ĪSUMĀ:
- Latgalē kultūra ir pieejama, bet ne visiem piekļūstama.
- Galvenie iemesli mazajam kultūras patēriņam – sabiedriskā transporta grafiks, biļešu cenas, latviešu valodas nezināšana.
- Atbalstot piekļūstamību kultūrai, Rēzeknes novada kultūras dzīves organizētāji atzīst, ka jāeksperimentē, jo autobusa norīkošana pat uz bezmaksas pasākumiem neko neatrisinot.
- Latgales vēstniecības "Gors" valdes locekle Diāna Zirniņa uzskata, ka risinājums, kā cilvēkus, kurus kultūra nesaista, ieinteresēt, jāmeklē daudz plašākā lokā.
- LKA profesore Anda Laķe izceļ arvien pieaugušo bibliotēku lomu, kas mūsdienās kļūst par multifunkcionāliem kultūras centriem.
Pēc pandēmijas gandrīz puse latgaliešu turpina sēdēt mājās
LTV raidījuma "Kultūršoks" satiktās latgalietes Andru, Ivetu, Valentīnu un Alīnu pētnieki ierindotu aktīvo kultūras pasākumu apmeklētāju skaitā. Viņas visas dzīvo Maltas pagastā, kur pasākumi notiek arī uz vietas, bet sievietes dodas uz koncertiem arī Lūznavas muižā, kas atrodas 11 kilometru attālumā, vai uz Latgales vēstniecību "Gors" Rēzeknē 21 kilometra attālumā. ""Gorā" es biju pēdējoreiz uz koncertu "Dzelzs vilks", ļoti patika. Maltas Kultūras namā pavisam nesen biju, bija Rēzeknes mūzikas skolas pūtēju orķestra koncerts, ļoti skaists," stāsta Andra Ignatjeva.
Tikmēr Ivetai Novikai iemīļota vieta ir Lūznavas muiža: "Mēs praktiski gandrīz katru pasākumu apmeklējam, jo tas notiek svētdienās pulksten trijos. Tas ir tāds ļoti labs laiks. Brīvdienas jau gandrīz uz beigām, tu vari aizbraukt, atpūsties, atslēgties, paklausīties mūziku."
Kopš kultūras patēriņa pētījumu uzsākšanas 2010. gada rezultāti palikuši nepārspēti. Toreiz kultūras pasākumus gada laikā nebija apmeklējuši tikai 3% Latvijas iedzīvotāju.
Jaunākais kultūras patēriņa pētījums atklāj, ka pēckovida laikā 34% valsts iedzīvotāju nav apmeklējuši nevienu kultūras pasākumu.
Latgalē šis rādītājs ir vēl skarbāks – pērn septembrī 46% aptaujāto atzina, ka gada laikā nav bijuši ne koncertā, ne teātrī, ne amatiermākslas pasākumā, ne apmeklējuši kādu kultūrvēsturisku vietu.
"Man šķiet, ka tas ir daudz tādā nozīmē, ka tā ir liela nobīde no vidējā rādītāja, jo, domājot par to, cik procenti kādā teritorijā cilvēki ir ieguvuši kādu pieredzi vai ne, tie skaitļi paši par sevi droši vien mums neko neizsaka, vairāk mēs varam izdarīt secinājumus salīdzinājumā," datus vērtē Latvijas Kultūras akadēmijas profesore Anda Laķe.
"Kultūršoka" uzrunātajām Maltas iedzīvotājām ir grūti noticēt pētījuma rezultātiem. "Tiešām, ja cilvēks grib, tad var piedalīties visur, tepat bibliotēkā, tepat muzejā. Viss kaut kur ir, katra organizācija kaut ko savu organizē, lai cilvēki nāktu un piedalītos," ir pārliecināta vietējā pašdarbniece Valentīna Miklaseviča. "Arī tie bezmaksas pasākumi ir gana labi, un gana bieži mēs uz tiem arī ejam. Un nebūt ne vienmēr tie dārgie pasākumi ir tie, uz kuriem gribētos aiziet, tāpēc te tāds apsvērums vairāk būtu – vai ir vēlme to pasākumu apmeklēt, nevis kaut kāds finansiāls aspekts," pieļauj vietējā iedzīvotāja Alīna Čistjakova.
Kultūras pasākumi Latgalē pieejami, bet ne visiem piekļūstami
Pētnieki, analizējot datus, izmanto divus jēdzienus – kultūras pieejamība un piekļūstamība. Kultūras pieejamība nozīmē pašus pasākumus, un latgaliešiem to netrūkst. Piemēram, "Gorā" vēl decembrī plānoti 11 pasākumi – koncerti, teātra izrādes, pat balets. Pilsētas teātra "Joriks" kalendārs nav tik blīvs – tikai trīs Ziemassvētku izrādes. Rēzeknes novadā darbojas 34 kultūras centri, tostarp Lūznavas muiža. Pasākumi notiek arī 28 bibliotēkās un četros novada muzejos.
Rēzeknes novada Kultūras un tūrisma pārvaldes vadītāja Daiga Miščenko skaidro, ka pasākumi tiek plānoti, lai nozīmīgākie no tiem norises laika ziņā nepārklātos: "Primāri tie ir vietējie mākslinieki. Tāpat arī mēs ar dažādiem projektiem cenšamies atbalstīt pašu iedzīvotāju iniciatīvas gan pasākumu daudzveidībā, gan izstādēs, gan citās norisēs. Tā trešā lieta, ko mēs cenšamies ievērot, ir tiešām daudzveidība, lai regulāri visām auditorijām ir pieejams pasākumu klāsts, sākot no kamermūzikas, beidzot ar sēņošanas sacensībām, un lai tie pasākumi tiešām ir pieejami."
Lūznavas muižas pārvaldniece Iveta Balčūne stāsta, ka muiža tikai vienu dienu nedēļā ir slēgta un pasākumu laiki ir pieskaņoti publikas iespējām uz tiem tikt: "Mums ir virkne laikmetīgo notikumu, un, jebkuru notikumu rīkojot, mēs arī skatāmies, lai ir gan ģimenēm un bērniem, ko darīt, arī lai jauniešiem ir interesanti, jo jaunieši pie mums darbojas gan kā brīvprātīgie, gan studenti praksēs, gan arī paši iesaistās šo pasākumu rīkošanā. Esot lauku teritorijā, mēs nevaram nošķirt, uz kuru auditoriju, un arī tas nebūtu droši vien pareizi orientēties tikai uz to vienu auditoriju, kas atbrauc baudīt kultūras notikumu."
Piekļūstamība pasākumiem ir otrs jēdziens. Tas nozīmē iedzīvotāju iespējas vai ierobežojumus piedāvātos pasākumus apmeklēt.
Sabiedriskais transports ne pēc kultūras pasākumu grafika
Ja nav sava transporta, tad uz kultūras pasākumiem Rēzeknē 21 kilometru attālās Maltas iedzīvotāji var doties tikai piektdienās. Tā ir vienīgā diena nedēļā, kad pēdējais autobuss uz Maltu no Rēzeknes atiet ap deviņiem vakarā nevis pirms septiņiem, kad koncerti vai teātra izrādes nav pat vēl sākušās.
Pilsētplānotājs Viesturs Celmiņš atzīst, ka nenoorganizēs sabiedrisko transportu no katras mājas līdz teātrim, bet par oriģinālāku iedzīvotāju vajadzību apmierināšanu, nekā tas ierasts, sabiedriskā transporta organizētājiem vajadzētu sākt domāt:
"Es domāju, ka viens no ceļiem, kas ir iets un realizēts citur ne tikai pasaulē, bet arī Eiropā un tuvumā, tajā skaitā Polijā, ir tā saucamie sabiedriskā transporta maršruti uz izsaukumu.
Līdzīgi kā mēs mūsdienās esam iemācījušies izsaukt taksometru, piegādāt sev pārtiku, tad to pašu principu var izmantot arī tur. Skaidrs, ka viņš nav vienkāršs, bet es domāju, ka atbilde ir vienlaicīgi arī tāda, ka mums ir maršruts divas vai trīs reizes dienā konkrētā teritorijā, bet varbūt šajos maršrutos neviens nebrauc šajā laikā. Bet, ja mēs zinām, ka reģionā ir kāds lielāks pasākums, tad pašvaldība un pakalpojuma sniedzējs var paredzēt, ka tāds pieprasījums būs."
Rēzeknes novada Kultūras un tūrisma novada pārvaldes vadītāja Daiga Miščenko atzīst, ka līdzšinējie mēģinājumi iesaistīties ar pašvaldības transporta organizēšanu nav bijuši ļoti veiksmīgi: "Piemēram, mums šogad bija Rēzeknes novada dienas. Tāds gana liels pasākums, festivāls, un tur mēs organizējām pat vairākus transportus vairākos laikos, piedāvājot aizbraukt jau pa dienu vai tikai uz vakara koncertiem, tāpat arī atpakaļ agrākā vai vēlākā laikā tā, lai tām dažādām iedzīvotāju grupām, vēlmēm šis transports ir pieejams. Bet tāpat tā atsaucība nebija tik augsta, kā mēs sagaidījām, jo izvēlas vai nu savu personīgo transportu, vai arī citas iespējas, kā nokļūt vai nenokļūt."
Latgalē iedzīvotājiem mazāk naudas kultūras pasākumu apmeklēšanai
Vietējie kultūras dzīves organizētāji atzīst, ka kultūras patēriņā vairāk no svara ir reģiona sociālekonomiskā situācija, nevis sabiedriskais transports. Latgalē vidējā alga ir par 600 eiro mazāka nekā Rīgā.
"Tas nenozīmē, ka degviela šeit ir lētāka. Tas nenozīmē, ka māksliniekiem honorāri šeit ir lētāki.
Protams, šīs izmaksas ir līdzvērtīgas. Jautājums, vai cilvēkam ir brīvie naudas līdzekļi, lai spētu iegādāties biļetes un arī atrastu līdzekļus, lai veltītu transportam," uzskata Latgales vēstniecības "Gors" valdes locekle Diāna Zirniņa.
Lūznavas muižas pārvaldniece Iveta Balčūne rēķina, ka ģimenei ar diviem bērniem aizbraukt uz kultūras pasākumu vajadzīgi līdz 100 eiro: "Tad ir matemātika ļoti vienkārša – kas šajā brīdī ir prioritāte? Ir mājoklis, ir pārtika, ir apģērbs, ir veselība, un tai brīdī, kad mēs runājam par kvalitatīvu kultūras notikumu, tad ir jautājums, cik tad bieži ģimene kopā var šo kultūras piedāvājumu izmantot."
Tomēr tukšas rindas ir arī bezmaksas pasākumos, kas teoriju, ka viss slēpjas tikai naudā, liek mazliet apšaubīt Maltas iedzīvotājai Andrai Ignatjevai: "Varbūt arī tas kovida laiks iedeva cilvēkiem kaut kādu slinkumu, kūtrumu, viņi nekur negrib iet. Es domāju, ka tā. Sākums bija ļoti tāds, ka bija pasīvi.
Filmu rāda par brīvu Maltas Kultūras namā, un tur sēž četri cilvēki!"
Ne visi krievvalodīgie grib apmeklēt pasākumus latviešu valodā
Trešais būtiskākais iemels, kāpēc latgalieši ir kūtrāki pasākumu apmeklētāji, ir valoda. Latgales vēstniecības "Gors" valdes locekle Diāna Zirniņa neslēpj, ka, pārstājot rādīt krievu valodā dublētās filmas, to līdzšinējā auditorija vienkārši pazuda. Ja 60% "Gora" publiku veido tuvākās apkārtnes iedzīvotāji, tad viņu vidū daugavpiliešu, pēc Diānas Zirniņas novērojumiem, esot ļoti maz: "Kas tad veido sajūtu par piederību vienai nacionālajai valstij? Ne jau nu pasē ieraksts, kurā vietā tu esi dzimis un kādas valsts pilsonība tev ir. Ir jautājums arī par kopīgām vērtībām, un šīs vērtības tomēr veidojas arī kultūras procesā.
Un, ja daļa sabiedrības šajā kultūras procesā nav iesaistīta un mēs sakām, ka mums ir vienalga, nu, lūk, šādi ir, tad tas nav normāli.
Ir jādomā par veidu, kā viņus iesaistīt kultūras norisēs, jo mēs jau nerunājam, ka tie ir tikai koncerti, teātra izrādes vai izstādes. Šajā sadaļā, kas ir kultūras patēriņa pētījumā, ir daudz dažādas vēl citas aktivitātes iekļautas iekšā. Ko šobrīd šie atlikušie procenti dara un kādu iemeslu dēļ – tas mani tiešām satrauc."
Latgalieši priekšā Rīgai bibliotēku apmeklējumā
Kultūras patēriņa pētījumā Latgalei ir daudzi dati ar mīnuszīmi, pat zaļumballes te tiek apmeklētas retāk. Taču vienā "disciplīnā" – bibliotēkas apmeklējumā – Latgales reģions apsteidz Rīgu.
Ja galvaspilsētā 2022. gadā 7% iedzīvotāju bija apmeklējuši bibliotēku, tad Latgales rādītājs ir 25%.
Maltas bibliotēkas vadītāja Antoņina Krūza savu vadīto kultūrtelpu sauc par mazo Gaismas pili: "Mums ir tādi organizēti pasākumi ģimenēm "Tikšanās vieta – bibliotēka" – nāk jaunās māmiņas ar bērniem, tādā veidā piesaistīti gan mazi bērni, gan māmiņas. Ar bērniem mums notiek pasaku skolas. Tagad visur bibliotēka ir ne tikai grāmatas apmaiņas centrs, bet arī atpūtas, izklaides vieta, kur nāk cilvēki ne tikai pēc grāmatiņas, bet atnāk vienkārši parunāties vai bērnu atved uz kādu pasākumu."
Pēc vietējās iedzīvotājas Valentīnas Miklasevičas stāstītā, uz bibliotēkas rīkotajiem pasākumiem nāk arī krievvalodīgie: "Bibliotēkā mēs te sanākam tikties ar rakstniekiem kādiem. Tas viss notiek latviešu valodā. Varbūt ir arī krievvalodīgie. Neviens jau nedzen cilvēkus ārā, pēc tam padzeram tēju, savstarpēji aprunājamies. Vismaz tu redzi, kādi Maltā cilvēki dzīvo, nē nu tiešām, – kur citur tu satiksies?"
Latvijas Kultūras akadēmijas profesore Anda Laķe atzīst, ka bibliotēkas ir visdemokrātiskākās kultūrtelpas, kas nerada barjeru, kā, piemēram, kāda kultūras iestāde ar greznu arhitektūru: "Bibliotēkas, manuprāt, ieņem un ieņems arvien lielāku lomu, īpaši lauku teritorijās tādā kultūras piedāvājuma veidošanā gan grāmata piedāvāšanā, gan citu kultūras norišu veidošanā. Tādi nereti multifunkcionālie centri."
Latgales kultūras dzīves organizētāji atvērti eksperimentiem publikas piesaistē
Tomēr bibliotēkām nevar uzvelt visu atbildību uzrunāt un aktivizēt gandrīz pusi mājās sēdošo reģiona iedzīvotāju. Rēzeknes novada Kultūras un tūrisma pārvaldes vadītāja stāsta, ka novadā jaunais kultūras dzīves organizācijas modelis darbojas kopš 1. marta. Šobrīd tiek veikti dažādi eksperimenti, kā panākt lielāku sabiedrības iesaisti:
"Ja runājam par to daļu, kas neapmeklē pasākumus, tad bieži vien ir pierādījies, ka viņi paši nezina, kāpēc.
Ka ir vienkārši slinkums vai motivācijas trūkums izlīst no mājas, bet tur tie risinājumi ir dažādi. Mēs tiešām strādājam pie tā, lai sniegtu arvien plašāku informāciju par pasākumu, kas ir sagaidāms, kāda ir pasākuma atmosfēra, tā papildus uzrunājot auditoriju."
LKA profesore Anda Laķe atzīst, ka kultūras cilvēku spējas veidot dialogu ar to cilvēku daļu pašvaldībās, kas līdz šim nav bijuši kultūras notikumu dalībnieki, ir izšķirošas, lai varētu auditoriju palielināt: "Jo vienkārši piedāvājot, izmainot programmu vai kaut ko vairāk piedāvājot, tiem, kas sevi ir pozicionējuši kā tādus, uz kuriem kultūra neattiecas, tas naudas jautājums ne vienmēr ir izšķirošais. Izšķirošais ir tas, kā cilvēki sevi ierauga kā kultūras pasākuma daļu – vai tas ir kaut kas tāds, kas ir ar mani saistīts un mani varētu interesēt, vai tas ir kaut kas tāds, kas dzīvo citā pasaulē un par ko interesējas varbūt kaimiņiene skolotāja, bet ne es kā cilvēks, kas ar kaut ko citu varbūt ir nodarbināts."
Cerības, ka nākamais kultūras patēriņa pētījums uzrādīs iepriecinošāku ainu
Latgales vēstniecības "Gors" valdes locekle Diāna Zirniņa uzskata, ka risinājums jāmeklē daudz plašākā iesaistīto lokā: "Šī nav tā bumba, kuru var iemest kādam un teikt – tas ir tavs jautājums. To nevar iemest valstij ministrijas veidolā vai pašvaldībām, vai kultūras institūcijām. Mums ir jāsēžas pie kopīga galda un mums ir jārunā, un kādam ir jādod šis lielais uzstādījums jeb mums visiem šis lielais uzstādījums, ko tad mēs iesāksim ar šādu apmeklējumu.
Un jautājums, vai šāds kultūras patēriņa īpatsvars Latvijā kopumā un arī citos reģionos – vai tas arī ir gana? Es nezinu."
Maltas iedzīvotājām arī ir reāli priekšlikumi, kā panākt, ka cilvēks neapmierinās tikai ar maršrutu darbs–mājas: "Es domāju, ja kāds darba kolektīvs vai kaut kāda organizācija, vai vienkārši kaut kā cilvēki vai pagasta kaut kāds kopums, es domāju, ka neatteiktu apvienības pārvalde, teiksim tā, vismaz reizi pusgadā cilvēkus aizvestu kaut kur tālāk uz kādu pasākumu," rosina Alīna Čistjakova. Tikmēr Valentīna Miklaseviča kā piemēru min vietējo 18. novembra koncertu, kas pulcējis pilnu zāli: "Es domāju, ka vajadzētu vairāk iesaistīt bērnus vai arī kooperēties, piemēram, muzejs, kultūras nams, bibliotēka, skolas. Sataisīt kaut kādu vienotu pasākumu, lai sanāk ļoti daudzi cilvēki no dažādām kategorijām, no skolas, no vecākiem, pensionāri, un tad varbūt viņi pieradīs pakāpeniski čupoties. Nu citādi es nezinu, kā to izdarīt."
Tiesa, visi uzrunātie atzīst, ka jau nākamais pētījums, iespējams, uzrādīs daudz pozitīvāku ainu par kultūras patēriņu Latgalē. "Katram cilvēkam, arī lauku teritorijā, man gribas vēlreiz uzsvērt, arī dzīves kvalitātes latiņa nav mazāka, vai viņš arī nevēlas, lai viņa būtu mazāka nekā Rīgā, Pierīgā vai valstspilsētās.
Tas ir kaut kāds mistisks stereotips, ka iedzīvotājam, kurš dzīvo laukos, viņam negribas ne braukt ar velosipēdu, ne braukt ar slēpēm, kaut kur kalnos doties vai aiziet uz koncertu.
Muļķības, vienkārši tās iespējas ir tādas, kādas viņas ir," pārliecināta Lūznavas muižas pārvaldniece Iveta Balčūne.
