana, kā šo kārtību vairot, un kuram ne,” saka Orests Silabriedis.
Lūgts nosaukt skaitli, cik daudz, viņaprāt, bija tādu diskutētāju, kuriem šī kārtība galvā ir, Orests Silabriedis atbild: “Trīs.”
