Sabiedrisko mediju portāls LSM.lv lasītājiem piedāvā iepazīties ar filmām, kas ir ne tikai augstvērtīgi mākslas darbi, bet arī rosina pārdomas un diskusijas par sabiedrībai aktuāliem tematiem. Par vienpadsmit Riga IFF filmām raksta cilvēki, kuru personiskā un profesionālā pieredze sniedz īpašu ieskatu filmas tematikā, lai caur kultūras un kino prizmu veicinātu domu apmaiņu par pasaulē un Latvijā notiekošo.
Čehu kino jaunā viļņa retrospektīva festivālā piedāvā iespēju noskatīties sešas restaurētas klasiskas filmas, kā arī dokumentālo filmu par vienu no šī kino novirziena slavenākajiem pārstāvjiem – režisoru Milošu Formanu. Programmas kurators ir režisors Pēteris Krilovs, kurš savās lekcijās kino studentiem bieži vien ir rādījis pagājušā gadsimta 60. gadu čehu kino. Programmu 17. oktobrī atklāja Juraja Herca 1968. gada filma “Kremētājs”, kurā atrodams gan sirreālisms, gan ekspresionisms, gan melns humors. 18. oktobrī festivāla programmā bija dubultseanss: Vlastimila Venclīka 1969. gada īsfilma “Neaicinātais viesis”, kā arī Pavela Jurāčeka un Jana Šmita 1963. gada filma “Josefs Kiliāns”, bet dienas noslēgumā – 2019. gada dokumentālā filma “Formans pret Formanu”, kuras autori ir Helena Tršeštikova un Jakubs Hejna. 22. oktobrī programmu turpina Jana Ņemeca 1964. gada filma “Nakts dimanti”. 23. oktobrī skatāma Miloša Formana 1967. gada komēdija “Ugunsdzēsēju balle”, bet 23. oktobrī programmu noslēdz Ivana Pasera 1965. gada filma “Intīmais apgaismojums”. Visas filmas skatāmas kinoteātrī “Splendid palace”, un daļa no programmas skatāma arī tiešsaistē.
Kas ir tik īpašs čehu skatījumā uz pasauli, kas raksturo viņu jaunā viļņa filmas, kāpēc šīs filmas uzrunā un aizrauj arī šodien? Par šiem un citiem jautājumiem stāsta režisors un programmas kurators Pēteris Krilovs.
Pēteris Krilovs: Jauno vilni saista ar politisko situāciju Čehoslovākijā – ar Prāgas pavasari, Aleksandra Dubčeka nākšanu pie varas un komunistiskās ideoloģijas izmaiņām, kas neveidoja jauno vilni, bet palīdzēja tam uzplaukt. Man joprojām nav viennozīmīgas atbildes, kāpēc tur radās tāda izteiksmes brīvība, bet, pētot filmu ģenealoģiju, parādās interesanti fakti. Žanru un stilu dažādība raksturīga čehiem arī citās mākslās, un, manuprāt, kinematogrāfs ir ļoti atkarīgs no literāri dramaturģiskas domāšanas.
Ja kādā valstī ir attīstīta laba proza un dramaturģija, tad tas veicina arī kinematogrāfa attīstību.
Čehijā vienmēr ir bijuši labi rakstnieki, un tos zinām no galvas, pat ilgi nedomājot. Pie čehu kultūras piederošs ir arī Francs Kafka, un šī kafkiāniskā ietekme jūtama jau 20. un 30. gadu kinematogrāfā. Protams, pēc Otrā pasaules kara, ieviešoties komunisma ideoloģijai, Kafku ne īpaši izcēla, bet saknes jau bija. Vēl jāpiemin Milans Kundera, Karels Čapeks, Jozefs Lada ar pasakām un citas kultūrparādības. Čehijā bija ļoti labs teātris, attīstīta animācija, kas radīja citu formas izpratni ar komiksiem radniecīgu tēlu sistēmu. Tas viss palīdzēja čehu kinematogrāfam.
Otra lieta bija sociāla, jo čehi vienmēr bijuši diezgan atklāti un tieši, sevi analizējot. Viņiem nebija raksturīga, teiksim, poļu vai ungāru patētiskā attieksme pret savu eksistenci. Trešā lieta, ko pēdējā laikā, tieši noskatoties daudzas filmas un analizējot, sapratu, ka ļoti izteikta čehiem bija konformisma tēma saistībā ar Otrā pasaules kara notikumiem. Kaut gan Čehijā bija izteikta pretošanās kustība, viņi tomēr bija kaut kādā ziņā unikāla valsts, jo vācieši viņus pakļāva kā savējos. Čehija dzīvoja daudz vāciešu. Kādu laiku iebrucēji arī izturējās pret čehiem kā pret savējiem – viņi dzīvoja okupētā zemē, bet it kā nebija okupēti.
Šī pieredze ar tā saucamo “mīksto sadarbību” ar totalitārisma varu tūlīt pēc kara viņus pārņēma kā psihoanalīzes priekšmets.
Vairākas filmas, kas iekļautas šajā programmā, ir šajā tēmā balstītas. Filma “Nakts dimanti” veidota pēc grāmatas par ebreju puisi, kurš trīs reizes bēdzis no koncentrācijas nometnes un trīsreiz viņam piespriests nāvessods. Un tie, kas vajā, nav esesieši, bet pilsoņi. Šī konformisma sadarbība bija vērojama visās Austrumeiropas zemēs arī komunisma laikā. Un šī tēma filmās parādās dažādos veidos.
Citu līniju festivālā pārstāv Miloša Formana “Ugusndzēsēju balle” ar pasaku žanra valodu. Tā nebūs radniecīga “Sprīdītim” vai “Maijai un Paijai”, bet te darbojas sociāli atpazīstami tēli, kas tepat blakus dzīvo, bet uz ekrāna pārvēršas par pasaku varoņiem. Te redzam kolosālus tipāžus un sabiedrības sociālu šķērsgriezumu ballē, kas kļūst par teju vai Hieronīma Bosa gleznas panorāmu. To vērojot, saproti, ka pasaule, ko tā rāda, ir briesmīga, bet detaļās – smieklīga.
Tas, domājams, ir lielākais čehu kino panākums, ka viņi varēja parādīt kino savas dzīves kopiju, kas reāli atspoguļo, kādi viņi šobrīd ir, gan arī panākt to tēlaino vispārinājumu, kurš kļūst pārlaicīgs.
Filma “Kremētājs” ir pārlaicīga filma, kuru var skatīties pēc 50 gadiem arī nezinot, kas īsti notika Eiropā Otrā pasaules kara laikā, bet saprast, ka filma ir par nāves kultu un nāves glorificēšanu,
Tātad dažādas mākslas un dažādas saknes ir veidojušas šo uzrāvienu čehu kino. Tur vienkopus satikās daudz talantīgu cilvēku. Čehiem, protams, bija arī sava kino izglītības bāze ar ļoti labu pedagogu līmeni. Un arī tas, ka viņi sajuta šo ideoloģisko brīvību, kas atvērās gluži kā logs un ļāva uzelpot brīvāk. Protams, tas viss izveidoja jauno vilni.
Marta Elīna Martinsone: Ko arī mūsu jaunie kino veidotāji var mācīties tieši no šī novirziena? Kāpēc tas būtu jāskatās?
Tur ir daudz, ko mācīties. Šodienas kinematogrāfs gan iet pilnīgi citu ceļu, un galvenais, kas atšķiras, ka jaunā viļņa filmas gandrīz nemaz neveido filmas vilkmi caur narāciju. Tās nav pļāpīgas, naratīvi informējošas. Teksti, protams, ir un daudz. Piemēram, filmā “Intīmais apgaismojums” ir daudz sadzīvisku sarunu, bet tās nav informatīvi svarīgas. Tās nav sižetiskas, kas tagad ir totāli pārņēmis kinematogrāfu.
Saviem studentiem saku vai katrā nodarbībā, ka diemžēl šobrīd kinematogrāfā notiek tas, ko runā.
Ja personāžs kaut ko runā, tad tas ir notikums, bet, ja nerunā, tad notikuma nav. Mēs nemākam veidot filmas, kurās būtu notikumi. “Ugunsdzēsēju balle” ir viens vienīgs notikums, pat notikumu kaskāde, un tas, ko cilvēki muld, ir tikai skaņas pielikums.
Vēl arī šis kafkiānisms, mazliet pastarpinātais absurda elements, kad redzam vienu notikumu vai vienu izpausmi, bet saprotam, ka aiz tā stāv kaut kāda mitoloģiska, pasakaina, alegoriska lieta. Trešais ir tas, ko savā pedagoģiskajā žargonā saucu par kino cirku. Ir ļoti daudz tādu mazu gegu atrakciju, kas rada gan smieklīgu, gan arī nesmieklīgu notikumu virknējumu. Šodienas kino ir sācis aizmirst šo gegisko bāzi, kurā agrāk kino daudz ko balstīja. Šodienas narācijas invāzijas vietā bija gegu virknējumi, kas radīja acij uztveramus mininotikums, kas veido lielo sižetu vai plūsmu. Diemžēl šodien kino ļoti atšķiras – 20. gadsimta kino ir viens kino, 21. gadsimtā tas ir cits kino.
