"Anekdotes ir ļoti skaidrs lakmusa papīrs, kas parāda, kas notiek. Es vienkārši gandrīz priekš sevis rakstu dienasgrāmatu, kurā dienā kuras anekdotes parādās arī pie latviešiem. Vairums ir tās pašas, kas citur Eiropā ir zināmas. Piemēram, viena no pirmajām bija, ka latvieši izmirs pirmie, jo mums ir tāda sena tautas tradīcija pirmajā slimības dienā iet uz darbu. Un otrs, kas parādījās viens no pirmajiem, ka pēc gada mēs par to pasmiesimies, protams, ne visi," stāsta Pakalns.
Viņš norāda, ka joki mums apkārt ir katru dienu un tā ir mūsu ikdienas pārtikas deva, ko uzņemam katru rītu un katru dienu, ieskatoties sociālajos tīklos un tā tālāk.
Protams, cilvēki joko arī par šī brīža situāciju, un Pakalns norāda, ka Latvija vēl ir ceļa sākumā.
"Pameklējot angliski, ierakstot "korona joki", vairākās zemēs ir tā, ka korona vairs nav nekāds joks. Protams, visi joko apkārt tikai par šo vīrusu. Un katra tēma mēģinās izspiest maksimālo. Piemēram, vēl Latvijā es neesmu redzējis to, ka prezidenta īsākā preses konference sākās un beidzās ar neveiklu ieklepošanos," min Pakalns.
Pakalns arī atklāj, ka vairāki joki par mūsdienu situāciju ir vizuāli, piemēram, ka uz datorklaviatūras no ēdiena paliekām sazēlusi zaļa zālīte, kad pēc mēneša atgriezies darbā.
Viņš arī min kādu ārlietu ministra Edgara Rinkēviča ("Jaunā Vienotība") "Facebook" ierakstu, kas gan neesot aizgājis tālāk: "2220.gads, neviens vairs neatceras, kā radās šī paraža, taču divu metru distances neievērošana vienam no otra vai sarokošanās, ir īpašas neaudzinātības un slikta toņa pazīme. Šādu apkaunojumu varot nomazgāt tikai ar ziepēm, 20 sekundes cītīgi beržot rokas."
Jautāts par anekdošu apkopojuma publicēšanu grāmatā, Pakalns norāda, ka pētnieki "iet ievākt ražu", jo mūsdienas lielu daļu joku savāc internets, no otras puses, anekdote ir kā tualetes papīrs – vienreizējai lietošanai.
“Pētnieki seko līdzi tam, kas notiek, nedomāju, ka šodien pirktu vecu anekdošu grāmatas. Internets ir šo lietu pārņēmis, mums pie tā ir jāpierod,” atzīst Pakalns.
Bet, atgriežoties pie šodienas situācijas, Pakalns norāda uz pasaules pieredzi, ka stāstnieki, kas palikuši bez darba, tagad stāsta tiešraidē internetā un tā tehnoloģijas mūs tuvina mutvārdiskumam un personīgai komunikācijai, ko savukārt vajag prast izmantot.
