"Bērns ir vislabākais katalizators par to, vai kino filma ir izdevusies vai ne, pateicoties patiesumam, ar kuru bērns raugās pasaulē." Tā reiz ir teicis kino un teātra režisors Varis Brasla.
Viņa filmās īpašu patiesumu rada tieši mazo varoņu iesaiste, un viņš ir radījis arī mūsu izcilākās bērnu filmas – "Emīla nedarbi", "Ziemassvētku jampadracis", "Ūdensbumba resnajam runcim", "Vectēvs, kurš bīstamāks par datoru".
Vara Braslas režisora acs ir fiksējusi arī, manuprāt, emocionālāko latviešu kino filmu – "Ezera sonāti". To esmu noskatījies neskaitāmas reizes un no maziem gadiem tā man palīdzēja iepazīt Regīnas Ezeras izcilo prozu, Imanta Kalniņa īpašo mūziku, mūsu aktierus un jo īpaši Astrīdu Kairišu. "Ezera sonāte" ir mans latviešu kino etalons. Es jau sen vēlējos klātienē satikt cilvēku, kurš ar savu kino valodu ir veidojis manu labāko priekštatu par latviešu kino, kurš mani bērnībā ir smīdinājis ar Emīla jokiem un kurš vienmēr ir licies ļoti līdzīgs Raimondam Paulam – ar iespaidu par savu stingro raksturu, ar vizuālo līdzību un pat balss tembru tādu pašu kā Maestro.
Arnis Krauze: Arī Maestro pats teicis, ka viņam dažreiz norāda uz līdzību ar Vari Braslu. Vai jums kāds ir to teicis? Kaut kas tur ir jums..
Varis Brasla: Jā, tikai es labāk klavieres spēlēju… (smejas)
Redziet, humors ar jums līdzīgs.
Ja drīkst, [izstāstīšu] vienu mazu epizodi iz dzīves. Cēsīs bija pilsētas svētki vasarā, tur uz estrādes Raimonds pie klavierēm, Paukštello uz skatuves. Vienā manā filmā galveno lomu spēlēja aktrise no Maskavas – tāda Gaļina, un viņa bija kaut kā nejauši nokļuvusi Cēsīs. Ir maza pauzīte, viņa ir gājusi klāt pie Paula un [teikusi]: "Zdrastvui, Varis! (Sveiks, Vari!). Dabīgi, ka Pauls bijis mazliet apjucis. Tā kā kaut kas tur ir tāds mazliet mistisks, tā varētu būt.
Tuvojas svētku laiks, kad ierasti televīzijā rāda Vara Braslas filmas. Dažas ir jau arī restaurētas ar dažādām krāsu korekcijām un citiem uzlabojumiem, bet nemanīgs tajās paliek patiesums. Vai arī jūs savas filmas mēdzat televīzijā reizi no reizes atkal no jauna pārskatīt?
Pa retam noteikti, jā.
Kuras ir tās, ar kurām atkal satikšanos īpaši gaidāt?
Speciāli negaidu, goda vārds, bet ir vairākas filmas, kas tagad tiek bieži [rādītas], sevišķi "Jampadracis" un "Emīls". Tā, ka jau patiešām uz Jāņiem, uz Ziemassvētkiem pat četras, piecas reizes pa dažādiem kanāliem. Pa retam, jā, iemetu aci, galvenais jau, ka savulaik, kad bija celofāna bantes [filmas], tās ļoti nodrillēja, un tā kvalitāte arvien sliktāka paliek, vecajām filmām traki krāsas izgaisušas. Manuprāt, vajadzētu ļoti atjaunot tās filmas, jo tā taču ir vislabākā vēsture. Dokumentālisti ir teikuši, ka laikmets vislabāk parādās labās aktierfilmās.
Nevis dokumentālajās?
Dokumentālajās pats par sevi, bet tieši tā laikmeta faktūra, ritms, atmosfēra spēcīgāk nāk laukā tieši aktierkino. Runa ir par labām filmām.
Kā jums šodien klājas, par ko jums ir prieks, par ko raizes mūsu šodienā?
Par raizēm nerunāsim, jo 84 gadi sagādā dažus pārsteigumus, bet man ir patiess prieks, ka piemēram, Valmierā… Pagrūti man to nabas saiti pārgriezt ar teātri. Tagad bija 100 gadu jubileja Valmieras teātrim, mēs aizbraucām, un arī vienu otru izrādi jauno es esmu redzējis. Es priecājos par to, ka, neskatoties uz to, ka teātrim nav savas mājas pagaidām, Valmieras teātris dzīvo, ir ienācis jauns kurss iekšā. Tajā visā ir dzīvības smarža, nav tas – vai, vai… Tas man tiešām rada kaut kādu mierinājumu. Varbūt mazliet egoistiski, jo es tur arī diezgan savus spēciņus esmu licis iekšā, bet tas sagādā prieku, ka process notiek, un lielākā daļa jauno ir ļoti sakarīgi cilvēki.
Šodienas kino, cik izdodas sekot līdzi, kādi ir pēdējie iespaidi?
Cenšos visam izsekot, cenšos. Nav labais tonis runāt par kolēģiem, īpaši ar mīnusa zīmi un tā, bet man šķiet, ka kaut kas dāņu valstī nav kārtībā [atsauce uz Viljama Šekspīra lugas "Hamlets" rindu "Kaut kas ir satrunējis dāņu karaļvalstī" – red.] pa tādu līniju, ka tagad viss, ko uzfilmē, saucas filma. Puse no cilvēkiem ir operatori, puse – režisori, puse ir aktieri. Tāda privāta iniciatīva, ka viens otru filmē un nosauc to par, nezinu, ko, – "Divi šūpolēs". Tā ir viena lieta, to var rādīt mājās, kāzās, bet uz ekrāna tik daudz, manuprāt, nāk garīgais brāķis. Tas ir sāpīgi, bet ir arī daudzas brīnišķīgas lietas, kas ir uz ekrāna. Arī aktierkino.
Mēs pirms ieraksta runājām par dažām latviešu filmām, jūs minējāt, ka "Dvēseļu putenis" ir tā, kas jūs emocionāli ir uzrunājusi.
Šajā sakarā nav labais tonis, par kolēģiem runāt, vēl jo vairāk publiski, un to es negribētu darīt, man nav nekādu tiesību. Bet ir viens [secinājums], ko citēju kā Bībeli. Kad bija Kroderam 90 gadu jubileja, un viņš no Nacionālā teātra skatuves teica: "Mīļie draugi, neaizmirsīsim, ka esam latviešu teātris". Tas lielā mērā attiecas uz skatuvi, bet tikpat lielā mērā arī uz ekrānu. Tas nenozīmē, ka vajag spēlēt jeb filmēt tikai Blaumani un Jaunsudrabiņu. Tas to nenozīmē. Es nevaru atbildēt sev uz jautājumu, kādēļ simtiem cilvēku, es saprotu, nauda un tā, bet simtiem un simtiem cilvēku paceļ cepures un aizbrauc? Es to nevaru atbildēt, es to nesaprotu. Man liekas, visus spēkus vajadzētu salikt iekšā, lai mūsu nebūtu tik maz.
Cik aktīvi jūs sekojat politikai, visiem lielajiem pasaules satricinājumiem? Kā jūs tos izjūtat šobrīd?
Brīžiem neticami, ka tā tas var notikt, neticami, ka var… No otras puses, protams, tas, man liekas, skar visus. Visus – apzināti vai neapzināti, ja kaut kur bumbo, un mums tas ir tepat. Galvenais, ka mēs, Latvija, latviešu cilvēki, zinām, kas ir sarkanais mēris, esam to uz savas ādas izbaudījuši. Tagad es iedomājos Amerikā to senātu, kas tur sēž, tos labi koptos kungus, kuri nesaprot, kas draud, ja pasauli pārņemtu Putins. Cilvēces atmiņa ir ļoti īsa. Es domāju, ka pēc Otrā pasaules kara bija tādas pašas pārdomas, ka nekad vairs, ka mēs visu saprotam, bet atkal kāds sāk celt savu asiņaino pirkstu. Tas nomāc. Ne jau tā, ka no rīta celtos, dzertu kafiju un domātu par to, kas notiek Ukrainā, bet tas nomāc kaut kur aizkadrā, kaut kur fonā tas ir. Var jau censties nelaist to klāt un nelaist to iekšā, bet tas laikam ir neiespējami, ja cilvēks ir ar normāliem nerviem un normālu jušanu un domāšanu.
Jūs jau ar esat kara laika bērns, esat dzimis gadā, kad PSRS un Vācija sāka dalīt Poliju.
Esmu dzimis 1939. gadā, tad Latvijā bija miers.
Latvijā, jā, bet Polijā jau sākās.
Tādā ziņā, jā, es esmu. Es domāju, ka manam gadugājumam un man gados tuvākiem cilvēkiem ir bijis pietiekami pārbaudījumu.
Jums ir kādas arī bērnības kara atmiņas, vai kara šausmas jūsu ģimenei pagāja garām?
Tās nevarēja paiet garām kaut vai tādēļ, ka tētis palika krievu pusē. Tētis strādāja Latvijas Radio, un tad, kad 1940. gadā ienāca krievi, kaut kādā sakarā viņu sūtīja komandējumā uz Minsku. Tētis ar tādu koferīti, tas man vēl ir mājās, brauca uz Minsku. Mamma viņam teica – tēti, paklausies radio, kā pasaule vārās, nebrauc. Viņš atkal – nu, un kas tad, kas tad… Izkāpjot Minskas vilciena stacijā, kā viņš nolika koferīti uz zemes, uz perona, tā krita pirmās vācu bumbas. Tēti no mums nogrieza nost, viņam vairs nebija iespēju atgriezties Latvijā. Viņš atgriezās tikai tad, kad krievi ienāca Rīgā. Tā kā par to man, kā jau bērnam, ir tādas sižetiski nesaistītas, bet tādas spilgtas ainiņas noteikti. Sižetiski nesaistītas. Gan par to, kā bija, kad viens otrs vācietis, teiksim, tika sastapts parkā. Arī mūsu dzīvoklī vienu laiku viens virsnieks dzīvoja. Gan kā uzvedās, teiksim, sarkanie, kad nāca iekšā. Tad es biju uz laukiem aizsūtīts. Pirmie tie soda bataljoni, kas bija, tie bija briesmīgākie slepkavas. Tas bija tā kā apaudzis mazliet ar tādu sūnu, bet tagad tas [nāk atpakaļ]. Pilnīgi neticami, ka tie ir dokumentāli kadri, ko tu skaties. Neticami!
Sižeti no Ukrainas?
Jā, tagad, kas nāk.
Atgriežoties pie kino un idejām, kā tas top – šobrīd jūs vairs nefilmējat, bet vai joprojām ikdienā jums ir domas par kaut ko, ka šeit labs kino sanāktu?
Tā jau ir tāda "psihiska novirze", bet tā tas notiek. Ļoti žēl, bet ir viena nerealizēta lieta, daļēji pašu neuzņēmības dēļ. Es ļoti gribēju uztaisīt filmu par Ēvaldu Pakulu, kuru boļševiku laikā sauca par bendi un fašistu, to mežabrāli, kas vairākus tūkstošus puišu no Kurzemes katla ieveda mežā, un viņi tur cīnījās ilgus gadus. Es ar viņu nejauši saskrējos un iepazinos. Bija ļoti skaisti materiāli, kuros viņš stāstīja tos visus briesmīgos notikumus ar tādu humora izjūtu, ar tādu vieglumu. Tieši tādā žanrā, tādā stilistiskā uztaisīt kaut kādas briesmu lietas… Jūs jautājāt par Ukrainu. Protams, tur ir traģēdija traģēdijas galā, bet to varētu pagriezt arī nevis "Misters Pitkins ienaidnieka aizmugurē", bet… Tas tā man vandās pa galvu, bet visu jau nevar paspēt dzīvē.
1976. gadā tapa mana filmu filma – "Ezera sonāte". Kā tas ir, kad pie filmas strādā divi režisori, kā tas bija, veidojot filmu "Ezera sonāte"?
Es nestāstīšu pasakas, es stāstīšu patiesību. Režija ir solo numurs, bet šeit šis savienojums… Jo Gunārs [Cilinskis] kā aktieris bija sevi pierādījis – simt punkti! –, bet uzticēt viņam filmu negribēja, baidījās vienkārši. Es savukārt biju izgājis kādas desmit filmas kā otrais režisors, es to kino ķēķi zināju labi. Ar Gunāru mēs pazīstami bijām jau no "Noktirnes" laikiem, mēs bijām labi pazīstami. Cilvēciski mums patiešām nebija nekādu domu par otra nostumšanu malā, domas bija tikai par to, lai iznāk labs ķinis. Ja bija kāds konflikts, teiksim, Gunārs saka pirms filmēšanas – vajag Astrīdai to šķirbu zobu priekšā aiztaisīt ciet, bet es saku: Gunār, tu esi dulls, jo tā šķirba jau ir viņai raksturīga, tad tā piekāpšanās notika nevis varmācīgi, bet mēs vienojāmies. Ja vienojamies, tad tā tas paliek, tas ir mūsu lēmums. Man tas laiks ir ļoti skaistā atmiņā. Paldies Gunāram un arī Gvido [Skultem], vispār tā bija ļoti laba uzņemšanas grupa. Gvido Skulte bija brīnišķīgs operators un cilvēks.
Mani vienmēr ir interesējis, izlasot Regīnas Ezeras darbu "Aka", vai viņa pati centās iesaistīties, ietekmēt scenāriju, brauca uz filmēšanu, skatījās un kaut ko regulēja, zinot viņas raksturu?
Es jau esmu stāstījis, ka Regīna ir normāla sieviete, un normālai sievietei nevar nepatikt Gunārs Cilinskis, tāpēc, ja vajadzēja kaut ko no Regīnas dabūt laukā, kādu piekrišanu, tad pa priekšu gāja Gunārs. Tā vienreiz mēs izdomājām, ka mums vajag jaunu epizodi, kādas no mūsu viedokļa trūkst. Braucām uz Ķegumu pie Regīnas, pie autores, viņas mājiņā izstāstām, ko mēs tur gribām. Viņai bija tāds teiciens – "tā tas varētu būt". Tā arī viņa saka – tā tas varētu būt. Mēs palikām tur, dzerdami kafiju, viņa uzgāja augšā, dzirdam – klab, klab, klab. Dzirdam, ka klapē. Viņa nonāk pēc pusstundas lejā ar trīs lapām un saka: te jums būs īsināšanai. Viņa bija vēl tajā "Akas" materiālā, un viņai nebija grūti salaist savus varoņus kopā citā situācijā. Man vēl ir mājās saglabājusies arī grāmata ar autores ierakstu – šis daudz cietušais romāns jeb grāmata, fiziskā ne morālā nozīmē, jo strādājot jau tā grāmata nodilst. Viņa ļoti labi uzņēma un pieņēma visu, un nekur nebija tāda, ka autoram būtu jābūt tam pirmajam. Viņas cilvēciskā smalkjūtība jau ir jūtama gandrīz visos viņas darbos.
