Kultūršoks

Kultūršoks. Nenotikusī Dziesmu svētku evolūcija

Kultūršoks

Kultūršoks. Veselības mācība 2.0

Kultūršoks: Prese – divu kungu kalps?

«Kultūršoks»: Vai medijiem kā demokrātijas sargsunim sāk izlūzt zobi?

Mediju eksperti tiešus draudus preses brīvībai šobrīd nesaskata, taču aicina celt profesionālo latiņu un audzēt muskuļus pret jebkādu politisko spiedienu. Lai gan nedēļas sākumā Latvijas Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs pie sevis aicināja mediju pārstāvjus, lai izrunātu presi uztraucošos jautājumus, diskusija iezīmēja dažādās realitātes, kurās dzīvo politiķi un sabiedrība.

ĪSUMĀ:

  • "Cūku komiksa" skandāls – katalizators diskusijai par mediju brīvību Latvijā.   
  • Latvijas sabiedrisko mediju tiesībsardze Anda Rožukalne uzskata, ka papildu sabiedrisko mediju kontrole ir "ceļš uz vienu no elles kambariem". 
  • Politologs Filips Rajevksis pauž viedokli, ka žurnālistu došanās uz Rīgas pili demonstrēja ceturtās varas vājumu.
  • RSU profesors Sergejs Kruks norāda, ka diskusija pie prezidenta atklāja dažādās realitātes, kurās dzīvo politiķi, mediji un sabiedrība. 
  • Žurnālists Pauls Raudseps uzskata, ka žurnālistam jāpārvar bailes no pretreakcijas, jāaudzē bruņas un jāiet uz priekšu.

Izdzēstā "Cūku komiksa" sekas – mēģinājumi radīt jaunus preses valgus

Otrajā Ukrainas kara gadadienā portālā LSM.lv publicētais "Cūku komikss" atklāja, kāds ir mūsu kā demokrātiskas sabiedrības briedums. Kad pērnvasar satīriskajā "Cūku komiksa" seriālā kārta bija pienākusi Dziesmu svētku dalībniekiem, nekas nenotika, bet ukraiņu karavīru sasaiste ar cūku tēliem izraisīja jautājumus par ētisko robežu pārkāpšanu.

"Es pirmo reizi piedzīvoju naidu pret sevi. Protams, LSM saturs ir jau iepriekš diezgan plaši kritizēts arī sociālajos tīklos, bet šis bija bieži vien vērsts tieši pret mani personīgi, jo es arī personīgi uzņemos atbildību," par piedzīvoto reakciju stāsta ziņu portāla LSM.lv galvenā redaktore Marta Cerava.

Toreiz tieši viņa pieņēma lēmumu komiksu no viedokļu slejas dzēst: "Es negribēju, lai kāds ir sāpināts no tā. Nevis kāds, bet tieši Ukrainas puse, lai gan tas arī, protams, būtu diskutējami, jo ukraiņi paši aktīvi zīmē komiksus un var pasmaidīt arī un pat ne pasmaidīt, bet traģiski ironiski vai satīriski paskatīties uz savas dzīves šī brīža notikumiem."

Žurnālists Pauls Raudseps atzīst, ka kļūdīties var jebkurš, bet svarīgākā ir medija reakcija: "Es bieži vien saku cilvēkiem, lai novērtētu uzticamus medijus, ir jāskatās, vai viņi publicē kļūdu labojumus, jo visi kļūdās, tas ir pilnīgi neizbēgami. Godīgi, atbildīgi mediji šīs kļūdas atzīst un publicē kļūdu labojumus vai izskaidro, kāpēc tā kļūda ir notikusi, un sabiedriskie mediji to izdarīja, un, man liekas, tas ir ļoti atzīstami."

Taču ar komiksa dzēšanu un atvainošanos nepietika. Sākās garas sarakstes ar sabiedrisko mediju uzraugiem, kas pieprasīja daudz vairāk, sākot ar atbildīgo redaktoru sodīšanu un jaunu redakcionālo vadlīniju izstrādi viedokļu slejai.

Jānis Siksnis
Jānis Siksnis

Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes priekšsēdētājs Jānis Siksnis noliedz, ka tas varētu būt traktējams kā mēģinājums ietekmēt saturu: "Nē, nē, šajā gadījumā bija runa par to, ka vispār mēs atturamies no jebkādiem spriedumiem par to saturu kā tādu vai par satura izvēli, mēs tiešām nedrīkstam iejaukties. Šajā gadījumā stāsts bija par to, – lai vienkārši nosaka skaidrus noteikumus, ja ir rubrika "Ārpus ētera", kas tiek pasniegta no pašas televīzijas puses kā faktiski viedokļu komentāru rubrika, kur autoriem tiek arī maksāts par viņu darbu, tad šeit vajadzētu skaidrāk noteikt, pēc kādiem kritērijiem jūs atlasāt šajā rubrikā publicētos materiālus."

Marta Cerava uzskata, ka tad pēc analoģijas katram raidījumam vajadzētu vadlīnijas: "Kāpēc uz šo raidījumu iet šie viesi un neiet citi viesi, kas ir šī redaktora redakcionālie lēmumi. Kāpēc un kā viņu sodīt, ja pēkšņi tie ir neatbilstoši kaut kam?"

Latvijas sabiedrisko mediju tiesībsardze Anda Rožukalne domā, ka pietiek jau ar esošajām redakcionālajām vadlīnijām: "Ir jau pietiekoši skaidri definēti gan vērtības, gan rīcības principi, un nav papildus vajadzīgi vēl tādi žogi, kas tiek uzlikti, tas ļoti traucē kvalitatīvai mediju darbībai. Manuprāt, tas ir ceļš uz vienu no elles kambariem. Ja gribam nokļūt pie labākas kvalitātes medijiem, tad brīvībai ir ļoti liela nozīme."

Mediji sajūt spiedienu, bet jāaudzē bruņas, lai to izturētu

"Cūku komiksa" stāsts ir tikai viens no iemesliem, kāpēc Latvijas Radio pirms nedēļas nāca klajā ar paziņojumu par apdraudējumu vārda brīvībai, pārmetumiem no varas iestādēm pretvalstiskā rīcībā, par vēlmi sabiedrisko mediju regulēt un kontrolēt vēl pastiprinātāk. Drīz vien šim paziņojumam pievienojās arī Latvijas Televīzija.

"Mēs, protams, nevaram  dusmoties uz kādu anonīmu onkuli vai tanti laukos, bet šiem uzbrukumiem jau pievienojās arī, pieņemsim, politiķi, kas būtībā ļoti daudzus gadus ir bijusi tāda vispārpieņemta norma demokrātijā, ka politiķi neapsaukā žurnālistus, nedraud un nemobingo, jā, bet šobrīd mēs to visu redzam. Otra lieta par pārregulāciju, par birokratizāciju – arī esmu tajā vietā, kur es to visu ļoti labi redzu. Ir ļoti, ļoti daudz dažādu dokumentu, papīru, birokrātijas, nolikumu," publiski iestāties pret apdraudējumu medijiem pamato Latvijas Televīzijas galvenā redaktore Sigita Roķe.

Sigita Roķe
Sigita Roķe

Žurnālists Pauls Raudseps sabiedrisko mediju rakstīto vēstuli uztver kā svarīgu trauksmes signālu: "Mēs redzam, ka ne jau tikai Latvijā, bet daudzviet pasaulē notiek pastāvīgi uzbrukumi medijiem, ir milzīgs spiediens uz medijiem, un mēs arī redzam, ka tad, kad ir kādas autoritāras tieksmes kādiem politiskajiem spēkiem, pirmais, pie kā viņi ķeras, ir mediji. Kad

Putins pārņēma varu Krievijā, pirmais, ko viņš izdarīja, bija – nevis pārņēma no oligarhiem īpašumus vai kaut ko, pirmais bija, viņš sakārtoja medijus, lai tie ziņo tikai to informāciju, kas viņam bija svarīga."

Pirmdien pārdomās publiski dalījās arī mediju tiesībsardze Anda Rožukalne, kuras pilnvaras grib izmanot, lai viņa sabiedriskos medijus "savaldītu": "Visa vēlme varas attiecības izmantot tiek vērsti pret mani, kļūstu par mērķi diezgan bieži, lai ierobežotu, lai stingrāk sodītu. Tā problēma ir vēršanās pret pašu daudzveidīgas diskusijas iespēju, jo skaidrs, ka mums ir visu laiku jāsaskaras ar ļoti sarežģītiem jautājumiem, kas nav par vai pret, mēs–viņi, labie–sliktie, vienkāršoti definējot, bet kas būtu jāapspriež, lai vispār kaut kur nonāktu."

Anda Rožukalne
Anda Rožukalne

Spiedienu atzīst arī Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes priekšsēdētājs Jānis Siksnis:

"Mēs visu laiku esam vai nu sisti, spārdīti vai ignorēti, visu laiku centušies klauvēt ja ne pie durvīm, tad pie loga vai caur skursteni.

Es domāju, ka mēs esam arī daudzas lietas panākuši. Daudz kas mums vēl stāv priekšā, bet es domāju, ka tieši tādēļ, ka mēs vienmēr esam ļoti stāvējuši ārpus no kaut kādām politiskām ietekmēm, neesam tām pakļāvušies."

Žurnālists Pauls Raudseps apzinās, ka žurnālistiem visu laiku ir jācīnās un jāpārvar sevi, lai nepakļautos šim spiedienam: "Mēs zinām, ka mēs rakstīsim to, būs pretuzbrukums, un tas ir ne tikai sociālajos medijos, mums ir bijušas vairākas tiesas, kur cilvēki, par kuriem mēs esam rakstījuši, ir iesūdzējuši mūs tiesā un, protams, visās tajās lietās viņi ir zaudējuši, bet tās ierosinātās lietas pašas sevi jau, protams, aizņem laiku, naudu, nervus, un tas viss ir darīts, lai mēs tā kā nākamreiz padomātu – varbūt tomēr būtu ērtāk nerakstīt, varbūt ērtāk būtu nepieķerties šim jautājumam.

Šī sajūta vienmēr sevī ir jāpārvar, ir jācīnās pret to, un tā ir daļa no žurnālista profesijas savā ziņā, tev ir jādomā, jo vienmēr būs cilvēki, kas būs neapmierināti ar to, ko tu raksti, ko tu saki, ko tu dari, un vienkārši ir jāaudzē bruņas un jāiet uz priekšu."

Pauls Raudseps
Pauls Raudseps

Diskusija pie prezidenta – ķeksītim?

Šonedēļ, lai diskutētu par sāpīgajiem jautājumiem, kas tieši skar demokrātiskos procesus, Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs uz Rīgas pili aicināja mediju pārstāvjus. Portāla LSM.lv galvenā redaktore Marta Cerava neslēpj, ka īsti neko diskusijā nav ieguvusi: "Ideja bija laba, bet diskusiju vadīja pats Rinkēvičs, uzsāka ar saviem punktiem, nobeidza ar saviem punktiem; vai nobeiguma punktos tika ņemts vērā tas, vai viņš kaut ko tur bija sadzirdējis, arī var diskutēt, vai tie bija jau viņa iepriekš noliktie punkti."

RSU profesors, zinātņu doktors informācijas un komunikācijas nozarē Sergejs Kruks norāda, ka tā nebija diskusija:

"Nevajag jaukt jēdzienus. Formāts bija parasti, kā tas notiek, jo politiķiem ir arī jāatskaitās ķeksīša pēc, ka jūs tikāt uzklausīti, bet tas, vai tas viedoklis ir ņemts vērā, vai nav ņemts vērā, vai veidojas jauna izpratne par problēmu, – tas tur nenotika.

Pozitīvi, ka pirmoreiz sāka par to runāt publiski un, ja jau tas pie prezidenta notika, tad tur ir kaut kāda autoritāte, tad, jā, tā ir komanda no Centrālās komitejas, tad tam ir jāpievērš uzmanība." LTV galvenā redaktore Sigita Roķe, vērtējot diskusiju, aicina paturēt prātā, ka Valsts prezidents ir politiķis ar ļoti, ļoti ilgu politisko vēsturi: "Protams, ir jāskatās ļoti vērīgi, jābūt ļoti uzmanīgiem, kāpēc, ar kādu mērķi, kurā virzienā mēs ejam, kur šīs diskusijas mūs aizved, kur šīs sarunas mūs aizved un vai tās ir sarunas, kas sabiedriskajiem medijiem palīdz un nāk par labu, vai arī tieši otrādi, – mēs kaut kādā veidā atkal jau tiekam instrumentalizēti kaut kādās shēmās vai plānos."

Filips Rajevskis
Filips Rajevskis

Politologs Filips Rajevskis uzskata, ka iešana pie prezidenta – tā ir vājuma pazīme: "Būtībā vara neiet pie otras varas lūgties pēc palīdzības. Tad tā vairāk nav vara. Protams, mēs varam to ceturto varu saukt arī par sargsuni, bet arī sargsunim ir zobi, ar kuriem viņš realizē savu varu. Un tad sanāk sargsuns bez zobiem, ar izsistiem zobiem."

Dažādās realitātes 

Galvenā problēma, par ko žurnālisti runāja Rīgas pilī, bija politiķu lēmums no 2026. gada pārtraukt finansēt sabiedrisko mediju saturu krievu valodā. Bijušais prezidents Egils Levits atbalstu šim lēmumam argumentēja, apgalvojot, ka 95% Latvijas iedzīvotāju saprot latviešu valodu. Politologs Filips Rajevskis šos piesauktos procentus neredz kā argumentu politiķu lēmumam: "Viens ir saprast, otrs – patērēt. Tas, ka saprot, tas nenozīmē, ka patērē, te ir viena lieta, ka cilvēks patērē informāciju valodā, kurā viņš jūtās komfortabli. Tā ir viena lieta, kas ir akmenī iecirsta patiesība, – neviens nesēdēs, neklausīsies valodā, kuru viņam ir grūti saprast; viņš var mācību procesā vēl kaut kā to darīt, bet tā viņš vienkārši nesēdēs vakarā, neēdīs vakariņas un neskatīsies ziņas valodā, kurā viņš pusi nesaprot. Tā ir pirmā lieta, un otrā lieta – 

man diskusijā nepatika tas, ka bija melns/balts, vajag vai nevajag, bet nebija sarunas par to, ko tajā valodā runā un kāda ir redakcionālā politika.

Sergejs Kruks
Sergejs Kruks

Profesors Sergejs Kruks ir pārliecināts, ka politiķi savu lēmumu nav balstījuši nopietnā analīzē:

"Cilvēkus, kuri pieņem lēmumus, neinteresē, kā īstenībā dzīvo cilvēki, tāpēc nezina to, kas ir krievu auditorija un kāda tā ir; viņi nezina, kāds ir Latvijas Radio ceturtā kanāla saturs, jo viņi nekad to nav klausījušies un, protams, visu nevar noklausīties.

Bet tāpēc es nedrīkstu savu viedokli paust subjektīvi, ir nepieciešama globāla, metodiska pieeja, lai mēs varētu noskaidrot un runāt objektīvi par saturu, bet šīs atgriezeniskās saites nav, politiķus neinteresē, kas tur pilsoniskajā sabiedrībā notiek, un laikam ir pārliecināti, ka simt gudrās galvas vienmēr pieņem pareizos lēmumus un žurnālistu uzdevums ir no augšas uz leju nodot šo pareizo informāciju, un vēl svarīgāki ir maldi, ka šī noraidītā informācija uzreiz ietekmē uzvedību."

Kam kalpo sabiedriskie mediji?

Kamēr politiķi gatavi pārtraukt valsts finansējumu satura radīšanai krievu valodā, aptaujas uzrāda, ka pieaug to Latvijas iedzīvotāju skaits, kuri uzskata, ka sabiedriskajiem medijiem ir jāveido saturs krievu valodā. Tieši tas liek uzdot jautājumus, kam tad pat tik sarežģītos ģeopolitiskos apstākļos jākalpo sabiedriskajam medijam.

"Mēs gribam paši kā sabiedriskais medijs strādāt, domāt, apkalpot vai aprūpēt sabiedrību un strādāt sabiedrībai, mēs nekādā gadījumā negribam būt nekāds, nemaz nerunājot par valsts mediju, mēs negribam būt arī uz valsts pusi tendēts medijs," uzsver LTV galvenā redaktore Sigita Roķe. Žurnālists Pauls Raudseps norāda, ka tas nozīmē daudzveidīgu saturu: "Kas atspoguļo visu to, kas mums notiek. Otrkārt, man liekas, ka sabiedriskajam medijam nepārprotami ir jābūt profesionālās žurnālistikas etalonam."

Skats uz Zaķusalu
Skats uz Zaķusalu

RSU profesors Sergejs Kruks ir pārliecināts, ka sabiedriskajiem medijiem ir, kur augt: "Mēs katru gadu veicam ziņu mediju monitoringu, un nav atšķirības starp sabiedriskajiem un komerciālajiem medijiem, visur dominē valdības partijas. Tiklīdz mainās koalīcija, mainās arī runātāju sastāvs. Un netiek dots vārds pat arī nevalstiskajām organizācijām. It sevišķi "Panorāmā" un TV3 ziņu sižetos par politiku, – politiķi paši pieņem lēmumus un paši komentē. Un tad parādās paradoksāla situācija – gan politiķi, gan žurnālisti runā par to, ka sabiedrībai jābūt aktīvai, jāizsaka savs viedoklis, bet viņu nav "Panorāmā", viņu nav ziņās."

Tieši žurnālistu spēkā mediju brīvību redz arī SEPLP padomes priekšsēdētājs Jānis Siksnis:

"Vienkārši vārda brīvība var tikt ierobežota tādā ziņā, ka paši mediji jūtas mazāk spēcīgi, mazāk pārliecināti, mazāk, protams, droši.

Un tad jau jebkurš ir pakļauts vairāk kaut kādiem uzbrukumiem, vai jūtas nedroši, un nu droši vien, ka tā lielākā problēma, kas ir, visticamāk, pašcenzūra, ka daudzi baidās no tā, kas būs, ja es kaut ko pateikšu tagad."

Sabiedriskā medija spēks ir profesionalitātē

Ziņu portāla LSM.lv galvenā redaktore Marta Cerava atzīst, ka latiņas celšana ir nepārtraukts darbs: "Mēs nevaram būt lelles, mēs darām profesionāli savu darbu, bet tas, ka mūsu loma mainās, taču tas gan ir pilnīgi noteikti, šī ceturtā vara, ko arī apsprieda prezidenta diskusijā. Jā, tagad vara ir arī indivīdiem savās platformās, viņi arī var visu kaut ko sasniegt. Jā, mums ir nepārtraukti jāpierāda, ka mēs esam vērtīgi, un tur gan mums ir jācenšas, lai mums ir superīgs, kvalitatīvs saturs un lai mēs godam nesam šo vārdu – ceturtā vara."

Politologs Filips Rajevskis domā, ka medija galvenais soģis demokrātiskā sistēmā ir lasītājs un skatītājs: "Ja medijs sāk paust kaut kādus ačgārnus viedokļus, viņam pazūd auditorija, ja viņam pazūd auditorija, viņam pazūd spēks, ja medijam pazūd spēks, medijs zaudē savu garu.

Tas ir vislielākais sods jebkuram medijam, ja viņš sāk zaudēt savus lasītājus, savu ietekmi uz sabiedrisko domu. Tas ir tas briesmīgākais sods, un nekas cits.

Ja kāds populāru mediju, stipru žurnālistu sāks vēl mēģināt vajāt par viņa pausto viedokli, viņš vēl vairāk iezāģēs gan valstij, gan sabiedrībai, šo darot, un vēl vairāk stiprinās to cilvēku, ko viņš vajā, – tur atgriezeniskā loģika."

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti