Apsēdināt trīs skaņu režisorus pie mikrofoniem nav joka lieta: parasti viņi ir skaņas otrā pusē. Kamēr iesildāmies un regulējam mikrofonus radio studijā, es lūdzu visiem trim vienkāršos vārdos pastāstīt – ko tad īsti filmas tapšanā dara skaņas meistari Ernests Ansons, Verners Biters un Mārtiņš Rozentāls?
Viss sākas filmēšanas laukumā
"Var sākt ar mani, bet darba procesā būtu jāsāk ar Mārtiņu un Verneru, jo viņi ir pirmie, kas saskaras ar skaņu, strādājot filmēšanas laukumā. Es esmu cilvēks, kas strādā studijā un filmas pēcapstrādē," paskaidro Ernests Ansons. "Šīs profesijas ir dalītas. Varbūt sensenos laikos to darīja viens cilvēks, bet mūsdienās šie darbi ir izteikti nodalīti."
Laukuma skaņu ierakstu vizuāli visspilgtāk ilustrē garais mikrofona kāts ar garspalvainu "kažociņu" vēja aizturei, ko tautā mēdz dēvēt par "lapsas asti" vai "beigtu kaķi". To gan parasti nēsā skaņu ieraksta operatora asistents. "Skaņu ieraksta operators ir tas, kurš sēž pie "rakstīkļa" un skatās skaņas līmeņus, kā diriģents vadot filmēšanas laukumu skaņu departamentam," paskaidro Mārtiņš Rozentāls.
"Mēs to saucam par laukuma skaņu ierakstu – tā var būt gan spēlfilma, gan dokumentālā filma, gan reklāma – viss, kas saistās ar filmēšanas procesu, kurā iesaistīta skaņa," piebilst Verners Biters. "Mēs arī ierakstām dažādus specefektus – tas arī skaitās pie laukuma skaņas. Tas nozīmē, ka tu atsevišķi no kameras ieraksti, piemēram, kliedzošu pūli vai braucošas mašīnas, putniņus, jūras šalkas… Piemēram, Ernests, sēžot studijā, ir pamanījis, ka šeit vajag ierakstīt mašīnas logu tīrītāju skaņu. Kāpēc to neierakstīja laukumā? Jo laukumā mēs specializējamies uz to, lai pēc iespējas tīrāk ierakstītu dialogu."
Kvalitatīvs dialogu ieraksts uz laukuma ir svarīgs arī tāpēc, lai aktieriem pēc iespējas mazāk būtu jānāk uz studiju pārrunāt tekstus, kas ir darbietilpīgs un dārgs process. Nav arī viegli atkal iejusties lomā, jo ieskaņošana parasti notiek ilgāku laiku pēc filmēšanas posma. Taču, pēc Ansona novērojumiem, tāpat apmēram 30% vēlāk jāpārraksta studijā: "Tāda ir kino specifika: montāžas režisors parasti montāžas laikā pieņem kādus lēmumus, pamainās domas, pamainās teksti… Bieži vien vajag arī mainīt emociju."
Ausīm ticami trokšņi
Varbūt kādreiz esat redzējuši kādus aizkadra video par filmu ieskaņošanu – kā tiek imitēti kadrā redzamie trokšņi, lai tie būtu ticami ne vien ar acīm, bet arī ar ausīm. Arī mūsu filmu skaņas profesionāļu vidū iegājies angliskais termins "foley" jeb ikdienas skaņu reproducēšana filmas vajadzībām.
"Pārsvarā visi foliju uztver kā kājas, soļu skaņas, bet pamatā tā ir drēbe, kustība. Angliski to sauc par "movement track", latviski – kustību partitūra. Tas palīdz filmai dzīvot un kustēties – pat tad, ja tas viss ir rakstīts uz laukuma, tas kā slānis iet apakšā visai filmai," stāsta Ansons.
"Un tad ir visas pārējās skaņas – krēsls, apsēšanās, piecelšanās, kafijas ieliešana, durvis un tā tālāk," papildina Rozentāls.
"Es filmai "Oļegs" savulaik speciāli pirku gaļu, jo kadrā (darbība notiek gaļas kombinātā – red.) cilvēks cilā gaļas gabalus, bet fonā skan ierīces, ventilācija, un laukuma ieraksts ir vienkārši "putra". Tad tu to nomaini, taisot sinhronos trokšņus. (..) Gaļas gabals man vairāk bija vajadzīgs, kad kadrā meta to gaļu uz galda. Bet pašu gaļas skaņu bija vieglāk imitēt ar slapju salveti – kaut kas nepatīkams, glums," ieskatu sinhrono trokšņu ieraksta pasaulē sniedz Biters.
Skaņas profesionāļu dzirde ir uzasināta: viņu ausis fiksē arī tādas ikdienas skaņas, ko daudzi no mums neievēro. Ernests Ansons un Verners Biters nupat strādājuši pie seriāla "Pansija pilī", kur radīt 1930. gadu atmosfēru no skaņas viedokļa nemaz nav bijis tik viegli, jo apkārt ir 21. gadsimta pasaule.
"Tu dzirdi – kaut kur brauc traktors, jau tuvojas, vai varēs paspēt ierakstīt… Vai nāk lidmašīna. "Pansija pilī" ir spilgts piemērs – ēka, kur notika filmēšana, patiesībā atrodas ceļa malā. Un ik pa laikam kāds brauc garām. Tu jau dzirdi – kaut kas nāk pa kalnu augšā… Ja tas ir kadrs, kur cilvēki vienkārši noiet garām un nerunā, vari nofilmēt, lai nekavētos, bet tiklīdz ir teksts, kas ir svarīgākais, tad filmēšana ir jāapstādina un jāpagaida," stāsta Biters.
"It kā dialogs ir pats svarīgākais, bet visu laiku ir jāklausās apkārt," papildina Ansons. "Arī, strādājot studijā, pirms es pievēršu uzmanību dialogam, sākumā es nodarbojos ar to, ka "tīru gaisu" – ņemu ārā liekos trokšņus. Jo laukums vispār ir diezgan trokšņaina vieta – pat ideālos apstākļos ir kaut kādi ģeneratori, sīcošas lampas, aiz kadra kustas cilvēki…" Arvien vairāk šajā "tīrīšanā" palīdz arī tehnoloģijas, tomēr tas joprojām ir roku darbs. "Nav tāda viena universāla instrumenta, vienas pogas, kas derēs visām vietām, visām lokācijām. Ir jāpieiet katrai ainai atsevišķi un jāšķetina, kas traucē, cik vajag iztīrīt. Sākumā tu tīri ārā un pēc tam liec atpakaļ," stāsta Ansons.
Tikai tam jau jābūt citā kvalitātē un jāieskaņo atsevišķi. Tāpēc, piemēram, Ernestam Ansonam arī ikdienas gaitās gandrīz vienmēr kabatā ir diktofons – ja nu pēkšņi ceļā gadīsies kāda noderīga skaņa: "Es arī pats brīžam dodos ārpus studijas un rakstu atmosfēras. Nemitīgi kaut kā pietrūkst, lai arī skaņas bankas pašlaik ir lielas un dažādas, arī publiski pieejamas. Vienmēr vajag vēl kaut ko specifisku, tu braukā apkārt, meklē un ieraksti."
Patiesība un lielākie maldi
Ernests Ansons ar Verneru Biteru un Mārtiņu Rozentālu ir pazīstami jau ļoti sen, daudz strādājuši kopā, bet pēdējā laikā sanākot retāk, jo abi laukuma skaņu ierakstu režisori visbiežāk ir aizņemti starptautiskos kino projektos, par ko Ansons abus kolēģus mazliet pavelk uz zoba: "Sākotnēji mēs ļoti gribējām strādāt visi trīs kopā, bet dzīve aiznesa ūdeņus tā, ka nesanāk. Jo Verners ar Mārtiņu ir izauguši kā lieli laukuma skaņu režisori, viņi vairs nav lēti un maziņi. Bet Latvijas kino bizness ir lēts un maziņš," ironizē Ansons, izsaucot kolēģu smieklus. "Es savukārt apkalpoju to Latvijas pusi, un man nemitīgi ir tikai jauni studenti. Katru reizi no jauna jāstāsta: uz laukuma tev jāizdara tas un tas, es negribu no tevis dzirdēt neko citu kā labu dialogu. Ja sanāk, ieraksti atmosfēras."
Kino industrijā visi trīs skaņuvīri nonākuši katrs pa savu ceļu. Ernests Ansons ir izbijis dīdžejs, Verners Biters savulaik bija grupas "F[ei]K" solists, bet Mārtiņš Rozentāls studēja filozofiju.
Viņi atzīstas, ka sākotnēji skaņu režijai piešķīra romantizētu tēlu, bet, lai arī sava romantika pastāv, tā ir aizraušanās, kas prasa lielu izturību. "Laukumu skaņas ieraksts ir 12 stundu maiņa, un projekts ilgst 30 dienas vai vairāk. Dažreiz sajūta ir, ka esi prom uz kuģa," salīdzina Biters. "Tā romantika bišķi pazūd, kad ir nakts maiņa ziemā, -25, un tad tu sāc domāt," smejas Rozentāls, piebilstot, ka tai ir jābūt sirdslietai.
Klausoties sarunbiedros, aptveru, cik ļoti radoša ir arī šāda šķietami tehniska kino profesija.
Viņi gan par to protestē: "Man ļoti nepatīk, ja mani sauc par skaņu mākslinieku. Iet caur kauliem tas vārds. Tas darbs tiešām ir ļoti tehnisks, ar mākslu lai nodarbojas mākslinieki," saka Ansons.
Kādi ir lielākie maldi par šo darbu? Ka viss notiek ātri un tam nevajag daudz piepūles. Jo skaņas taču mūsdienās var ierakstīt arī katrs savā telefonā. Tāpēc sarunas noslēgumā vēlreiz rezumējam, kāpēc skaņu mākslinieka, atvainojiet, tehniskā darbinieka, darbs filmā ir tik būtisks.
Verners Biters teic: "Jābūt tā, ka tu izslēdz ārā bildi un tu saproti, par ko ir stāsts. Būs slikta bilde, būs laba skaņa, neviens nepamanīs, ka ir slikta bilde. Taču, ja būs ļoti laba bilde un slikta skaņa, visi pamanīs. Brāķis ir brāķis."
