Viņš pastāstīja, ka savulaik pats kā arhitekts nespējis sev pamatot, kāpēc klientam ieteicis vienu vai otru risinājumu. Šķitis, ka lēmumi tiek pieņemti kabinetā, nevis iepazīstoties ar vidi, kur būs attiecīgais nams vai vides risinājums. Tāpēc viņš sācis mācīties antropoloģiju – lai saprastu cilvēku vajadzības, ikdienu un paradumus.
Kā piemēru Rīgā, kur arhitektūra “ir plānota no augšas”, viņš min mikrorajonus. Tie “ir izlikti tā, lai efektīvi aizpildītu telpu”, taču nav domāts par tiem, kas tur dzīvo. Ir sajūta, ka attiecīgajā vidē ir iekopēts standarts, kas nav pielāgots cilvēkiem un videi.
Tāpat bieži vien par arhitektūru domā “punktu līmenī”. Proti, tiek izdomāts kaut ko uzbūvēt un tad tiek cerēts, ka apkārtējā vide un infrastruktūra ap to attīstīsies.
Arhitekts var strādāt saskaņā ar apkārtējo vidi un cilvēku paradumiem, uzskata Šteinerts, tas prasa izzināt pagātnes stāstus, kas saistās ar attiecīgo vidi. Tas dod iedvesmu darbam. Tāpat var izmantot sociālajai antropoloģijai raksturīgo līdzdalīgo novērojumu, kas nozīmē pašam skatīties vai piedalīties notikumos attiecīgajā vidē, izprotot cilvēkus, kas tajā darbojas.
