Kultūras mantojuma aizsardzība
Sabīnes Vītolas pētījums "Globālā pārvaldība kultūras mantojuma aizsardzībā militāra konflikta gadījumā" tiecas izpētīt, vai un kā kultūras mantojuma globālās pārvaldības principi tiek īstenoti Ukrainā (Krimā) kultūras mantojuma aizsardzībai militārā konflikta gadījumā, fokusējoties uz UNESCO organizācijas instrumentiem kultūras mantojuma aizsardzības veicināšanai militāra konflikta gadījumā.
"Ģeopolitiskā situācija ir tāda, kāda ir, un tas noteikti bija primārais motivators, kādēļ izvēlēties tādu tēmu, bet man kā ilggadējam kultūras nozares darbiniekam bija vienkārši dziļi privāta dziņa un interese, kā mēs paši šeit uz vietas rīkotos atmiņu institūcijās, ja pienāktu krīzes situācija. Protams, kad sākās karš, visi šie vadlīniju jautājumi tika aktualizēti, kā rīkoties, kāds ir mūsu pašu gatavības stāvoklis," skaidroja Vītola.
Šie procesi nenotiek individuāli, un kultūras mantojuma aizsardzība ir sasaistīts dažādu iestāžu un institūciju kopdarbs gan nacionālā, gan globālā līmenī. Līdz ar to pētniecei radusies interese par to, kā UNESCO rīkojas krīzes situācijās. Lai to izpētītu, viņa veica pamatīgu dokumentu analīzi.
"Secināju, ka joprojām primārais, uz ko balstīties, ir 1954. gadā Hāgā pieņemtā konvencija par kultūras vērtību aizsardzību bruņota konflikta gadījumā un tās divi protokoli. Protams, arī UNESCO konvecijas, kuru dalībvalstis ratificē un akceptē visus saistošos noteikumus, kā būtu jārīkojas," norādīja Vītola.
Analizējot reālo situāciju Krimā, atklājās, ka UNESCO kompetences balstās UNESCO pasaules mantojuma vietu sarakstā, kas bija primārais, ko institūcijas aplūkoja savu iespēju plašumā.
"Mans secinājums ir tāds, ka UNESCO klātbūtne tur noteikti ir jūtama.
Fiziski, protams, neviens tur nevar iet un teikt – šo neaiztiec, šo ieliekam atvilktnē. Ar jūtamo klātbūtni es domāju to, ka Krimas jautājums palika viņu darba kārtībā kā regulāri izskatāms jautājums visus okupācijas gadus. Tas tika aktualizēts, par to tika runāts. UNESCO sekretariāts arī veic uzraudzības misijas, un tās notika pat Covid-19 pandēmijas apstākļos. Protams, bija atrunāts dokumentos tas, ka Krievijas spēki tika traucējuši ierasties pussalā, lai veiktu kultūras mantojuma objektu apsekošanu," stāstīja Vītola.
Tāpat pētniece uzsvēra, ka vērts pieminēt – UNESCO nedarbojas viens. Gan valstu valdības, gan nevalstiskās organizācijas aktualizē šo jautājumu un veicina izpratni par to sabiedrības vidū, izglītojot arī tos iedzīvotājus, kas nedarbojas kultūras mantojuma jomā.
"Sabiedrības nozīme kultūras mantojuma sargāšanā ir ārkārtīgi būtiska," Vītola uzsvēra.
Okupācijas skaņas
Samantas Kancānes pētījums "Okupācijas skaņas: Skaņu un skaņas mantojuma vieta un nozīme Latvijas un Igaunijas okupācijas muzeju ekspozīcijās" tiecas izzināt skaņas mantojuma jēdziena nozīmes un būtisko lomu Baltijas valstu okupācijas vēstures interpretācijas veidošanā, kura skaņas tiek izmantoti kā rīki, kas palīdz veidot vēsturiskā stāsta noskaņu un papildināt apmeklētāja pieredzi.
"Sapratu, ka nenotiek nekāda diskusija par akustisko vidi un tās ietekmi, tieši domājot par kultūras mantojuma nozari. Neviens Latvijā nav pētījis, kas notiek ar skaņām, bet galu galā tās ir ļoti svarīga daļa ikdienas un cilvēka dzīves. Loģiskais turpinājums, kā ievirzīt tēmu, bija okupācijas muzeji. Latvijai un Igaunijai okupācija ir nesena pagātne, kas aizvien ļoti ietekmē visu sabiedrību daudz un dažādos veidos. Likās tikai loģiski izpētīt, kā ar skaņas palīdzību tiek atainots tas stāsts par okupāciju šo abu valstu muzejos," stāstīja Kancāne.
Viņa veica kvalitatīvā gadījuma analīzi, pētot, analizējot un salīdzinot Latvijas Okupācijas muzeja un "Vabamu" okupācijas un brīvības muzeja Igaunijā pamata ekspozīcijas – kā tajās tiek integrēts skaņas mantojums.
"Skaņas mantojums ir dažādi vēsturiskie, autentiskie skaņu ieraksti, kas, visticamāk, ir apzināti saglabāti. Savā ziņā tie noteikti ir ar laiku kļuvuši par nozīmīgu vēsturiskās atmiņas nesēju.
Skaņas mantojumam ir nepieciešami papildus rīki – audio ierakstu atskaņotāji, jo bieži vien tieši objekts, kas ir sasaistīts ar pašu skaņu, kopā veido skaņas mantojumu," skaidroja Kancāne.
Viņa norādīja, ka iespēja dzirdēt konkrētu vēsturisku ierakstu atskanam no tā paša laika radio aparāta, rada autentiskāku un pilnīgāku vēsturisko izjūtu muzeju apmeklētājiem. Pētniece maģistra darbā secinājusi, ka abos okupācijas muzejos skaņas ir lietotas kā noskaņu veidojošs rīks, kas palīdz apmeklētājiem iejusties muzeja stāstījumā no emocionāla skatu punkta.
"Tas, ko pamanīju pētījuma gaitā, ir, ka ir vēl viens skaņas tips, ko varētu izcelt – ir skaņas mantojums, ir mākslīgi radītās skaņas, un ir arī cilvēku likteņstāsti, kas abos muzejos ir lielā uzmanības centrā. Tie ir ļoti svarīga daļa no tā, kā okupācijas stāsts veidots un pasniegts apmeklētājiem. Būtība skaņai un visiem stāstiem, kas ir dzirdami, ir tā, ka tie uzreiz piesaista apmeklētājus no emocionālā skatu punkta, ļauj viņiem iejusties un izprast to, kā tie cilvēki jutās," norādīja Kancāne.
Nelasāmie teksti izstādēs
Inetas Vaivodes pētījums "Teksta nozīme izstāžu veidošanā un eksponēto priekšmetu interpretācijā" pēta teksta teorētisko izpratni muzeju diskursā – teksta lomu muzeju izstādēs no apmeklētāju un izstādes veidotāju perspektīvas, to, kā teksts ietekmē izstādes satura uztveri un interpretāciju un kā izstādes veidotāji izmanto tekstveides līdzekļus, lai veicinātu eksponēto priekšmetu interpretāciju.
"Man liekas, ka atziņa par to, ka dažādu muzeju izstādēs tekstu ir daudz, ka tie nav lasāmi, ir diezgan bieži izplatīta. Ņemot vērā visas aktuālās muzeju nozarē notiekošās pārmaiņas, piemēram, 2022. gadā tika ieviesta jaunā muzeju definīcija, kas uzsver augošo komunikācijas un interpretācijas nozīmi, man šķita vērtīgi apskatīt tekstu šādā salikumā," pauda Vaivode.
Savā pētījumā viņa secināja, ka kuratoriem, radot tekstus mākslas, dabas, vēstures un citiem muzejiem, ir jāņem vērā to specifika un eksponēto priekšmetu īpatnības. Tāpat būtisks aspekts ir potenciālā auditorija, kas tekstus lasīs un interpretēs.
"Muzeju radošo komandu pārstāvji uzsvēra to, ka būtisks ir pieejamības aspekts, teksta lasāmība un sadalīšana mazākās rindkopās, lai mūsdienu cilvēkam vieglāk lielo teksta blāķi uztvert.
Tiek domāts arī par dažādām teikumu konstrukcijām, kā atvieglot uztveri. Vēl es biju ļoti pārsteigta ar apmeklētāju atziņu par to, ka tieši termini, skaidri atpazīstami koncepti un jēdzieni ir tie, kas palīdz uztvert teksta domu, kas man likās milzīga pretruna ar to, ko esam pieraduši dzirdēt. Anotācijās, kurās tika ietverti jēdzieni, firmu nosaukumi vai procesu apzīmējumi, tieši ir tas, kas cilvēkiem palika atmiņā, uz ko viņi vēlāk atsaucās," stāstīja Vaivode.
Noteikti svarīgi ievērot līdzsvaru starp ar dažādiem terminiem pieblīvētu tekstu un vienkāršāku, no terminiem brīvāku stilu, kas uzrunā plašāku auditoriju. Vienlaikus teksta klātbūtne izstādēs ir ārkārtīgi būtiska, apmeklētāji pētījumā pauduši, ka nav gatavi tam, ka muzejos to pilnībā aizvietotu audio materiāli.
"Par tekstiem ir jādomā izstādes izstrādes posmos, agrīnos posmos, – kā tiks veidots stāstījums un kā tas tiešām komplimentēs izstādītos priekšmetus," pētniece secināja.
