Pirms sešiem gadiem piepildījās Teiksmas sapnis. Patversmes mājaslapā ieraugot sunīti Čudu, sirdī noskanēja klikšķis – ar to pietika, lai nekavējoties brauktu iepazīties.
"Tā kā cilvēkiem saka – tā pirmā mīlestība no pirmā acu skatiena. Tas pats bija ar Čudu. Man bija pilnīgi vienalga, kas viņai tur – vai dzirdes nav, vai redzes nav. Man bija pilnīgi vienalga, jo es sajutu to momentu, ka tas ir mans suns (..)," stāstīja Čudas, Suses un Zuzes saimniece Teiksma Kundziņa.
Par Čudas agrākajām gaitām zināms vien tas, ka saimniece saslima un dēls suni atveda uz patversmi.
Piecu gadu vecumā viņa jau bija pārcietusi pirmo insultu – un kļuvusi nedzirdīga. Bet pēc pusgada jaunajās mājās sāka zaudēt arī redzi.
"Viņa jau, izejot ārā, sāka skriet visos stūros, un tad bija skaidrs, ka kaut kas nav. Aizvedām pie ārsta, un tad bija tā pirmā diagnoze – insults. No kā tas insults, to nepasaka neviens ārsts. Padevām zālītes toreiz, kādus divus mēnešus aptuveni devām zāles, un tad viņa jutās labāk, nu tad tagad ir pagājuši pieci gadi apmēram, kad bija tas trešais insults," stāstīja Teiksma.
Čuda ir pilnībā zaudējusi divas maņas – bet vai tas viņai traucē baudīt dzīvi? Teiksmu šokē, cik daudz cilvēku gatavi atbrīvoties no suņa, kuram vajadzīgs tikai mazliet vairāk rūpju un pacietības.
"Loti daudzi cilvēki teica, lai es viņu dodu projām vai lai es viņu midzinu, neviens neatbalstīja. Bija divi cilvēki, kas teica – paturi, cīnies, turpini, varbūt var palīdzēt. (..)
Ar viņu es esmu pierādījusi ļoti daudziem, ka suns ar problēmām, – tā nav problēma," teica Teiksma.
Kā Čuda izrāda savu pieķeršanos? Ar lielu greizsirdību! Viņa no Teiksmas neatkāpjas tālāk par dažiem metriem, turklāt par savu lielāko konkurentu uzskata saimnieces vīru.
"Teiksim, ja es nozūdu no tā viņas jušanas lauka, tad viņa sāk pīkstēt. Viņa pat ir raudājusi. Bijām ciemos pie vecmammas, es aizskrēju uz veikalu un pa to laiku izrādās, ka viņa esot apraudājusies (..)," stāstīja suņa saimniece.
Lai kā gribētos, saimniece ne vienmēr ir blakām – toties nebeidzama kompānija vienmēr ir Suse un Zuze. Arī viņu stāsts varēja beigties pavisam bēdīgi.
Suse kādam pārim kļuva lieka, abiem šķiroties, bet Zuzes saimnieki aizbrauca no Latvijas – un sunim vieta līdzi neatradās.
"Neforšākais moments tajā visā, ka tas tika darīts nedēļu pirms aizbraukšanas, kad pastāv tā mazākā iespēja tam dzīvniekam tomēr to māju atrast. Atkal kārtējais stāsts, ka kāds kādam nav vajadzīgs. Labi vēl, ka bērnus neizmet ārā (..)," piebilda Teiksma.
Ja Teiksma nebūtu devusi mājas Susei un Zuzei, tās nonāktu patversmē. Dzīve voljērā krasi maina suņa uztveri arī tad, kad suns jau ir adoptēts.
"Suse ir ļoti mīļa, uzreiz ielīda pie mums gultā pirmajā naktī. Uzreiz aizgāja gulēt, saprata, ka jūtas labi. Ar Zuzi bija aptuveni tas pats. Viņas nejūt to pamestības sajūtu. Ar Čudu bija citādi – viņa sākumā vispār neļāva iet prom no mājas, visur principā, kur es gāju, man bija jāņem līdzi Čuda, jo viņa bļaustījās, raudāja, bēdājās, ļoti pārdzīvoja, ka mājās neviena nav, jo laikam domāja, ka tiek pamesta," stāstīja Teiksma.
Savukārt Suse pēc uzmanības neraud. Viņa izmanto citu triku – uzklausa saimnieci gluži tā, kā to darītu vislabākais psihoterapeits.
"Tā smieklīgi izklausās, bet [draudzenēm] stāstu, ka man liekas, ka tas ir kaut kāds mans attāls radinieks, kas ir savulaik nomiris un pārtapis par Susi.
Tad, kad tu ar viņu runā, tad viņa skatās uz tevi un tiešām tā kā cilvēks," teica Teiksma.
Suņi ir sabiedrības spogulis attaisnojumiem un bezatbildībai – iemeslam, kādēļ dzīvniekam katru reizi jāmācās no jauna uzticēties. Teiksmas suņi šo skolu ir apguvuši.
"Man arī ir gājis dzīvē grūti, bet tāpēc jau es neesmu atdevusi ne Susi, ne Zuzi, ne Čudu, ne vīru... Vienalga, cik man grūti ietu kādreiz, es zinu, ka viņas būs man. Tas dzīvnieks taču ir pieradināts," piebilda trīs suņu saimniece.
