Vetārste Tatjana, deju trenere Ļuba, fabrikas strādniece Ļena, Ļuda, kuras vīrs tikko ievainots karā, un režisore Marina. Šīs sievietes un viņu ģimenes no kara postītās Harkivas, Odesas, Mariupoles, Zaporižjas un Kijivas tagad ir atradušas patvērumu Latvijā. Bet Marina Nazarenko uzsākusi iemūžināt šo sieviešu stāstus filmā.
"Staigāju, klausījos, vācu ziņas, pētīju cilvēkus, kā viņi apietas ar bērniem. Tas bija tāds novērošanas moments. Palīdzēja brīvprātīgie. Viņi ziņoja par varonēm ar spēcīgiem stāstiem. Pārvarot biklumu, gāju klāt pie cilvēkiem, kuriem bija acīmredzamas grūtības, kaut vai aizpildot dokumentus. Vienai no manām varonēm ir seši bērni. Trīs savējie, trīs pieņemti," stāsta režisore. "Ar visu biklumu eju klāt: "Labdien! Esmu Marina. Vai mēs varētu aprunāties, jo es taisu filmu par mūsu meitenēm bēglēm.""
Sagrautas ģimenes, likteņi un cerības. Tas viss sākās vienā brīdī. Sarunās ar varonēm režisore atklāja, cik šie stāsti reizē ir atšķirīgi un reizē līdzīgi: "To, kam nācās iziet cauri man pašai, pārveidoju jautājumos. Sākotnēji visām meitenēm tie bija vienādi. Kādās drēbēs tu brauci? Jo mums vispār nebija līdzi nekādu mantu. Bija jātiek prom ļoti ātri. Kurā brīdī pieņēmi lēmumu? Vienai māja atradās kauju teritorijā, cita nobijās iznīcinātāju, cita uztraucās par bērniem un tamlīdzīgi. Un es pamanīju, ka mums visām ir bijis viens ceļš. Visas raudājām. Līdz pēdējam turējāmies pie savas mājas. Visas aizbraucām ne ar ko. Visas kārtojām somas, domājot, kas svarīgāks – ūdens vai salvetes bērnam? Cik svarīgas ir higiēnas lietas? Kā sildīsimies? Vai ņemt trīs jakas? Viss attīstījās līdzīgās sliedēs."
Marina Nazarenko uzsver, ka pagaidām filmēšana ir tikai sākuma stadijā. Nokļūstot citā sabiedrībā, cilvēki ir spiesti mainīties un pieņemt, ko filmas varones arī dara.
"Man jau tagad ir tik bagātīgs materiāls (un tas būs vēl bagātīgāks, ne prasti bla-bla-bla), tas būs izprotams ikvienam.
Bēdas sievietes acīs nevar nospēlēt. Šajā pasaulē mēs mācāmies dzīvot. Mūs iebāza šajā realitātē. Mēs to nelūdzām. Un tās ietvaros mēs cenšamies būt, atrast sevi.
Bet to aiz ausīm pievilkt nevar," skaidro režisore.
Filmai dots darba nosaukums "Sievietes bez vīriešiem". Nazarenko to pamato: "Es nerunāju par visām, bet lielākoties mēs visas vienas sekundes laikā pārvērtāmies par visu uzreiz. Ir jāattīsta ultra-loģistika: tu esi aukle, ķēkša, skolotāja… Tu sāc darīt visu. Nosaukums ir skaļš, jo man nav, ar ko sadalīt šo nastu. Viss jānes pašai. Kas vēl, ja ne es? Tādēļ "Sievietes bez vīriešiem", kā savādāk."
Filma top sadarbībā ar Latvijas dokumentālā kino profesionāļiem, starp kuriem ir režisore Una Celma un operators Aleksandrs Grebņevs. Nesen Nacionālais Kino centrs projektam piešķīra vairāk nekā 60 tūkstošus eiro, bet turpinās arī ziedojumu vākšana. Savukārt par filmas pirmizrādi pagaidām esot pāragri runāt.
