Saulgriežos svarīgākais ir ugunskurs un labas domas, tā sacīja visi sanākušie saulgriežu svinētāji pasākumā, kurā viesojās arī Latvijas Televīzija.
Pasākuma apmeklētāja Ruta Kļaviņa sacīja: "Tas ir siltums. Šis ir gara siltums. Tas ir Jāņu ugunskurs, tas nav parasts ugunskurs. Mūžīgi, kas paliks pēc manis, – tas ozols, ap kuru vairākkārt gājām jau daudzus gadus."
Šajā vakarā visi dejoja un dziedāja ar visiem. Arī tie, kuri atnāca tikai paskatīties, no danča izvairīties nevarēja. Vecāki stāstīja, ka nākuši bērnu dēļ, lai viņu bērnības atmiņās būtu šis ugunskurs, kurš zeltaini izgaismo seju, un dziesmas, kurām dziedāt līdzi ir viegli.
Saulgriežu svinētājs Normunds pauda: "Bērniem pamazām paražas parādam, kādas ir senčiem bijušas, lai redz, kā tas notiek. Varbūt kādam būs vēlme to turpināt. (..) Arī vainagus satina kopā ar mammu. Ļoti liela interese, abi divi skraida tepat."
Latviešu tradīcijas patika arī pasākuma apmeklētājai Džinetai, kura pirmo reizi ieradās uz šādu pasākumu sava mazdēla dēļ, kurš ir latvietis.
Savukārt Laima pauda: "Vecāki iedeva vārdu Laima, kaut kā pēc pieraksta vajadzēja. Mums tā uguns un dabas sajušana ir tieši šinī īsajā naktī, tie rituāli dod kaut ko sirdij un dvēselei tuvu."
Par to, ko precīzi nozīmē saulgrieži, ugunskurs un dejas, versijas ir dažādas. Folkloras kopā "Dimzēns" uzskata, ka galvenais ir nodoms.
Folkloras kopas vadītāja Velta Leja sacīja: "Ja viņš ar sirdi un dvēseli piedalās, tad viņam noteikti ir nozīme. Viss, kas ar mums notiek, mūs stiprina. Un vasaras vidū pie ugunskura – uguns attīra. Tad, kad bija sākums, bija ļoti maz folkloras kopu. Bet tas bija cits laiks. Tad tas bija aizliegtajā plauktā. Pēc koncerta stāvēja pelēki vīriņi ar aizdomīgām avīzēm rokās un uzmanīja skandiniekus. (..) Tā dzīve nav bijusi tik vienkārša; lai to saglabātu ar cieņu, ir tiešām visiem mums jādomā, kā tas ir. Es ļoti ceru, ļoti ceru. Es bērniem saku: "Mācaties tos vārdus, jums būs saviem mazbērniem jādzied"."
