Koncertfilmā "Es varēju lielīties" piedalās 40 koklētāju kolektīvi no visas Latvijas, izpildot gan zināmas, gan pavisam jaunas kompozīcijas un jaunas apdares, pārsteidzot ar mūsdienīgo skanējumu un izdomu. Jaunie koklētāji filmēti pie ezeriem, upēm, jūras, klintīs, klajumos, tumšos mežos, dzelzceļa stacijā, uz tiltiem, vecās drupās. Visas lokācijas ir dažādi mazi punkti Latvijas kartē, kas savieno gan koklētājus, gan pagātni, tagadni un nākotni.
Ir grūti rakstīt par Dziesmu un deju svētku norisēm, jo viss manis rakstītais izklausās tik emocionāli. Izmantotie vārdi, kas pazibējuši jau iepriekšējos rakstos: maģiski, spēcīgi, pārdabiski, saviļņojoši, iedvesmojoši, liekas tādi muļķīgi un neko nepasakoši. Neesmu profesionāla mūziķe, tāpēc par muzikālo izpildījumu nevaru spriest kā eksperte. Neesmu arī kino nozares speciāliste, lai spriestu par filmu kvalitāti no šāda skatupunkta. Bet tāpat koncertfilma uz mani spēcīgi iedarbojas, tā liek man sajust cerību, ticību, spītību, neatlaidību un dziļu mīlestību pret mūziku, Latviju un līdzcilvēkiem. Lai kā vēlētos par koncertstāstu "Es varēju lielīties" uzrakstīt ļoti objektīvi un konstruktīvi, es to nevaru. Pati esmu piedalījusies dziesmu svētkos trīs reizes, un visas bija īpašas, mazliet maģiskas, neaizmirstamas pieredzes, kur brīžiem racionāli visu nevar izskaidrot. Šīs filmas es uztveru divējādi: no vienas puses, ļoti emocionāli kā svētku dalībnieks, kas ir piedzīvojis ko līdzīgu, no otras puses, kā skatītājs ar visu apkārt esošo kontekstu par pandēmiju, skolēnu dziesmu un deju svētku neesamību, vientulību un nomāktību. Man nāk raudiens katru reizi, redzot skolēnus tik aizrautīgi dejojam, dziedam, muzicējam, zinot, ka atkal viss ir apstājies, pulciņi nenotiek un bērni ir iesprostoti četrās sienās pie zilajiem ekrāniem.
Tā enerģija un prieks, ko jaunieši man spēj iedot caur ekrānu, ir vienkārši fenomenāla un šobrīd tik ļoti vajadzīga.
Nāku no teātra nozares, kur brīnums rodas skatītāja un izpildītāja mijiedarbībā. Filmā šādu tuvības līmeni parasti ir grūti panākt, bet "Es varēju lielīties" noteikti tas ir izdevies, un tāpēc gribu apsveikt visu radošo komandu ar neiespējamās misijas izpildīšanu.
Filma veidota kā stāsts par jauna cilvēka augšanu, mērķu piepildīšanu, drosmi iet savu ceļu un sev tuvu cilvēku atrašanu. Paralēlais stāsts veidots par kokli: kā tā top no parasta koka bluķa, kā to veido cilvēks, kā tā atdzīvojas cilvēka rokās un cik daudz ar to ir iespējams mūsdienās izdarīt. Kokle ir kā tilts, kas savieno cilvēkus un dabu. Šis salīdzinājums, manuprāt, visprecīzāk apraksta to, kas ir ietverts koncertstāstā. Jauniešu rokās kokle nav tikai mūzikas instruments, drīzāk tā ir kā trešā acs, kas palīdz labāk redzēt, vai trešā auss, kas palīdz labāk sadzirdēt. Kokle ir daļa no viņiem. Tas nav kārtējais pulciņš, kur vecāki piespieda iet.
Tas ir dzīvesstils un veids, kā skatīties uz pasauli mazliet citām acīm.
Iepriekšējās #dziedundejo2021 tiešraidēs un filmās to nebiju tā pamanījusi, tāpēc ar nepacietību gaidu nākamās filmas.
KONTEKSTS:
Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku norises #dziedundejo2021 notiek no 12. jūlija līdz oktobra beigām. Plānots, ka svētku kopējo programmu veido 15 dažādas norises kora dziedāšanā, vokālajā mūzikā, instrumentālajā mūzikā, dejā, vizuālajā un vizuāli plastiskajā mākslā, folklorā. Norises plānotas pašvaldībās, pēc iespējas tuvāk dzīvesvietai, ārtelpās. Jebkurā svētku norisē dalībnieku skaits ir no viena līdz tajā brīdī valstī atļautajam skaitam, nenotiek plaša pulcēšanās, nav plānoti centralizēti mēģinājumi un garš mēģinājumu process. Norises tiks iemūžinātas videoierakstos. Visi videomateriāli tiks nodoti Rakstniecības un mūzikas muzejam topošās Dziesmu un deju svētku ekspozīcijas vajadzībām kā spilgta 21. gadsimta liecība.
