"Uz tautas mākslas dziļajām saknēm sākuši augt dzīvības pārpilni zari un atzarojumi. Izveidojusies monolīta tautas mākslinieciskās pašdarbības kultūra, kuru vērts apbrīnot, kuras stiprums un grandiozitāte rosinās nākamās paaudzes latviešu padomju kora mākslas tālākajiem sasniegumiem,” rakstīja muzikologs un komponists Oļģerts Grāvītis, pagājušā gadsimta 60. gados pētīdams Dziesmu svētku tradīcijas, kur nu par galveno bija kļuvis saturs. To XIV Dziesmu un V Deju svētkos papildināja arī paša Grāvīša jaundarbs "Ir viena zeme” ar Bruno Saulīša dzeju, dziesma sieviešu korim "Zvejnieku laiva” ar Imanta Ziedoņa vārdiem, kā arī tautasdziesmas "Maza biju, bet jau gudra" apdare.
Ja jautātu – kā gan izklausījās šī mūzika, un te nu jāsaka, ka vairums no 50. un 60. gadu jaundarbiem, kas skanēja Dziesmu svētkos, palikuši kā sava laika vēsturiskas liecības, bez augstākas mākslinieciskas un muzikālas vērtības. Bijuši, protams, izņēmumi, kaut vai Pētera Barisona "Dziesmai šodien liela diena”, taču XIV Dziesmu svētku repertuārā tādu nebija, kaut gan kopkora debitantu vidū bija arī tādi skaļi vārdi kā Lūcija Garūta un Jānis Ivanovs.
Arī izcilais simfoniķis bija maksājis obligātos meslus varai un sacerējis dziesmu vīru koriem "Darba spēks”. Ko lai dara, arī Dziesmu svētki kopumā tika veltīti Padomju Latvijas 25. gadadienai, un 1965. gada jūlija vidū kopkorī savas balsis vienoja 12 ar pusi tūkstoši dziedātāju, deju koncertos uzstājās vairāk nekā divi tūkstoši dejotāju, kuru priekšnesumus ilustrēja pustūkstoti liels apvienotais pūtēju orķestris.
Togad vecmeistars Jēkabs Mediņš pildīja vairs tikai goda virsdiriģenta pienākumus, toties svētku tribīnē pirmoreiz kāpa enerģijas pilnie debitanti – Daumants Gailis, Imants Cepītis un Imants Kokars!
Pūtēju orķestru virsdiriģenta godā debitēja Gunārs Ordelovskis, un šoreiz laika apstākļi bija pietiekami labvēlīgi, lai 17. jūlijā plānotais svētku gājiens notiktu, kā nākas.
Veselas četras dienas, no 10. līdz 14. jūlijam risinājās koru un deju kolektīvu, arī pūtēju orķestru sacensības. Dziesmu karā tika izdalīta jau atsevišķa Tautas koru grupa, kurā sacentās 16 kori – gan jauktie, gan vīru un sieviešu. Komponista Marģera Zariņa vadītā žūrija uzvarētāja laurus piešķīra Gido Kokara vadītajam Tautas korim "Daile", kam sekoja "Juventus" un "Daugava", bet par labāko sieviešu kori kļuva "Dzintars". Parasto koru 25 dalībnieku vidū uzvarēja koris "Kaiva" no Ventspils, un ar laiku dziesmu karš pārvērtās arī par savdabīgu mūsu labāko kordiriģentu cīniņu. Labākie diriģenti, saprotams, vadīja vienlaikus vairākus kolektīvus, un dziesmu karā godalgotie meistari ar laiku automātiski nostājās arī Dziesmu svētku apvienotā kora priekšgalā.
Interesanti, ka XIV Dziesmu svētkos, turpinoties līdzšinējām internacionalizācijas un rusifikācijas tendencēm un latviešu autoru darbiem sastādot tikai 60% no kopējā repertuāra, pēc ilgāka starplaika 1965. gada vasarā atkal atskanēja Vīgneru Ernesta tautasdziesmas "Strauja, strauja upe tecēj’” apdare, bet vēl pārsteidzošāka bija Emīla Dārziņa vīru korim rakstītās dziesmas "Mirdzi kā zvaigzne” iekļaušana noslēguma koncertā 18. jūlijā Mežaparka estrādē. Kārļa Jēkabsona dzeja neapšaubāmi cildināja buržuāziskās Latvijas dabas daili, un Haralda Medņa vadībā liriskā mīlas dziesma izskanēja ļoti saviļnojoši, dziedātāju un klausītāju pacilātības pavadīta. Jo, lai arī par ko dziedātu, pats galvenais bija kopīgais dziesmu gars un tautas vienotība, kas pavadījusi katrus no Dziesmu svētkiem, arī XV.
Raidījumu cikls top sadarbībā ar Latvijas Nacionālo kultūras centru.
Attēls no žurnāla "Zvaigzne"
