Ziemassvētku vecīša "ģenealoģija"
Tradicionāli Ziemassvētku vecīša izcelsmi saista ar Svēto Nikolaju jeb Svēto Nikolasu – kristiešu svēto brīnumdari, Miras bīskapu 4. gadsimta sākumā. Leģendas vēsta, ka viņš, mantojis no vecākiem daudz naudas, atdevis to nabagiem un bērniem. Vēlāk Svētā Nikolaja kā dāvanu nesēja kults sāka izplatīties Eiropā, piemēram, Svētais Nikolaus Vācijā vai Sinterklāss Nīderlandē – bērnu aizbildnis, kurš 6. decembrī, Svētā Nikolaja vārda dienā, uzvilcis sarkanu apmetni, jāja baltā zirgā apciemot bērnus. Labie bērni saņēma dāvanas, bet sliktie – žagarus. 1626. gadā holandiešu ieceļotāji aizveda Sinterklāsa tradīciju uz Jauno Amsterdamu (tagadējā Ņujorka). Tradīcijai pamazām iesakņojoties, holandiešu Sinterklāss Amerikā kļuva par Santa Klausu (fonētisks atvasinājums), kurā vēlāk apvienojās arī angļu un vācu Ziemassvētku tradīciju un seno skandināvu mitoloģijas iezīmes.
Modernā Ziemassvētku vecīša tēla pirmsākumi meklējami Klementa Klārka Mūra 1823. gadā sākotnēji anonīmi laikrakstā "New York Sentinel" publicētajā poēmā "Sv. Nikolasa apmeklējums", kura vairāk pazīstama ar nosaukumu "Nakts pirms Ziemassvētkiem". Šajā poēmā Svētais Nikolajs ierodas astoņu ziemeļbriežu vilktās kamanās, kuras pilnas ar rotaļlietām. Karikatūrists Tomass Nasts laikrakstam "Harper's Weekly" no 1863. līdz 1886. gadam radīja 33 Ziemassvētku vecīša ilustrācijas, kuriem par pamatu kalpoja poēmā aprakstītais tēls. Iedvesmojoties gan no iepriekš minētās poēmas, gan ilustrācijām, 1931. gadā somu un zviedru izcelsmes amerikāņu mākslinieks Hadons Sandbloms pēc "Coca-Cola" kompānijas pasūtījuma radīja Ziemassvētku vecīša tēlu, kuru, pateicoties uzņēmuma reklāmas kampaņām, pazīstam mūsdienās – sarkanbaltā uzvalkā tērptu vīriņu sārtiem vaigiem un dzīvespriecīgu skatu.
Šai Ziemassvētku vecīša "ģenealoģijai" var daļēji izsekot, tomēr saistību starp Svēto Nikolaju un Ziemeļpolu saredzēt ir grūtāk. Un kā tika aizgūtas idejas par ziemeļbriežiem, kamanām, maģiskiem pusnakts lidojumiem, skursteni un eglīti? Saskaņā ar pēdējo desmitgažu antropoloģiskajiem pētījumiem, Ziemassvētku vecītim un Ziemassvētku tradīcijām saknes (vai varbūt labāk – micēlijs?) meklējamas agrāk – pirmskristietības Arktikas cilšu šamanisma tradīcijās.
"Svētā sēne" un ziemeļbrieži
No Sibīrijas korjakiem līdz sāmiem Somijas ziemeļos ziemas saulgrieži ir cieši saistīti ar sarkano mušmiri (latīņu: Amanita muscaria), kuru pazina tās ārstniecisko un halucinogēno īpašību dēļ, dēvējot to par "svēto sēni". Sarkano mušmiri kā enteogēnu izmantoja vairākās kultūrās, taču visvairāk ir liecību par tās pielietošanu Sibīrijas iezemiešu vidū, kur to īpaši praktizēja šamaņi. Molekulārie pētījumi apliecina, ka sēnes izcelsme saistīta tieši ar šo reģionu, kur tā parādījusies pirms 65 miljoniem līdz 2,58 miljoniem gadu. Ir zināms, ka sarkanajai mušmirei ir simbiotiskas attiecības ar ozoliem, bērziem un skujkokiem – īpaši eglēm, tāpēc savvaļā to visbiežāk var atrast tieši zem egles zariem.
Arktikas šamaņiem bija spēcīga saikne ar ziemeļbriežiem, kurus parasti atzina par šamaņu gara dzīvniekiem. Kā zināms – ziemeļbriežiem ļoti garšo sarkanās mušmires, un
tās viņi ēd, ne vien lai uzņemtu barības vielas, bet arī lai apreibinātos un izbēgtu no garās un vienmuļās ziemas.
Pētnieki ir dokumentējuši, ka sarkanās mušmires saēdies ziemeļbriedis lec divas reizes augstāk par savu augumu, bezmērķīgi skraida apkārt un izdveš dīvainas skaņas.
Turklāt ziemeļbriedis bija lielisks palīgs sēņu toksicitātes samazināšanā – to gremošanas sistēma spēj izfiltrēt lielu daļu sēnes toksīnu, tāpēc viens no veidiem, kā šamaņi uzņēma sarkano mušmiri, bija dzert dzīvnieka urīnu. Otrs veids – sēni vispirms izkaltējot un pēc tam apēdot. Sēnes kaltēja, iekarinot tās eglē, ko mūsdienās varētu salīdzināt ar Ziemassvētku eglītes rotāšanu. Agrākie zināmie vācu eglīšu rotājumi ir krāsota koka vai glazētas keramikas mušmires atveidojumi. Gan vācu, gan citās Eiropas kultūrās šī sēne tiek uzskatīta par veiksmes simbolu.
Šamanis dodas ceļojumā
Tika uzskatīts, ka sēne nes cilvēkiem gudrību, tāpēc ziemas saulgriežu ceremonijas laikā šamanis, apēdis mušmiri, devās psihotropā ceļojumā meklēt zināšanas. Viens no blakusefektiem, ko izraisa sēnes lietošana, ir lidojuma sajūta, ar ko varētu izskaidrot maģiskos pusnakts lidojumus. Leģendas vēsta, ka šamanim savos ceļojumos ir izdevies ieraudzīt kopienas nākotni. Pēc halucinogēnās pieredzes viņš devies pie pārējiem cilšu ļaudīm, kā dāvanu atnesot gan jauniegūtās zināšanas, gan kaltētas sarkanās mušmires. Tā kā jurta (senatnes iedzīvotāju raksturīgais mājoklis) aukstajā gadalaikā bieži bija ieputināta dziļā sniegā, šamanis mājoklī iekļuva pa jumta caurumu, kas kalpoja kā skurstenis. Interesanti, ka
pat vēl Viktorijas laikmeta Anglijā tradicionālais skursteņslauķu simbols bija mušmires sēne.
Gan tad, kad šamanis izgāja ievākt sēnes, gan gatavojoties ceremonijai, godinot sēni, viņš uzvilka sarkanu tērpu ar baltu apdari, kājās velkot lielus ziemeļbriežu ādas zābakus – gluži kā Ziemassvētku vecītis.
Cilvēka attiecībām ar šo sēni ir ļoti sena izcelsme, taču stāsts līdz šim ir tikai daļēji rekonstruēts. Pētnieki nav vienisprātis par saikni starp sarkano mušmiri un Ziemassvētkiem. Daži zinātnieki uzskata, ka sēnei ir nozīmīga loma Ziemassvētku vecīša tēla un svētku tradīciju veidošanā, savukārt ir tādi, kas saistību nesaskata. Tomēr Ziemassvētku vecītis sastāv no neskaitāmu ideju, tradīciju un tēlu apvienojuma, un kāpēc lai tajā neatrastos vieta arī sarkanajai mušmirei?
