''Redzi, gliemežvāks - tā ir bezzobe, viņa pašlaik ir tik maziņa, bet senos laikos viņu izmantoja arī ēšanai…'' - Pie Burtnieku ezera kopā ar hidrobiologu Andri Urtānu grupiņa skolnieku pēta, kas to apdzīvo pašā piekrastē. Un tad jau arī brauciens ezerā ar kuģīti „Made Marija”, un tas vien jau nometnes dalībniekiem ir piedzīvojums! No rīta uzklausīts arheoloģes Ilgas Zagorskas stāstījums par senajām apmetnēm ezera krastā, bet uz kuģīša kopā ar Andri Urtānu var skatīt, ko tad tolaik senie cilvēki lietoja pārtikā un ko tiem šajā ziņā sniedza ezers:
'''Cilvēki šeit dzīvoja pirms 5000 un vairāk gadiem, un viņiem gribējās ēst, un kā jūs domājat, ko cilvēki varēja noķert? Gliemežus. Jā, gliemežus, pamēģini iebāzt roku te…ā, ir viens gliemezis, šī te ir slaidā perlamutrene, iedomājieties, 6000 gadi ir pagājuši, cilvēku paaudzes ir nomainījušās, bet viņi joprojām ir šeit.
Hidrobiologs līdzi paņēmis arī kādu ezera augu, kurš nometnes dalībniekiem jāatpazīst. Kad uzminēts, ka tā ir kalme, seko izzinošs stāstījums par šo augu un ne vienam vien, piemēram, ir jaunums, ka kalmes, kuras tik ierastas Līgo svētku rotājumam, Latvijā ir ienācējas.
''Viena no versijām, ka tas ir ienācis, kā skaistumaugs no botāniskajiem dārziem, bet otra versija ir, ka viņš ir ienācis ar mongoļu tatāru karotājiem tādā veidā, ka karavīram vienmēr ir jābūt stipram un, lai viņš būtu stiprs, viņam nedrīkst būt skrejamais, jo karavīrs ar nolaistām biksēm nav nekāds karavīrs un šim augam piemīt antiseptiskas īpašības,'' klāsta Urtāns..
Burtnieku makšķerēšanas un tūrisma skolas vadītājs Ojārs Beķeris stāsta, ka līdzīgas
ezera un dabas izzināšanas nometnes norit jau piekto gadu un to pamats ir četru ezera apkaimes novadu vienošanās par bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu.
Vietējās pašvaldības arī atbalsta šīs nometnes norisi:
''Šīs pašvaldības ir Salacgrīva, Aloja, Mazsalaca un Burtnieki. Viņu interese ir vienoties par to, lai būtu, pirmkārt, šī administratīvā kārtība, ko pašvaldības jau ir izdarījušas, otrkārt, lai būtu šīs bioloģiskās daudzveidības pētīšana. Tas ir taisni mūsu [darbs], un mēs esam realizatori un izpildītāji, un mēs jau piecus gadus to darām un katru gadu nometne nosaucas ar savu nosaukumu. Katru gadu ir citi zinātnieki un citi pētījumi, un tās praktiskās lietas ir atšķirīgas no tām lietām, ko darījām Mazsalacā un nometnē pie Gaujas. Katrā vietā šī bioloģiskā daudzveidība ir ļoti dažāda, un mēs cenšamies to visu salikt kopā, un, iespējams, ka mums taps kāds brošūras lieluma grāmatas izdevums.''
Redzot bērnu interesi, atzinīgi nometnes norisi vērtē arī te uzaicinātie eksperti, kuri ir tik tiešām savas jomas zinoši speciālisti.
Arheoloģe Ilga Zagorska vērtē, ka bērniem līdz ar to rodas lielāka izpratne un interese, jo ne jau skolā vari rokās paturēt, piemēram, akmens laikmeta cirvi:
''Ziniet, vispirms vajadzētu to praksi, to iespēju visu paturēt rokās, un tad tā teorija būtu vieglāk saprotama, es domāju, tas ir ļoti, ļoti svarīgi, ko te organizē un dara.''
Līdzīgs vērtējums ir arī Vides risinājumu institūta vadošajam pētniekam Matīsam Žagaram, ar kuru kopā bērni varēja izpētīt, kādas zivis tikko noķertas tīklā un tātad mājo ezerā.
''Kaut kā lauku bērniem tas telefons mazāk interesē, vismaz tā man gribētos prognozēt, bērniem šeit tiešām ir tāda dzīva interese. Mēs jau arī cenšamies viņus iesaistīt, lai nav tā, ka tikai grāmatā redz, bet redz dzīvu to dzīvnieku, tur nevar gūglē par dabu iemācīties, vajadzētu redzēt praktiski. Es domāju, ka tas pilsētas bērniem pat vēl svarīgāk būtu,'' spriež Žagars.
Projekta vadītāja Gita Zariņa stāsta, ka šo aktivitāti atbalsta arī Vides aizsardzības fonds un galvenais mērķis ir rosināt gan izzināt dabu, gan arī līdz ar to veidotos piesaiste savai pusei:
''Tā ir gan piesaiste savai vietai, gan mēģinājums rosināt jauniešos interesi par tēmām, saistītām ar vidi un dabu, un mēs ceram, ka tas būs saistīts arī ar viņu nākotnes profesijas izvēli.''
„Burtnieku makšķerēšanas un tūrisma skola” šādu ezera izzināšanas dienu reizē ar ezera svētkiem iecerējusi turpmāk kā ikgadēju tradīciju.
