Filma Laimai Žurginai prasījusi ilgu gadu darbu, kura laikā savākts milzīgs, unikāls materiāls, tai skaitā neskaitāmas sarunas ar kādreizējiem kafejnīcas apmeklētājiem, kas tagad teju visi ir ļoti nozīmīgas Latvijas kultūras personības.
„Vienmēr savā darbā es cenšos domāt, cik tas būs interesanti pēc 50 gadiem vai pēc 100 gadiem. Vai tam ir jēga, ko es daru, vai tas nav viendienīgs. Un šajā gadījumā tie cilvēki, tie filmas varoņi ir tādas personības, ko ar laiku novērtēs vēl vairāk, kā tas notiek parasti," stāstīja Žurgina.
Režisore atzīst, ka arī pati vienmēr tā jutusies - neatkarīga. "Mani nekad nav varējuši ietekmēt, es esmu darījusi un realizējusi dzīvē savu programmu. Un man liekas, ka tādi ir tie cilvēki filmā," teica Žurgina.
"Kāpēc es atstāju to sarunu ar Imantu Kalniņu finālā? Jo viņš rezumē, viņš pasaka to, ka ir tikai nedaudz to zvaigžņu, kas nenodod jaunības ideālus, kas nepielāgojas, kas paliek iekšēji brīvi, un man liekas, ka vispār tas ir jebkura radošuma pamatā – būt brīvam, neatkarīgam savos uzskatos neatkarīgi no laiku maiņām vai politiskajām formācijām. Tā cilvēks uztur sevī garīgo aktivitāti, un tas palīdz nenovecot," tā Žurgina.