Pēc pirmizrādes seansa Kannu kinofestivālā, kurā filma arī ieguvusi galveno žūrijas apbalvojumu, režisoram Spaikam Lī veltītās ovācijas, publikai pieceļoties kājās, ilgušas veselas sešas minūtes. Ļoti iespējams, ka tas nemaz nav pārspīlējums, jo filmas “Melnais KKKlanmens” uzlādētais fināls savij kopā 70.gadu ASV sociālo laikatelpu un mūsdienas, spēcīgi akcentēdams rasisma slimības, kuru, šķiet, nu jau būtu vajadzējis pārslimot sen, aktualitāti arī šodien.
Izrādās, ka šāds domāšanas atavisms nemaz nav tik reti sastopams – Spaika Lī filmā Kukluksklana biedri pēc iniciācijas rituāla, stumdami ņirdzošajās sejās pilnas saujas popkorna, kopīgi izbauda Deivida Vorka Grifita Amerikas pilsoņu kara filmas “Nācijas dzimšana” (“The Birth of a Nation”, 1915) seansu, kas reizē ir gan viens no nozīmīgākajiem agrīnā kino darbiem, gan būtisks iegansts atkārtotai Kukluksklana kustības atdzimšanai 20.gadsimta sākumā. Arī mūsdienās šīs gadsimtu vecais pilsoņu kara notikumu dramatizējums tiek izmantots kā propagandas materiāls Kukluksklana naida ideoloģijas izplatīšanā.
Kino allaž zināmā mērā, apelējot un sistemātiski reproducējot no filmas filmā dažādus stereotipus, ir spējis ietekmēt un diktēt sabiedrības domu, iedēstīt tajā priekšstatus par to, ko skatītāji varbūt paši dzīvē nemaz nav pieredzējuši.
Spaiks Lī savā filmā citē ne tikai tādu kino klasiku kā Grifita “Nācijas dzimšana” vai Fleminga “Vējiem līdzi” (“Gone with the Wind”,1939), kuras par spīti savam statusam satur stipri vulgāras melnādaino ASV iedzīvotāju reprezentācijas, bet arī 70.gadu sākumā lielu popularitāti iemantojušās tā sauktās melnādaino ekspluatācijas (blaxploitation) filmas – tās, lai arī cik stereotipizētas nebūtu bijušas, ir vienas no pirmajām, kurās afroamerikāņi un melnādaino komūnas iegūst protagonista balsi. Uz otrajām atsauces redzamas ne tikai operatora darbā vai filmas muzikālajā noformējumā, bet arīdzan, izmantojot savdabīgu reversu, tēlatveidē filmas “Melnais KKKlanmens” baltādainie antagonisti, it īpaši toreizējais Kukluksklana līderis Deivids Djūks, reducēti līdz pagalam muļķīgām un stereotipizētām karikatūrām, ar kuru palīdzību lielā mērā tiek noturēts filmas humoristiskais tonis.
“Melnais KKKlanmens”, lai runātu par ASV samilzušajām un neizrunātajām rasisma problēmām, izmanto vieglumu un humoru, taču, kā uzsver pats filmas režisors, tā nav komēdija.
Komisms vien kalpo kā līdzeklis, kas ar radikālu kontrastu palīdzību izceļ traģiskās un iracionālās sabiedrības domāšanas kļūdas.
