Šovasar Vidzemē pilsētu svētkus, dažādus festivālus papildina arī kulinārā ceļa „Livonijas garša” aktivitātes, kas, protams, ir saistītas ar senāku laiku garšām, ēdieniem un to pagatavošanas veidiem.
Valmiermuižas tirdziņā „Gardu muti”, kad tajā bija arī „Livonijas garšu” meistarklases, uzmanību piesaistīja neliela no māla veidota pārvietojama krāsniņa. Keramiķe Līga Mergina, ar to iepazīstinot, stāsta, ka, lai arī tās ideja nākusi no seniem laikiem, tā var kalpot arī mūsdienās.
“Es esmu skatījusies viduslaiku gravīras, un tur ir, ka uz tirgiem braukāja šādas pārnēsājamas maizes krāsnis. Man pašai ir divas tādas mazāka izmēra, kuras tiešām var pasist padusē, kaut kur aizbraukt un izcept,” stāsta Mergina.
Zemē izraktā bedrē cepta zivs, alus, kas gatavots, izmantojot kā kādreiz sakarsētus akmeņus, lai uzsildītu ūdeni, un garšai ap 200 dažādas zālītes - šo uzskaitījumu par daudzajiem un dažādajiem ēdieniem, kas pieredzēti meistarklasēs un dažādos šīs vasaras pasākumos, vēl varētu turpināt.
Tā Ķiploku festivālā Raunā īstās latvju saimnieces Ilzes Briedes vārīta, top viduslaiku bruņinieku zupa. Ilze atzīst, ka iesaistīšanās šajā projektā likusi arī pievērsties vēstures pētīšanai un izzināšanai.
“Esam sadarbībā ar Valmieras muzeju to pētījuši, tā bruņinieku zupa bija tā, tas bruņinieks bija īpašs sabiedrības kārtas pārstāvis, viņš nebija tikai kareivis, viņš bija jau augstmaņu kārtas, un viņi tika tā diezgan labi baroti, tā smalki baroti, tur bija vairāku veidu gaļas iekšā tajā zupā, tur bija rozīnes, bumbieri, tur pat bija safrāns, tas būs šodien arī mūsu ķiploku zupā, ar ko mēs pārsteigsim cilvēkus,” stāsta Briede.
Iepazīstot to, kā kādreiz gatavoja un kādi bija produkti, garšvielas, kā stāsta Valmieras muzeja krājumu nodaļas vadītāja Indra Vīlistere, varam gūt arī kādu ierosmi arī šodien.
“Patiesībā jau ar augiem var diezgan daudz ko garšā izdarīt, tie ir lupstājs, dillīte, bet tā ir jauna šeit, tad ļoti laba garša ir pelašķu lapiņām, mums mežā ir mārsils, tāpat piparmētra ir laba, tur ir daudz sāls,” stāsta Vīlistere.
“Bet arī, ja sāls trūka, ja nebija, tad pamērcēja gaļas vai zivs gabaliņu tais pašos ugunskura pelnos un ēda,” viņa piebilst.
Šajā pārrobežu projektā vairāki kulinārie notikumi ir bijuši arī Igaunijā, kuros, kā, piemēram, gurķu festivālā, piedalījās arī Vidzemes uzņēmēji. Vidzemes plānošanas reģiona tūrisma eksperte Ilze Liepa stāsta, ka šī projekta mērķi jau ir vairāki.
“Protams, iekļaut piedāvājumos kaut ko jaunu vai labi aizmirstu veco, vai arī parādīt, kā tas senākais ēdiens ir pagatavojams mūsdienu garšās, tas ir tāds viens, ko iekļaut ēdienu kartēs, otrs ir, arī tuvināties produktu ražotājiem un pārstrādātājiem, lai, teiksim, ēdināšanas uzņēmumiem, kam vajadzīgi labi produkti, viņi satiktu savus piegādātājus, un piegādātājiem būtu, kur realizēt savu produkciju, tā kā gan uzņēmējdarbības attīstībai, gan domājot par tūrismu,” atzīst Ilze Liepa.
Savukārt saimniece Ilze Briede, taujāta, kur redz ieguvumu, atzīst, ka, popularizējot senos ēdienus, ieinteresējot par vietējiem produktiem un veidojot ēdienu gatavošanas meistarklases, varbūt tas rosinās arī pašiem izmēģināt kādu no receptēm.
“Ja mēs paskatāmies uz šodienas ēdienu, ir diezgan skumīgi patiesībā, tāpēc, ka karbonādi mēs ēdam katru dienu un nesaprotam, vai tas ir godu ēdiens, vai tas ir ikdienas ēdiens,” saka saimniece.
“Labi, ja viņš ēd karbonādi, bet pamatā jau ēd visādus pusfabrikātus, pelmeņus, makaronus, picas, un neveidojas pavarda sajūta mājās, nu nekas nedara tādu mājīguma sajūtu mājās, nu, ja tu nāc mājās un tevi kāds gaida ar pusdienām, kuras smaržo jau pa kāpņu telpu, tu to sajūtu pat par lielu naudu nevari iegūt,” saka Briede.
Vēl šajā projektā no vecās drukas mūsdienu rakstībā pārveidota pirmā latviešu valodā izdotā pavārgrāmata, bet Livonijas kulinārās garšas izbaudīt varēs arī sestdien, 25.augustā, Burtniekos, nākamajā sestdienā Brenguļos un vēl pēc nedēļas Jērcēnmuižas svētkos.
