Vai zini?
Latvijas Radio 3 ciklā "Vai zini?" kultūrpētnieki, vēsturnieki un citi eksperti skaidro dažnedažādus terminus, vēsta par interesantiem artefaktiem un neparastām idejām.
Ja mūsdienās cepures valkā pārsvarā tikai praktiskos nolūkos – kā aizsargu pret aukstumu un nokrišņiem rudenī un ziemā vai sauli vasarā, tad 20.–30. gados cepure bija nepieciešams ikdienas aksesuārs jebkurā gadalaikā un, jā, arī dāmas elegances pierādījums. "Vissvarīgākais ir cepure," teica modiste Rēzija, Virdžīnijas Vulfas 1925. gadā iznākušā romāna "Deloveja kundze" personāžs.
Piemēram, uz tolaik populāro pēcpusdienas tēju – faifokloku – piederējās ierasties pēcpusdienas tērpā ar garām piedurknēm un noteikti ar cepurīti galvā. Pēcpusdienas tērpā ģērbta sieviete paturēja cepuri galvā, gan apmeklējot kafejnīcu, gan viesojoties pie kāda mājās. Pāvilam Rozītim ir īsstāsts "Cepure", kurā kāda jaunizcepta viceministra kundze pēc vīra lūguma – lai veidotu kontaktus – uzaicina pie sevis ministra prezidenta kundzi un citas vajadzīgas dāmas. Nelaime tā, ka namamāte nepārzina cepuru etiķeti un, sekojot viešņu paraugam, arī pati uzliek galvā cepuri. Kļūmīgais solis pēc tam tiek plaši apspriests, par to "smējusies visa Rīga", un vīram karjera bijusi galīgi samaitāta.
Cepuru mode bieži mainījās. Kā presē jokoja: – Sieva raud, vīrs piekāpjas: "Nu labi, es tev pirkšu to jauno cepuri," un saka: "Ģērbies labi žigli un iesim uz veikalu!" – "Bet kādēļ tik steidzīgi?" brīnās sieva. – "Ja tu vilcināsies," atbild vīrs, "tad arī tā cepure būs izgājusi no modes."
Vismodīgākā 20. gadu cepure – zvanveida jeb "cloche" – pilnīgi nosedza galvu un pieri. Tā teikt, podiņš galvā. Rotājums – spalvas vai lentes – parasti bija labajā pusē. 1927. gadā, pēc amerikāņu lidotāja Čārlza Lindberga vēsturiskā lidojuma pāri Atlantijas okeānam no Ņujorkas uz Parīzi, galvassegu modē par karstāko aktualitāti kļuva dažādas variācijas par lidotāja cepuru tēmu (ar dekoratīvām austiņām) un rotājumi ar propelleriem vai pat veselām lidmašīnām. 30. gadu sākumā cepuru mode "virzījās pa labi" – galvassegas kļuva aktuāli nēsāt slīpi, pilnīgi aizsedzot sejas labo pusi. Cepuru fasoniem pieskaņojās arī frizūras – tās tagad bija kuplākas kreisajā pusē.
30. gadu otrajā pusē cepures bija kļuvušas klaji dekoratīvas, tās nevis uzvilka, bet uzlika galvā, precīzāk – uztupināja uz galvvidus (nosedzot vai atsedzot pieri) vai viena sāna.
30. gadu beigās cepuru forma būtiski mainījās – no seklajām uz augstajām. Runāja par "bīskapu", "torņu", pat "piramīdu" cepurēm. Kaut arī skanēja aicinājumi padomāt par to, ka ne viss, ko mode uzskata par "pēdējo kliedzienu", ir skaists, cepures turpināja cildeni tiekties augšup, savu apogeju sasniedzot 1939.–1940. gadā.
Iepazīties ar jaunāko cepuru modi dāmas varēja dažādi: pēc aprakstiem un attēliem preses izdevumos, apstaigājot cepuru salonus un veikalus vai vērojot aktuālos modeļus modes skatēs, kas regulāri notika līdz pat 1939. gada rudenim.
Kā liecina dažādas adrešu izziņu grāmatas, 20. gados Rīgā darbojās aptuveni simts cepuru darbnīcas, veikali un saloni, toskait desmit, kas dēvēja sevi par fabrikām (lielākā no tām bija Eduarda Krūmiņa filca un cepuru uzņēmums K. Barona ielā 59/61). 30. gados cepuru salonu skaits pārsniedza 130.
Daudzi no labākajiem saloniem uzsvēra, ka tirgo no Parīzes, Vīnes vai Berlīnes vestās cepures, un parasti sezonas sākumā to reklamēja presē: "Rašele Ribuša / Emma Dzene vai Emīlija Zvirbule atgriezusies no Parīzes ar jaunākajiem cepuru modeļiem." Labākie saloni sezonas sākumā (pavasarī un rudenī) savos salonos rīkoja jaunāko modeļu skates vai piedalījās lielajās skatēs, kur aktuālāko modi rādīja modistes, arī apavu, somu, cimdu saloni u.tml.
Diemžēl nav iespējams noteikt, cik no nozares uzņēmumiem tirgoja tikai gatavo produkciju, jo nereti veikali, kas dēvēja sevi par Vīnes vai Parīzes cepuru saloniem, reklamēja, ka ieveduši jaunākos modeļus, bet gatavo arī pēc pasūtījuma un nodarbojas ar cepuru labošanu un atjaunināšanu.
Modīgākās un kaprīzākās dāmas iepirkās pie modistes Emmas Dzenes Brīvības ielā 14, Emīlijas Zvirbules Elizabetes ielā 57, Emīlijas Jātnieks Marijas ielā 31 vai salonos "H. Brūver" K. Barona ielā 3, "Žermen" Elizabetes ielā 41/43, "M-me Luci" Brīvības ielā 12, "Debora Loevenstein" L. Ķēniņu ielā 4, "M-me Olga" Brīvības ielā 4. Pazīstama bija arī Olga Rebane K. Barona ielā 11 un cepuru fabrika "Daile" (Teātra ielā 8). 30. gados – Rašele Ribuša Baznīcas ielā 8, "Paris" Brīvības ielā 18 (īpašniece Aleksandra Rimkeita), Vera Dagilis (Tērbatas ielā 1/3, vēlāk "Danos un Dagilis" Elizabetes ielā 55).
Populāra cepurnieku koncentrēšanās vieta bija nelielā Kalēju iela Vecrīgā, kur blakus apavu darbnīcām, frizētavām un modes preču veikaliem atradās daudzi iecienīti cepuru saloni.
Cepures varēja iegādāties ne tikai specializētajos salonos, bet arī modes preču veikalos, no kuriem lētākie atradās Marijas ielā, bet dārgākie – Vecrīgā, Brīvības bulvārī un Brīvības ielā, kā "Moritz Feitelberg". Tas gan nozīmēja, ka dāma varēja nokļūt neapskaužamā situācijā – aci pret aci ar dāmu, kurai taisni tāda pati cepure galvā, tāpēc prasīgākās modes dāmas gatavoja cepurītes pēc pasūtījuma pie kādas no daudzajām cepurniecēm.
Un noslēgumā vēl viena anekdote:
– Cik jums apburoša, krāšņa cepurīte! Vai dārgi maksāja?
– O, ļoti dārgi: septiņas histērijas, trīs dziļi ģīboņi, divas sasistas vāzes un gandrīz visa tējas servīze.
