Diskusija

Sarunas pirms vēlēšanām. Kultūra Latvijā - ko sagaida jomas pārstāvji?

Dziesmusvētki. Lai sasaucamies, lai dziedam

Viesojamies „3x3” nometnē Anglijas latviešu mājās „Straumēnos"

Ko varam gaidīt kultūrpolitikā no nākamās Saeimas politiķiem?

Kultūra Latvijā. Ko sola politiķi?

Ko varam gaidīt kultūrpolitikā no nākamās Saeimas politiķiem? Tieši nedēļu pirms vēlēšanām Latvijas Radio 3 "Klasika" iztaujā astoņu pēc reitingiem vadošo partiju pārstāvjus: Evitu Zālīti-Grosu no Jaunās konservatīvās partijas, Daci Melbārdi no Nacionālās apvienības "Visu Latvijai!"-"Tēvzemei un Brīvībai/LNNK", Ingu Goldbergu no "Saskaņas", Daci Bluķi no apvienības "Attīstībai/Par!", Arno Marnicu no Latvijas Reģionu apvienības, Intu Dālderi no "Jaunās Vienotības", Ivaru Pugu no KPV LV, Inesi Aizstrautu no Zaļo un Zemnieku savienības.

Par ko viņi gatavi cīnīties un ko aizstāvēt? Kas vēlas likvidēt Kultūras ministriju, un kas iestājas par koncertzāli Rīgā? Kam prioritāte ir kultūrizglītība, kam algas un kam – kultūra reģionos?

Atgādināsim, ka 22. septembrī līdzīgā diskusijā tikāmies ar kultūras jomas teorētiķiem un praktiķiem, lai definētu dažus būtiskus jautājumus 13. Saeimas pretendentiem, kas, vai nu būdami kultūras ministra amata kandidāti vai vienkārši partiju delegāti publiskām sarunām, piedalās šajā diskusijā.

Konkrēti jautājumi, īsas atbildes, skaidras un mazāk skaidras vīzijas.

Kāpēc uzskatāt, ka varētu būt labākais kandidāts, kas pārraudzītu kultūras jomu?

Evita Zālīte-Grosa: Pirmkārt, mana visdziļākā pārliecība – Latvijā kultūra ir vienīgā šīs valsts pastāvēšanas jēga. Kultūra visplašākajā nozīmē. Lepojos ar savu valsti. Esmu kultūras nozares cilvēks jau trešajā paaudzē, tāpēc man šķiet, ka zinu kultūras ļaužu vajadzības, jo dzīvoju starp viņiem ik dienu. Būšana uz skatuves mūs iemāca strādāt komandā, būt drosmīgam, radošam, disciplinētam.

Dace Melbārde: Acīmredzot kādā brīdī manī bija drosme un pietiekoši liels ideālisms izkāpt no komforta zonas. Esmu prognozējamākā izvēle. Diezgan skaidrs, ko esmu izdarījusi, ko varu izdarīt, un diezgan godīgi arī runāju par lietām, kuras neredzu par iespējamām izdarīt.

Inga Goldberga: Pieredze saimnieciskajos jautājumos, tostarp saistībā ar kultūras objektiem, ir noderīga – lepojos, ka bijusi iespēja attīstīt ļoti nozīmīgus kultūras objektus. Arī mana izglītība ir atbilstoša.

Dace Bluķe: Kāpēc mēs varētu pārraudzīt kultūru? Mūsu deputātu kandidātu vidū ir daudz kultūrpolitikas ekspertu – ir gan esošās, gan bijušās augsta ranga amatpersonas no Kultūras ministrijas, ir bijušie kultūras institūciju vadītāji, nevalstisko institūciju vadītāji ar plašu redzesloku.

Arno Marnics: Nevaru teikt, ka esmu labākais, jo par to partijā neesam diskutējuši. Taču varu kompetenti atbildēt uz jautājumiem, jo kultūrpolitikas aspektus esam izrunājuši un izstrādāta plaša kultūrpolitikas programma.

Ints Dālderis: Esmu strādājis dažādos amatos Kultūras ministrijā, pats savulaik esmu bijis kultūras ministrs, esmu vadījis lielas kultūras institūcijas, strādājis valdībā, parlamentā, šobrīd esmu Saeimas Budžeta komisijas sekretārs.

Ivars Puga: Gribētu vadīt kultūras dzīvi un piedalīties tajā procesā, kad kultūra no pabērna kļūst par mīlētu īsto bērnu, bet to nevaru – jo man nav attiecīgu zināšanu un pieredzes. Mans uzskats – ka Dacei Melbārdei ir pieredze, zināšanas un darba rezultāti. Distancējoties no partijas piederības un ņemot vērā profesionālismu, Dace ir tā, kurai būtu jāļauj turpināt vadīt kultūras dzīvi.

Inese Aizstrauta: Neesmu deleģētā pārstāve kultūras ministra amatam, jo par to neesam diskutējuši. Atzīstu sevi par kultūras cilvēku, arhitektūra ir tuva, esmu bijusi Dziesmu svētku dalībniece. Zaļo un Zemnieku savienība nekad nav pastāvējusi uz to, ka kultūras nozarē mēs gribētu taisīt revolūciju – esam teikuši, ka šeit viss darbojas principā normāli, un varētu atbalstīt citas kandidatūras, ja tās būu piemērotas šim amatam.

Trīs prioritātes, par kurām cīnīsities, ja Saeimā iekļūsit deputāta amatā.

Evita Zālīte-Grosa: Cīnīšos par to, lai finansējums kultūrai nebūtu mazāks, bet kļūtu lielāks. Ceru uz Kultūrkapitāla fonda finansējumu – būtu vērts vienoties par to, lai tas dubultotos. Otrs – profesionālās izglītības attīstība, sākot ar bērnu mūzikas skolām. Trešā – tiesiskuma joma.

Dace Melbārde: Pirmā un lielākā problēma – kultūras radītāju atalgojuma jautājums. Otrs – latviskās dzīvesziņas uzturēšana un veicināšana. Gan saglabājot kultūras mantojumu, gan atbalstot laikmetīgo kultūru. Trešā – jāpabeidz uzsāktie infrastruktūras objekti, piepildot tos ar modernu daudzveidīgu saturu.

Inga Goldberga: Pirmā – ilgtspējība jeb prognozējamība, kas svarīga gan kultūras iestādēm, gan sabiedriskajām organizācijām, kuras atkarīgas no gada budžeta finansējuma. Otrs – valsts pasūtījums: gribam saprast, ko valsts grib redzēt un atbalsta. Trešais – informācijas pieejamība visā Latvijā, tās kvalitāte un saturs.

Dace Bluķe: Visa pamatā – izglītība. Kultūrizglītība un tās segments vispārizglītojošas skolās. Tas, ka trūkst profesionāļu, ir sekas līdz galam nesakārtotām lietām kultūrizglītības procesā. Otra lieta – finansējums, kas attiecīgi risina divas lietas – atalgojumu un no finansēm atkarīgās lielās infrastruktūras būves: akustisko koncertzāli Rīgā un laikmetīgās mākslas muzeju.

Arno Marnics: Pirmais – kultūrizglītība, kas cieši saistīta ar profesionālo izglītību. Otrs – atalgojuma jautājums, kur nelielas strukturālas izmaiņas iespējamas ātri un vienkārši. Vēl nodokļu struktūra kā tāda, kas nodrošina kultūras pieejamību.

Ints Dālderis: Darbs pie nodokļu sistēmas – progresīvā ienākumu nodokļa tālāka attīstība. Augstākā izglītība. Atlīdzības jautājums. Kultūrizglītības kvalitāte – tai tērējam daudz līdzekļu, bet atdeves īsti nav. Rīgas koncertzāle.

Ivars Puga: Atalgojuma sakārtošana. Kultūrizglītība – gan profesionālā, gan tautas. Trešā lieta – izglītības kvalitātei jābūt arī kā zināmam sietam, ko piedāvājam savas valsts cilvēkiem.

Inese Aizstrauta: Kultūrizglītība. Likums par kultūras centriem visā Latvijā. Jābūt likumam, kas tos varētu atbalstīt. Trešais – Kultūrkapitāla fonda [finansējuma modeļa] atjaunošana, ko likvidēja krīzes laikā.

Vai Kultūras ministrija jāsaglabā kā atsevišķa ministrija?

Gandrīz visi diskusijas dalībnieki ir vienisprātis – tā noteikti jāsaglabā, taču KPV LV ir citās domās.

Ivars Puga: KPV LV uzskata, ka Kultūras ministrijai kā atsevišķai vienībai nav jābūt – ne tāpēc, lai postītu un sagrautu jau esošo, bet lai veiktu izmaiņas – celtu darba efektivitāti un samazinātu birokrātiju. Mums ir Sociālo lietu ministrija, zem tās – trīs apakšstruktūras: kultūra, izglītība un labklājība. Šīs trīs lietas ir saistītas jebkādā kombinācijā.

Striktus iebildumus šādam skatījumam pauž Evita Zālīte-Grosa, kā arī Dace Melbārde, kura uzsver: "Reālajā dzīvē šī kombinācija nozīmēs to, ka kultūra finansiāli zaudēs. Jau šobrīd kultūra tiek pretstatīta dažādiem sociāliem jautājumiem – tā ir morāli nevienlīdzīga cīņa, un tas ir smagi, kad jāuzklausa, ka taisām kultūru, bet cilvēki slimo. Taču ar kultūru veidojam savas garīgās mājas. Ir jāsakārto veselība un arī garīgā veselība.

Dace Bluķe: Pretnostatījums... Pat vistrūcīgākajās ģimenēs svin svētkus. Pat ja naudas ļoti maz, tā tiek atlicināta, lai būtu gan svētku galdam, gan kultūrai. Tāpēc pretnostatījums pēc būtības ir neloģisks.

Ar kādiem līdzekļiem jāceļ kultūras jomas prioritāte sabiedrības un politiķu acīs?

Inga Goldberga: Tieši kultūras objekti un pasākumi – ja tie, protams, ir kvalitatīvi, – ļoti ceļ pašapziņu. Piemēram, Marka Rotko centrs Daugavpilī – fakts, ka tas atzīts ārpus Latvijas, mainījis arī mūsu cilvēku attieksmi pret savu valsti.

Arno Marnics: Kopumā kultūra ir pietiekami kvalitatīva, bet pietrūkst mērķtiecīgas kultūrpolitikas. Nākošajam ministram nāksies izstrādāt jaunas vadlīnijas.

Dace Melbārde: Absolūti nepiekrītu tam, ka Latvijā nav mērķtiecīgs kultūrpolitikas – tā ir un arī bijusi visos laikos. Aizstāvēšu daudzos kultūras darbiniekus, kas iesaistīti kultūrpolitikas veidošanā. Kultūrpolitiku turklāt var mērīt – esam piesaistījuši Kultūras akadēmiju, kas pētnieciski mēra un parāda rezultātus. Kā skaidrot kultūras nozīmi sabiedrībā? Vajadzīga vispārējā kultūrizglītība, lai saprastu, par ko runājam. Kultūras pētniecība ir viena no atbildēm, kā to darīt.

Ints Dālderis: Svarīgas ir personālijas. Lai cik liktos svarīgi skaidrot kultūras nozīmi, sasniegumus, lēmumu pieņēmēju loks nav tik plašs – cilvēki piecdesmit. Tāpēc ļoti svarīgi, kādi ir šie cilvēki, kāda ir Saeima. Tiem, kuri regulāri piedalās kultūras procesos, patērē kultūras produktus, jābūt parlamentā. Jo vairāk tādu būs, jo labāka attieksme pret kultūru.

Evita Zālīte-Grosa: Labs ir tas politiķis, kurš turpina lasīt labas grāmatas, iet uz labiem koncertiem, pilnvērtīgi barot savu dvēseles dzīvi un būt kopā ar cilvēkiem, par kuru dzīvi viņš lemj. Viņiem pašiem jābauda augstvērtīga kultūra, citādi pazaudēs dzīves garšu.

Vai par pārējiem savas partijas biedriem varat apgalvot, ka viņi atbilst šiem kritērijiem?

Lielākā daļa diskusijas dalībnieku atbild apstiprinoši, taču Intu Dālderi pārsteidz daudzu kolēģu – politiskajā vidē esošo augsta līmeņa politiķu – nekompetence kultūrā: "Dažiem nav ne jausmas, kur atrodas Nacionālais teātris, kas notiek Operā – ir tādi, kuri ieņem augstus amatus, bet nezina, kas ir Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris – vai tas ir profesionāls orķestris, vai vienkārši sanāk kopā un vakaros muzicē. Diemžēl tie ir cilvēki, kas lielā mērā pieņem lēmumus. Tāpēc vēlētājus aicinu paskatīties, par ko viņi īsti balso."

Ministri nāk un iet – tas nav amats uz mūžu. Rezultātā cieš nozares politika. Kādi ir priekšlikumi, kā nodrošināt nozares ilgstspēju un stratēģisko ceļu?

Dace Bluķe: Varu pastāstīt par savu pieredzi. Sistēma, ko savulaik Radošo savienību padome izveidoja kopā ar biedrību "Laiks kultūrai" un Laikmetīgās kultūras nevalstisko organizāciju asociāciju, dibinot "Kultūras aliansi",  bija vērtīga. Ja ministrija neaicināja diskutēt par aktuāliem jautājumiem, uzprasījāmies paši ciemos. Bija periods, kad katru otrdienu uz ministriju devāmies kā uz darbu, lai runātu ar ministri vai ierēdņiem, lai diskutētu par aktuālām kultūras problēmām. Lai kaut ko virzītu, vienīgais ceļš – nozares profesionāļiem iet un stāstīt.

Inga Goldberga: Ir sabiedriskais bloks, bet otra daļa saistīta ar finanšu budžeta plānošanu, kas teātriem, koncertiem, mākslas projektiem nav tikai viena gada griezumā. Lai cilvēki varētu strādāt, tas iespējams, tikai plānojot un pieturoties pie pieņemtajiem lēmumiem.

Dace Melbārde: Kultūrkapitāla fonda darbībā veiktie grozījumi ir viens no piemēriem, kā nodrošināt neatkarību un ilgtspēju. Ļoti svarīgi arī, ka Kultūras ministrijā ir laba profesionāļu komanda. Otra lieta – stipras nacionālās kultūras institūcijas un labi to vadītāji. Kultūras funkcijas ir decentralizētas, arī nozariski, un ministrija neiejaucas saturā. Ir labi, ja kultūras institūcijām ir savi likumi, un atsevišķām arī tādi ir. Ceturtā lieta – piekrītu, ka ir svarīgi, lai ir prasīgs un stiprs nevalstisko organizāciju sektors. Svarīgs ir mehānisms, kur NVO ir līdzvērtīgs lēmumu pieņēmējs, situācijas monitorētājs. Kultūras ministrija to šobrīd nodrošina – NVO pārstāvji ir iekļauti Nacionālā kultūras centra padomē, visās nozaru padomēs ir NVO pārstāvji.

Arno Marnics: Grūtākais lēmumu pieņēmējam ir tad, ja nāk vairākas organizācijas, kas pārstāv vienu nozari, bet diametrāli pretējus viedokļus. Tāpēc svarīgi, ka pašās nozarēs veidojas lielas nozaru jumta organizācijas – asociācijas, apvienības.

Akustiskā koncertzāle Rīgā un Laikmetīgās mākslas centrs. Jā vai nē?

Visi diskusijas dalībnieki saka "jā" abiem projektiem, bet īstas skaidrības nav ne par termiņiem, ne konkrētām izmaksām. Ir skaidrs, ka tikai ar valsts finansējumu nepietiks, tāpēc jāpiesaista Eiropas fonda līdzekļi, privātā un publiskā partnerība. Dālderis lēš, ka koncertzālei nevajadzētu izmaksāt vairāk par 90 miljoniem, Bluķe iesaka neaizmirst, ka izmaksās ne tikai pati būvniecība, bet arī uzturēšana.

2 komentāri
Anonīms lietotājs 22483
Jāsaka arī ka šai diskusijā labi redzams, ka politiķi vāji orientējas ES lietās un jautājumos. Kur dabūsiet naudu? Ai, paprasīsim Eiropai! Bet ES budžets būs mazāks, jo izstāsies viens no lielākajiem iemaksātājiem - Lielbritānija. Ar 2021. gadu krasi mainīsies budžeta sadalījums mērķiem (par to gan vēl jāvienojas) un valstīm. Mums būs mazāk ES naudas. MAZĀK. Mazāk nozīmē mazāk. Nebūs gan RailBalticam, gan koncertzālei, gan muzejam, gan vēl visādām gaismaspilīm, uz ko dažs labs ir sacerējies. Mēs patiesībā ar ES līdzekļiem vēl kādām kultūras ēkām rēķināties nevaram. Bet paši arī tādas šobrīd atļauties nevaram, jo tas nozīmētu celt uz pensiju, bērnu pabalstu un sabiedriskā sekktora algu rēķina. Betons pret cilvēkiem, īsāk sakot.
Anonīms lietotājs 22483
Par koncertzāļu celtniecību par ES līdzekļiem iesaku aizmirst. Nebūs šādiem mērķiem naudas ES nākamajā 5gades budžetā. Tas vispār ir orientēts uz citām jomām. Šogad kultūrai 2,1% no valsts budžeta. Un tas ir daudz. Ļoti daudz valstij ar aizvien emigrējošiem iedzīvotājiem, kas neredz sev valstī pienācīgu dzīvi pašiem un bērniem, ar lielu ārējo parādu un mazām algām un pensijām. Atbalsts kultūrai nerezultējas kultūras pieejamībā. Labs piemērs tam ir grāmatas. Arī tās, kas izdotas ar VKKF atbalstu, ir dārgas. Tām būtu jābūt lētākām, būtu jābūt pieejamām pilnīgi visās bibliotēkās, jo sabiedrība par tām jau ir samaksājusi. Bet diemžēl līdzekļi tiek doti bez nosacījumiem, mērķa, redzējuma un pienācīgas līdzekļu izlietojuma kontroles. Dot vēl vairāk? Nu, aprīs jau kultūra, kaut kādus produktus jau arī pretī uztaisīs, jo atskaitē jāieraksta, bet vai tas cilvēkiem ir pieejams? Un cik tas ir kvalitatīvs? Vai ir gūta kāda mācība no tiem pašiem Gaismas Rakstiem?
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālo mediju profiliem
Kultūrtelpa
Kultūra
Jaunākie
Interesanti